Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mūsu valstī ir daudz bērnu un jauniešu, kas nonākuši riska situācijās, kuras tiem lielākoties radījuši pieaugušie un kurās, visticamāk, parādīsies uzvedības riski.
FOTO: SXC
"Šo darbu pasūtīja liela starptautiska organizācija – Starptautiskā jauniešu justīcijas observatorija, kurā strādā daudzu pasaules valstu pētnieki. Līdzīgi pētījumi pēc vienotas metodikas tapuši arī Nīderlandē, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Skotijā, Dānijā, kopumā desmit Eiropas Savienības valstīs. Organizācijas pētnieki veiks salīdzinošo analīzi par kopīgo un atšķirīgo jauniešu likumpārkāpumu novēršanas sistēmā un praksē minētajās valstīs un izstrādās secinājumus un priekšlikumus, kas varētu būt svarīgi, veidojot bērnu agrīnās prevencijas turpmāko politiku Eiropas Savienībā," stāsta autore, PROVIDUS krimināltiesību pētniece Ilona Kronberga.
Paraugprojekti Latvijas novados
Minētais pētījums ir viena no aktivitātēm līdzīga nosaukuma projektā, ko PROVIDUS sāka īstenot pērnā gada janvārī un turpina divus gadus.
Projekta plašākais mērķis ir atklāt un ieviest Eiropas valstu labāko praksi darbam ar riska grupu bērniem un bērniem riska situācijās. Tas rosinās informācijas apmaiņu un sadarbību Eiropas valstīs praktizējošo bērnu lietu speciālistu starpā, ļaus atrast un ieviest praksē inovatīvus, iekļaujošus mehānismus bērnu atturēšanai no saskarsmes ar noziedzību (tostarp ar darba metodēm, kuras iespējams piemērot lauku reģionos).
Latvijā jo īpaši svarīgi ir starptautiskā sadarbībā paaugstināt tiesību aizsardzības, izglītības iestāžu, sociālo un citu dienestu speciālistu, kā arī šajā jomā iesaistīto nevalstisko organizāciju speciālistu izpratni par ieguvumiem no sociāli iekļaujošas, nevis nosodošas pieejas darbā ar bērniem.
Aplūkojot valsts politiku saistībā ar bērnu un jauniešu prevenciju, pētījumā ir secināts: "Valsts līmenī netiek diskutēts par to, kā reaģēt uz nepilngadīgo noziedzību un novērst jaunu noziedzīgu nodarījumu veikšanu. Pašreizējās koncepcijas pamatā ir atziņa, ka uz noziedzīgu nodarījumu jāreaģē ar sodu, bet, ja likuma pārkāpējs ir gados jauns, sods var būt mazāk bargs salīdzinājumā ar vispārējām normām. Šādi izprotot juvenālo justīciju (tiesību normu sistēma, kuru piemērojot neviens netiek atzīts par vainīgu un sodīts - I.Kronberga), to attīsta kā pieaugušajiem paredzētās kriminālās justīcijas saudzīgāku versiju, kas, neraugoties uz relatīvi maigo pieeju, tomēr kopumā neglābj bērnus no skarbiem risinājumiem."
"Pilotprojekti tiek īstenoti trijos Latvijas novados."
I.Kronberga skaidro: "Mēs pētām, kāda ir situācija ar primāro prevenciju mūsu valstī, izstrādājam un īstenojam pilotprojektus un analizējam, kā dažādas metodes prevencijas jomā var nest labumu jauniešiem, neļaujot viņiem nonākt līdz brīdim, kad iestājas konflikts ar likumu."
Pilotprojektos, kas tiek īstenoti trijos Latvijas novados (Saldus, Madonas un Cēsu) un vairākos to pagastos, ir izveidotas 120 individuālas programmas riska grupu bērniem un viņu ģimenēm. Katrā pilotprojektā strādā komanda, kurā iekļauti ne tikai bērnu lietu speciālisti, sociālie darbinieki, bet arī izglītības darbinieki un pedagogi, kā arī tiesību aizsardzības iestāžu speciālisti.
Šādas starpinstitucionālas grupas ietvaros norisinās intensīva informācijas apmaiņa, tiek novērtēti bērnu un ģimeņu riski un vajadzības, sastādītas programmas bērniem un viņu ģimenēm. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un PROVIDUS speciālisti aktīvi piedalās pilotprojektu darbā, konsultējot novadu speciālistus un pastāvīgi novērojot un vērtējot minētās norises.
Kad mātei jauns vīrs, dēlam – it kā labs patēvs
Pētniece stāsta, ka pilotprojektos galvenokārt iekļauti bērni, kuri vēl nekādus pārkāpumus nav izdarījuši, bet kuriem ir novērojamas pazīmes par zināmiem riskiem. Tie ir bērni un jaunieši, kas nonākuši riska situācijās, kuras tiem lielākoties radījuši pieaugušie un kurās, visticamāk, parādīsies uzvedības traucējumi.
"Kad šie riski jau parādās, piemēram, klaiņošana, mācību kavēšana, alkoholisko dzērienu vai apreibinošu vielu lietošana, tad jau faktiski kaut kas šajā prevencijas darbā ir nokavēts. Ir jāskatās, kā ģimenēs veidojas riska situācijas. Cilvēki šīs pazīmes parasti neatpazīst. Viena lieta ir spriest teorētiski, gluži cita - strādāt praktiski.
Tieši tāpēc mums ir šīs pilotvietas trijos novados. Te nav runa par kādām sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, mēs strādājam ar "parastiem" iedzīvotājiem, kas nonākuši dažādās dzīves situācijās, no kurām dažas ir visai raksturīgas un vispārināmas. Piemēram, ģimenē tiek šķirta laulība, mamma mājās atved jaunu tēti. Ārēji šī jaunā ģimene šķiet labvēlīga – tā ir gan pārticīga, gan saticīga, taču ... dēls sācis klaiņot, vairs nenāk mājās, kaut gan mātes jaunais vīrs pret viņu izturas ļoti labi un vēlas izveidot draudzīgas attiecības. Māte ir sašutusi, jo vīrs patiešām dara visu iespējamo, lai nodibinātu kontaktus ar viņas dēlu. Taču bērns savā sirsniņā šo cilvēku nav pieņēmis, un pieaugušajiem to ir grūti saprast.
Viņi ir sakārtojuši savu dzīvi, bet ar bērnu viss līdz galam nav bijis izrunāts, nav noskaidrots, kā šajos apstākļos jūtas viņš. Tagad ar bērnu strādā sociālie darbinieki, mēģinot izskaidrot situāciju.
Šādas un līdzīgas lietas risina izglītības darbinieki (novadu izglītības pārvaldēs) un sociālie dienesti, kas ikdienā saskaras ar šādām situācijām, un, protams, bērnu tiesību inspektori, kā arī bāriņtiesu speciālisti."
Policija šajā agrīnās prevencijas darbā netiek iesaistīta, tās pārstāvji iekļauti tikai starpinstitucionālajās darba grupās, kad situācija ir saspringtāka un risināma, sadarbojoties vairāku institūciju pārstāvjiem.
Tiesiskais regulējums pieticīgs, pašvaldību resursi – arī
Kā liecina iepriekš minētais piemērs, it kā nekas bīstams nav noticis: zēns vienkārši klaiņo un vairs nenāk mājās. Nekādus pārkāpumus viņš izdarījis nav, un, ja nedomājam par to, kā un kādā sabiedrībā viņš pavada (un turpmāk var pavadīt) prombūtnes laiku, valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem formāli nav par ko satraukties.
Mūsu valstī bērnu agrīnā prevencija nav īpaši pazīstama un arī tiesiskais regulējums par to ir ļoti pieticīgs. Atsevišķi pasākumi, kurus iespējams attiecināt uz agrīno prevenciju, minēti Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.pantā, nosakot, ka likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, valsts policiju, Valsts probācijas dienestu, ja bērns ir probācijas klients, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm.
"Pašvaldība profilakses lietu iekārto un uzvedības sociālās korekcijas programmu izstrādā katram bērnam, kurš:
Kā redzams no likuma, tad uz agrīno prevenciju attiecināms tikai viens (pēdējais) 58.panta pēdējais teikums.
Par to izvērtējumu veicis Tiesībsarga birojs, secinot, ka lielākajā daļā pašvaldību pienācīgi netiek izmantots pat šis likuma dotais, trūcīgais instruments: agrīnās profilakses darbs vispār nenotiek vai norisinās nepietiekami.
"Ja pat tādā lielā pilsētā kā Jūrmala gadā uzsāktas trīs četras prevencijas lietas, tas nekādi nevar atbilst reālajai situācijai," komentē I.Kronberga. "Šis darbs vienkārši netiek veikts. Tā ir pašvaldību kompetence, bet tās aizbildinās ar resursu trūkumu, un viss tiek atstāts pašplūsmā. Ja skolā ir acīgs klases audzinātājs un pretimnākošs direktors, tad preventīvais darbs norisinās vismaz skolā."
Kāpēc Jānītis bērnudārzā raudāja?
Paraugprojektos iesaistītie speciālisti aptaujā novērtējuši, ka 11 līdz 18 gadu vecu bērnu un jauniešu visizplatītākie likuma pārkāpumu iemesli ir šādi: nepareiza vērtību sistēma; vecākiem trūkst iemaņu bērnu audzināšanā; atkarību izraisošu vielu lietošana; vecāku nabadzība un bezdarbs; bērnu interesēm atbilstošu nodarbju pieejamības trūkums; pašvaldības nevērība pret bērnu un jauniešu jautājumiem; izglītības nepietiekamā kvalitāte, kā arī veselības (tostarp garīgās) problēmas.
"Situācijas ģimenēs tuvplānā pirmām kārtām redz sociālie darbinieki, bet izglītības speciālisti savukārt spēj konstatēt vēl agrīnākus gadījumus: piemēram, ka bērns no mājām neatnāk uz skolu vai no skolas neatgriežas mājās. Tad problēma var būt vai nu skolā, vai ģimenē. Šis ir prevencijas darba agrīnais posms.
Bet riska situācijas rodas jau agrāk – bērnudārzā. Tas būs mūsu nākamais pētījums par pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Sākumskolā no bērnudārziem jau nonāk bērni ar reālām problēmām. Var teikt, ka mūsu valstī bērnudārza bērniem faktiski nav nekādas aizsardzības sistēmas. Viss atkarīgs no pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem – vai viņi, pamanot kāda bērna uzvedību, kas ir citiem traucējoša, reaģē uz to un sadarbojas ar vecākiem, lai šis pazīmes novērstu.
Pašlaik bērnudārzs diemžēl lielākoties ir iestāde, kam vecāki samaksā naudu par to, lai savas atvases tur atstātu, kamēr paši aizņemti darbā. Ja, piemēram, Jānītis ir agresīvs un met ar mantu kasti Lāsmiņai pa galvu, tad rodas satraukums un skaidrošanās – kas un kā. Bet tad, kad Jānītis klusi sēdēja malā, nepiedalījās rotaļās un varbūt raudāja, neviens nepiegāja viņam klāt un nepajautāja, kas notiek, un par to nerunāja arī ar vecākiem," šādi situāciju kopumā vērtē PROVIDUS pētniece.
"Mūsu valstī bērnu agrīnā prevencija nav īpaši pazīstama."
Viņa arī secina, ka šāds inertums un iejūtības trūkums Latvijā vērojams daudzās dzīves jomās. "Mums nav iemaņu veidot savu emocionālo labklājību, un tas lielā mērā uzskatāms par padomju laika mantojumu." Kaut vai tādēļ, ka psiholoģiskas iedziļināšanās dažādās dzīves norisēs padomju laikā nebija, un nebija arī pieņemts interesēties par to, kā klājas taviem līdzcilvēkiem, kaimiņiem, pat ne sveicināties ar cilvēkiem, ar kuriem gadu desmitiem mitinies blakus dzīvokļos vienā kāpņu telpā.
Šādi atsvešināti dzīvojot un neliekoties ne zinis, piemēram, par vientuļu bērnu pilsētas ielā, vienaldzīgi paejot garām piedzērušai mātei ar bērnu ratiņiem, izliekoties nemanām, ka kaimiņu zēns pēkšņi redzams sazāļojies, arī palaižam garām iespēju kaut ko laikus darīt, lai novērstu smagākas sekas.
Pētījumā cita starpā secināts, ka īstenotie preventīvie pasākumi un programmas ir sasniegušas mērķa grupu – par to liecina atrisinātās riska situācijas bērniem un ģimenēm.
Pilotprojekti ne tikai paaugstinājuši to speciālistu, kuri preventīvi strādā ar bērniem, zināšanu līmeni, bet starpinstitucionālu darba metožu ieviešana atraisījusi arī dažādu sektoru pārstāvju sadarbību. Skaidri redzams arī tas, ka vietās, kur norisinās šis agrīnais preventīvais darbs, policija arvien retāk vēršas pie pašvaldībām, lai tās redzeslokā nonākušajiem bērniem izstrādātu preventīvās programmas.
I.Kronberga uzskata: policija savu preventīvo darbu ar nepilngadīgajiem arvien uzlabo, taču tas nepieciešams tad, kad bērns jau pārkāpis likuma robežu.
Šis process var būt bezgalīgs un policijai darba arvien vairāk, ja netiks aizvērts potenciālais noziedzīgu nodarījumu un noziegumu avots, preventīvi strādājot ar bērniem, kuri nonākuši riska apstākļos, un laikus tos novēršot. Tādēļ nepieciešams stiprināt pašvaldību sociālo darbinieku un pārējo šajā jomā iesaistīto speciālistu kapacitāti un zināšanas par bērnu agrīno prevenciju, kā arī pilnveidot tiesisko regulējumu.
Visā pilnībā ar pētījumu "Meklējot labāko Eiropas praksi jauniešu noziedzības novēršanai. Latvija", kā arī ar iepriekšējiem projektiem par pasākumiem bērnu un jauniešu noziedzības novēršanai var iepazīties Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS interneta vietnē.
