Kad bērns pārkāpis likuma robežas

Kā organizējams likumpārkāpumu profilakses darbs nepilngadīgajiem, nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.pants, kura galvenā ideja – valstij un pašvaldībām ir pienākums strādāt ar bērniem, kas izdarījuši likumpārkāpumu.

Kā bērns var nonākt policijas uzskaitē

Īstenībā policijas uzskaitē bērns var nonākt diezgan ātri, ja viņam ir problēmas ar uzvedību. Šeit pilnībā ir jācitē 58.panta 1.daļa: "Likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, Valsts policiju, Valsts probācijas dienestu, ja bērns ir probācijas klients, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm."

Tālāk likumā teikts - pašvaldība profilakses lietu iekārto un uzvedības sociālās korekcijas programmu izstrādā katram bērnam, kurš:

1. izdarījis noziedzīgu nodarījumu un pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav apcietināts;
2. atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet sods nav saistīts ar brīvības atņemšanu;
3. atbrīvots no kriminālatbildības;
4. atbrīvots no ieslodzījuma vai soda izciešanas vietas;
5. izdarījis Krimināllikumā paredzētās prettiesiskās darbības pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas;
6. vairāk nekā divas reizes izdarījis Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētās prettiesiskās darbības;
7. ubago, klaiņo vai veic citas darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības.

Valsts policija var ņemt profilaktiskajā uzskaitē bērnus, kas norādīti 1.-6.punktā, kā arī citus bērnus, kuriem pašvaldībā iekārtota profilakses lieta, ja izstrādātā uzvedības sociālās korekcijas programma paredz policijas līdzdalību konkrētajā lietā.

Likumā arī teikts - ja policija konstatē bērna klaiņošanu, ubagošanu, apreibināšanos ar narkotiskajām, toksiskajām vielām vai alkoholiskajiem dzērieniem, nelabvēlīgu vidi ģimenē, kā arī citus apstākļus, kas var kaitēt bērnam, tā informē attiecīgo bāriņtiesu un sociālo dienestu (7.punkts).

Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS krimināltiesību pētniece Ilona Kronberga skaidro: "Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.pants faktiski ir saistīts ar sekundāro prevenciju – tas nozīmē, ka likumā minētais profilaktiskais darbs attiecas lielākoties uz bērniem, kuri pārkāpuši to robežu, kur sākas pretlikumīga rīcība."

Individuālā prevencija un uzskaites kartītes

Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Koordinācijas un kontroles pārvaldes priekšnieka vietniece Mārīte Ziemele stāsta, ka Valsts policijā ir divu veidu uzskaite – individuālās prevencijas uzskaite un kontroles kartītes.

Individuālā prevencija tiek piemērota, ja persona vecumā no 14 līdz 18 gadiem ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav apcietināta; ja vecumā no 7 līdz 14 gadiem izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu vai atkārtoti izdarījusi noziedzīgu nodarījumu; ja persona ar tiesas spriedumu atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet sods nav saistīts ar brīvības atņemšanu vai arī ir pieņemts prokurora lēmums ar priekšrakstu par soda piemērošanu.

Kontroles kartīti ievieš nepilngadīgajiem, kam ir tendence izdarīt likumpārkāpumus – kuri vecumā no 7 līdz 14 gadiem ir izdarījuši kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu.

Sīkāk izklāstot: ja nepilngadīgais, piemēram, ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, atbrīvots no ieslodzījuma vietas vai atgriezies no sociālās korekcijas izglītības iestādes; ir piespriests papildu sods – policijas kontrole; ja persona ir nosacīti notiesāta vai atbrīvota no kriminālatbildības, piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, kā arī nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības.

"Policijas uzskaitē bērns var nonākt diezgan ātri."

Kartīti var iekārtot arī tad, ja bērns no septiņu gadu vecuma izdarījis trīs vai vairākus administratīvos pārkāpumus, par kuriem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētas soda sankcijas.

"Pārkāpjot likumu, bērni, protams, nonāk policijas redzeslokā, mēs datubāzēs ievācam informāciju, un, ja redzam, ka attiecīgā persona jau vienreiz, otrreiz nonākusi policijas redzeslokā, tad ņemam to uzskaitē, ieviešot kontroles kartīti," informē M.Ziemele.

Pie kontroles kartītes var tikt arī par sistemātisku klaiņošanu. "Ja bērns neapmeklē skolu – par to ziņo izglītības iestāde, ja viņš pazūd no mājām – tad vecāki vai citi ģimenes locekļi. Ja nepilngadīgo uz ielas aizturēs policija un radīsies aizdomas, ka viņš klaiņo viens pats, protams, sazināsimies ar vecākiem un noskaidrosim apstākļus, kāpēc vēlā vakara stundā vai naktī bērns ir viens."

Kas notiek tālāk

Kas notiek pēc tam, kad bērns ņemts policijas uzskaitē?

M.Ziemele: "Šo informāciju iekļaujam datubāzē - Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmā (NPAIS). Kārtības policijas pārvaldes jeb nepilngadīgo lietu inspektors par to nosūta paziņojumu attiecīgajai pašvaldībai, lūdzot iekārtot nepilngadīgajam profilakses lietu un izstrādāt sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu."

Inspektors arī iesaka bērnam nepieciešamo individuālās prevencijas pasākumu apjomu. "Parasti līdztekus jau esošajai informācijai iegūstam ziņas par šo personu arī no citām iestādēm, piemēram, skolas. Mērķis ir šo bērnu atturēt no tā, ka viņš izdarītu vēl kaut ko sliktu. Valsts policija īsteno kontroles mehānismu, sekojot, kā bērns uzvedas turpmāk, bet notiek arī daudz individuālu pārrunu ar bērniem un viņu vecākiem."

Tātad policijas inspektori aicina uz pārrunām bērnus kopā ar vecākiem, seko arī tam, kā bērns pavada laiku, kāds ir viņa draugu loks, dodas apsekot arī dzīvesvietu – kādi apstākļi, ko dara vecāki, kā norisinās audzināšana. M.Ziemele saka: apstākļi ir jāpārbauda uz vietas, jo iecirknī vecāki var stāstīt vienu, bet realitātē viss var būt citādāk, un arī kaimiņi, iespējams, teiks gluži ko citu.

Vecāki mēdz bērnus aizstāvēt līdz pēdējam

Bērnu likumpārkāpumu jomā policija visbiežāk sastopas ar zādzībām un laupīšanām. Piemēram, zādzībām no tirdzniecības vietām. Ja bērns kaut ko nočiepj veikalā – tas ir noziedzīgs nodarījums. Bet mobilā telefona atņemšana jau tiek kvalificēta kā laupīšana. Tie ir raksturīgi gadījumi, teic M.Ziemele.

"Bērni vecumā no 7 līdz 14 gadiem izdarījuši kriminālnoziegumu, viņi nav Krimināllikuma subjekti, taču nesodīt arī nevar, tāpēc ņemam viņus policijas uzskaitē."

Policijas uzskaitē bērni var nonākt arī par narkotisko vai jauno apreibinošo vielu glabāšanu un lietošanu. Līdzko nepilngadīga persona tiek nogādāta slimnīcā vai uz ekspertīzēm saistībā ar narkotisko vai psihotropo, vai citu apreibinošu vielu lietošanu, viņu tūdaļ ņem uzskaitē ārsti narkologi, kas par to ziņo arī policijai. Ja pārkāpumi notiek atkārtoti, nepilngadīgais var nonākt policijas uzskaitē.

Protams, loģiski rodas jautājums – kā ar policiju sadarbojas likumpārkāpumos pieķerta vai uz šāda riska robežas esoša bērna vecāki?

Liela daļa mazo likumpārkāpēju nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, bet daudzi diemžēl arī no tādām, kuras sabiedrībā uzskata par nevainojamām, finansiāli labi nodrošinātām. 

"Mūsu pieredze liecina, ka diemžēl lielākā daļa vecāku pārmērīgi uzticas savam bērnam, cenšas pieņemt viņa viedokli un stāstīto par vienīgo patiesību un aizstāvēt viņu līdz pēdējam. Manā praksē ļoti reti gadījies, ka vecāki patiešām cīnās par savu bērnu, laikus vēršas policijā pēc padoma un palīdzības, lai tiktu galā ar bērna uzvedību," stāsta M.Ziemele.

"Pārkāpjot likumu, bērni, protams, nokļūst policijas redzeslokā."

"Ģimenēs, ko uzskata par labvēlīgām, ir specifiski, ka nepilngadīgie iegādājas un lieto narkotiskās vielas. Ja ģimene ir labi situēta, attiecīgi bērna vai jaunieša kabatas nauda ir pietiekami liela, lai viņš varētu atļauties daudz ko pamēģināt.

Vecākiem, kuriem aug bērni, vajadzētu ļoti iedziļināties jautājumos par apreibinošajām vielām, to ietekmi un pazīmēm un modri jāvēro savi bērni, jāzina, ar ko viņi satiekas, draudzējas, kur un kā pavada savu brīvo laiku.

Es saprotu, mūsu valstī situācija ir tāda, ka cilvēki ilgu laiku ir darbā, lai nopelnītu naudu, bet bērni tomēr vecākiem ir galvenais. Esam pieredzējuši tiesvedības procesus, kur māte paziņo – es nezināju, ka mans bērns lieto narkotikas! Kaut gan internetā ir ļoti daudz informācijas, piemēram, par marihuānas jeb "zālītes" lietošanas izpausmēm. Kā var nepamanīt, ja pat bērna apģērbs specifiski ož? Pieņemsim, ka vecāki agri no rīta aiziet, vakarā vēlu pārnāk, bērnu allaž redz tikai guļam. Bet, ieejot istabā, kaut ko taču var pamanīt? Jebkādas pazīmes par to, ka kaut kas nav kārtībā?

Ja ir nepilngadīgi bērni, tomēr vajadzētu censties dzīvi sakārtot tā, lai bērnus redz ne tikai miegā, bet arī ir iespējams sekot viņu dzīves kārtībai un brīvā laika pavadīšanas ieradumiem.

Vēl viens aspekts: bērns ņem paraugu no vecākiem – kāda ir viņu attieksme pret norisēm sabiedrībā, kādi ir viņu paradumi un uzskati. Diemžēl mūsu sabiedrībai kopumā ir raksturīgi, ka visi zina savas tiesības, bet aizmirst par pienākumiem. Vecāki nereti prasa ievērot, ka bērniem ir tiesības, bet ir aizmirsuši viņiem ieaudzināt pienākuma un atbildīguma sajūtu. Kā ir jāuzvedas, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Vecāku vietā cenšas kaut ko darīt skola. Bet tad, kad jau iestājušās sekas, policija, Valsts probācijas dienests un pašvaldību darbinieki ir tie, kuriem jāuzņemas šis novēlotais audzināšanas darbs."

Sadarbība ar citām institūcijām

Valsts policijas pārstāve atzīst, ka sadarbība ar skolām nepilngadīgo individuālās prevencijas jomā sekmējas vislabāk. Ja ir pirmās pazīmes par riska situāciju skolā, visticamāk, sākotnēji administrācija centīsies tikt galā pašu spēkiem. Ja tas neizdodas, tad aicina talkā policiju, un tad sadarbība lielākoties veidojas sekmīgi, un tāpat arī individuālās prevencijas darbā ar nepilngadīgajiem.

Pašvaldību speciālistu tiešs pienākums ir strādāt ar bērniem, kuri nonākuši konfliktā ar likumu, izstrādāt viņiem individuālās prevencijas pasākumu programmas un tās arī sadarbībā ar citu iestāžu speciālistiem īstenot, taču M.Ziemele vērtējumā ir atturīga.

Rīga esot turīga pašvaldība, tur varot uzturēt attiecīgu dienestu un ar nelabvēlīgajiem bērniem un ģimenēm strādāt, bet citur mēdz būt arī atšķirīga situācija. "Ir pašvaldības, kurās strādājošie Kārtības policijas nodaļas inspektori jau zina, ka nekas netiks darīts un strādā paši."

"Tikai 40% pašvaldību vairāk vai mazāk norisinās prevencijas darbs ar nepilngadīgajiem."

Arī I.Kronberga, atsaucoties uz Tiesībsarga biroja veikto pētījumu un savu pieredzi, atzīst, ka tikai 40% pašvaldību vairāk vai mazāk norisinās prevencijas darbs ar nepilngadīgajiem, bet pārējās šajā jomā faktiski nekas netiek darīts.

"Zinu, ka prevencijas darbs plaši izvērsts Cēsu, Valmieras, Saldus un vēl dažās pašvaldībās, kur ir īpaši sociālie darbinieki, kas strādā ar nepilngadīgajiem. Bet citviet šis darbs uzkrauts speciālistiem, kuriem jau ir kaudze citu pienākumu, un viņi neko nespēj un pat nevēlas darīt šo problemātisko nepilngadīgo labā. Tādos gadījumos Kārtības policijas inspektors diemžēl paliek vienīgais, kurš var uzraudzīt šādu bērnu."

Viņa arī uzsver, ka īstenībā policijai vajadzētu būt sava veida koordinējošam un uzraugošam posmam sekundārās prevencijas darbā (ja runa ir par gadījumiem, kad policija vispār iesaistāma), bet citādi vajadzētu būt tā, ka skaidri ir nodalīti pašvaldību, Valsts probācijas dienesta, izglītības iestāžu un citu iesaistīto institūciju pienākumi, un savstarpējā sadarbībā tie tiek arī izpildīti.

Valsts policija šogad ņēmusi uzskaitē 218 nepilngadīgas personas un 854 ir iekļautas kontroles kartotēkā, informē M.Ziemele. Tas ir vairāk nekā pērn, kad visa gada laikā uzskaitē nonāca 404 un kartotēkā 862 nepilngadīgas personas. Tātad bērnu likumpārkāpēju skaitam ir tendence palielināties.