Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
No nākamā gada 1.janvāra minimālā darba alga būs 225 lati jeb 320 eiro. Minimālā darba alga ir veids mazkvalificētu darbinieku aizsardzībai, jo nosaka minimālo cenu šāda veida darbam. Latvijā algu līdz 200 latiem saņem apmēram piektā daļa strādājošo.
LV portāla infografika
Konvencija par minimālās algas noteikšanu
Saistībā ar to, ka Latvija 1921.gadā kļuva par Starptautiskās Darba organizācijas biedri, mūsu valsts ir ratificējusi 1970.gada konvenciju Nr.131 "Par minimālās algas noteikšanu", stāsta Labklājības ministrijas (LM) Darba tirgus politikas departamenta pārstāve Aina Liepiņa.
Konvencijas 1.pants paredz dalībvalsts pienākumu izveidot minimālās darba algas sistēmu, kas attiecas uz visiem darba algas saņēmējiem. Savukārt 3.pants paredz, ka, nosakot minimālās darba algas līmeni, ir jāņem vērā darbinieku un viņu ģimeņu vajadzības. To darot, jāievēro vispārējais algu līmenis valstī, iztikšanai nepieciešamais minimums, sociālās drošības pabalsti un citu sociālo grupu dzīves līmenis, kā arī ekonomiskie faktori, t.sk. ekonomikas attīstības rādītāji, darba ražīguma līmenis, kā arī vēlme nodrošināt augstu nodarbinātības līmeni.
Turklāt Latvijai ir jāņem vērā arī Starptautiskās Darba organizācijas 1970.gada rekomendācija Nr.135 "Minimālās algas noteikšanas rekomendācijas". Tā paredz, ka minimālās darba algas noteikšanas politikas mērķis ir saistīts ar nabadzības mazināšanu un sociālo aizsardzību.
Kas ir minimālā darba alga?
A.Liepiņa skaidro, ka minimālā darba alga ir veids mazkvalificētu darbinieku aizsardzībai, jo nosaka minimālo cenu šāda veida darbam. Tāpat tā ir būtiska nevienlīdzības mazināšanai un vienlaikus darbojas arī kā kopīgā pieprasījuma uzturētājs.
Saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem minimālā darba alga ir valsts noteikta zemākā mēneša darba alga, kas visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā).
Situācija Eiropas Savienībā
"Eurostat" dati liecina, ka Latvijā 2013.gada janvārī minimālā darba alga bija viena no zemākajām Eiropas Savienībā (ES), izņemot Bulgāriju un Rumāniju, stāsta A.Liepiņa. Vienlaikus, analizējot ES dalībvalstīs izveidotās minimālās darba algas noteikšanas sistēmas, LM pārstāve secina, ka vairumā valstu minimālās darba algas apmēra noteikšana ir politisks lēmums, tāpat to nosaka, vienojoties ar sociālajiem partneriem. Ir arī valstis, piemēram, Skandināvijas valstis, kurās nenosaka minimālās darba algas līmeni. Tā vietā ir ģenerālvienošanās starp konkrētās nozares arodbiedrību un darba devējus pārstāvošo institūciju.
"Ne visās ES valstīs nosaka minimālo darba algu. "
Arī Latvijā ir bijis gadījums, kad būvniecības nozarē nosaka augstāku minimālo darba algu, nekā citās nozarēs, taču tā vienmēr ir vienošanās starp pašiem sociālajiem partneriem, nevis valstiski noteikts regulējums. Piemēram, Dānijā, Vācijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā, Zviedrijā, Islandē, Norvēģijā un Šveicē nemaz nepastāv valsts noteikta minimālā darba alga.
Minimālās algas sistēma Latvijā
Latvijā 2011.gadā valdība apstiprināja koncepciju "Par minimālās mēneša darba algas noteikšanu turpmākajiem gadiem", tādējādi izveidojot jaunu minimālās darba algas noteikšanas un pārskatīšanas sistēmu. Koncepcijas mērķis bija definēt minimālās darba algas noteikšanas pamatprincipus. Atbilstoši tiem normāla darba laika ietvaros tiktu garantēta tāda minimālā darba alga, kura ir samērīga Latvijas materiālās labklājības līmenim un ekonomiskajai situācijai (vidējais darba algu līmenis, sociālās garantijas, dzīvošanas izmaksas u.c.), kā arī būtu sociāli taisnīga un nodrošinātu pēc iespējas augstu nodarbinātības līmeni.
Latvijā minimālo darba algu pārskata, ņemot vērā vairākus faktorus:
LM speciāliste uzsver, ka minimālās darba algas paaugstināšanas iespējas un apmēru valdība vienmēr saskaņo ar sociālajiem partneriem (darba devējiem un arodbiedrībām) – Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Tas nepieciešams, lai, paaugstinot minimālās darba algas apmēru, nesamazinātu strādājošo skaitu un nepalielinātu bezdarba līmeni. Piemēram, pārlieku augstas minimālās darba algas noteikšana attiecībā uz nodarbinātību izraisa divus efektus:
Pārāk augsts minimālās darba algas līmenis vai straujš tās kāpums var izraisīt bezdarbu aizsargājamo iedzīvotāju kategorijā, jo īpaši mazo un mikrouzņēmumu gadījumos un reģionos. Piemēram, vēl vairāk samazinātos Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto vienkāršo profesiju vakanču skaits, kā arī šādu darbavietu skaits.
Tādējādi patēriņu cenu un produktivitātes izmaiņas ir būtiskākās lietas, kas būtu jāņem vērā, nosakot minimālās mēneša darba algas izmaiņas. Vienlaikus speciāliste uzskata, ka svarīgi ir analizēt arī tās apmēra atbilstību, vērtējot mājsaimniecību ienākumu un nabadzības datus, kā arī minimālās darba algas apmērus līdzīgās valstīs.
Bruto un neto minimālā darba alga
Svarīgi ir atšķirt bruto un neto minimālo darba algu apmērus. No tiem pirmā ir darbaspēka izmaksu sastāvdaļa, otrā raksturo mazkvalificēta darba veicēja rīcībā esošo ienākumu. Tas nozīmē, ka minimālajai darba algai ir dažāda ietekme gan uz darba tirgu, gan iedzīvotāju ienākumiem.
A.Liepiņa uzsver, ka iedzīvotāju rīcībā esošos ienākumus ir iespējams palielināt, veicot izmaiņas arī nodokļu sistēmā, piemēram, palielinot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu. Tādējādi netiek radīta nelabvēlīga vai neskaidra ietekme uz darba tirgus pieprasījumu, savukārt strādājošie ar zemiem ienākumiem saņem būtisku atbalstu.
"Minimālā darba alga jāsamēro ar citiem sociālekonomiskajiem faktoriem. "
Lai arī turpmāk minimālā mēneša darba alga būtu instruments mazkvalificētu darbinieku aizsardzībai un tās apmērs nebūtu pretrunā ar nepieciešamību nodrošināt pēc iespējas augstu nodarbinātības līmeni, katru gadu LM analizēs ekonomisko situāciju un noteiks iespējamo minimālās mēneša darba algas apmēra paaugstināšanu.
Minimālo darba algu nosaka Darba likumā, kā arī Ministru kabineta 2011.gada 17.maija noteikumos Nr.390 "Minimālā mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība" un 2010.gada 30.novembra noteikumos Nr.1096 "Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi".
Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2013.gada februāri liecina, ka darba ņēmēju skaits, kuriem darba ienākumi ir līdz minimālās darba algas apmēram (līdz 200 latiem bruto jeb 146,08 latiem neto - "uz rokas"), bija 162,7 tūkst. cilvēki no strādājošo kopskaita jeb 21,8%, t.sk. privātajā sektorā – 139,7 tūkst. cilvēku jeb 27,9 % un sabiedriskajā sektorā – 21,1 tūkst. cilvēku jeb 8,8 procenti. CSP sabiedriskajā sektorā neiekļauj sabiedriskās organizācijas: nodibinājumus, biedrības, fondus, politiskās un reliģiskās organizācijas.
