Svarīgākais par jaunajiem fotoradariem

Publiski raisījusies diskusija par to, vai fotoradaru izmantošana patiesi veicina braukšanas ātruma pārkāpēju atbildību, un pastāvošā normatīvā regulējuma analīze, norādot uz tā iespējamiem trūkumiem tiesiskuma ziņā, šajā skaidrojumā izpaliks. Tie ir ne vien pretrunīgi vērtēti, bet arī atsevišķu materiālu vērti jautājumi. Tādēļ šis skaidrojums aprobežojas ar praktiski noderīgu informāciju, tostarp kliedējot arī maldus un neziņu, kas saistīta ar jaunajiem fotoradariem.

Mieru un pacietību – radari būs!

Ziņa, ka uz Latvijas ceļiem atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu fiksēšanai ir plānots uzstādīt daudz jaunu fotoradaru, publiski aizvien biežāk izskan jau kopš vasaras nogales. Sākotnēji tika solīts, ka jaunās ierīces darbu sāks no 21.oktobra, bet vēlāk plašsaziņas līdzekļi nemitīgi vēstīja par šīs ieceres aizkavēšanos.

Šajā sakarā Valsts policijas Satiksmes uzraudzības biroja Organizatoriski analītiskās nodaļas inspektors Māris Ulnicāns skaidro, ka saskaņā ar iepirkuma līgumu, kas noslēgts starp Valsts policiju un komanditsabiedrību "Vitronic Baltica un Partneri", kopumā uz Latvijas brauktuvēm ir paredzēts uzstādīt 160 fotoradarus, tostarp 30 ir pārvietojamie.

"Pirmajiem fotoradariem vajadzēja sākt darboties ar 2011.gada 21.oktobri."

Patiesi, atbilstoši plānotajam pirmajiem fotoradariem it kā vajadzēja sākt darboties jau  ar 2011.gada 21.oktobri, bet ne visiem uzreiz, jo tos paredzēts uzstādīt pakāpeniski - deviņu mēnešu laikā. Tiesa, pēc Valsts policijas sniegtajām ziņām, šajā līgumā ir paredzēts arī viena mēneša termiņš nepilnību novēršanai, kas arī ticis izmantots. Līdz ar to pirmie jaunie fotoradari – pārvietojamie - attiecīgi sāka darboties no 21.novembra.

Imitācijas mainīgā daba

Ņemot vērā, ka pēc galīgās radaru atrašanās vietu saskaņošanas Valsts policija savā tīmekļa mājaslapā ir publiskojusi arī tā dēvēto fotoradaru karti, tajā norādot potenciālās vietas, kur ierīces tiks izvietotas, raisījušās arī plašas diskusijas par konkrēto vietu adekvātu izvēli.

Skaidrojot apsvērumus, kas ņemti vērā, lemjot par radaru izvietošanas punktiem, policija norāda, ka ģeogrāfiskie kritēriji nav izšķirošie. Svarīga ir satiksmes plūsma, intensitāte un līdzšinējā negadījumu statistika, tostarp ziņas par tā dēvētajiem "melnajiem punktiem", bet ne formāla vietas izvēle. Tādējādi preventīvā nolūkā radaru izvietošanai ir meklētas tās vietas, kur pēc statistikas ir daudz pārkāpumu un avāriju ar bojāgājušajiem un cietušajiem.

Līdz ar to radari atradīsies visā Latvijā - gan apdzīvotās vietās, gan arī ārpus tām, un nav pamata apgalvojumiem, ka faktiski tie pārkāpējus fiksēs vienīgi galvaspilsētā un tās apkaimē, jo tur ir visvairāk braucēju un attiecīgi vislielākā iespēja pieķert daudz pārkāpēju.

"Iespējams, turpmāk protokoli transportlīdzekļu saimnieku dzīvesvietā nonāks vēlāk, nekā šobrīd."

Runājot par Valsts policijas publiskoto fotoradaru iespējamo atrašanās vietu karti, jānorāda, ka tai ir vienīgi ilustratīva nozīme. Tas nav oficiāls dokuments, bet informējošs materiāls, kas ataino vietas, kurās var tikt (nevis obligāti ir) izvietoti fotoradari. Īpaši tas attiecināms uz pārvietojamām ierīcēm, jo to atrašanās vieta tiek mainīta ik dienu.

Tāpat par ātrumu fiksējošo ierīci brauktuves malā informēs arī attiecīga brīdinājuma zīme, taču zīmes atradīsies vienīgi pirms stacionārajiem fotoradariem. Turklāt vadītājiem jāzina, ka būs arī 30 mulāžas jeb radaru imitācijas, kas jebkurā brīdī var pārtapt par reāli funkcionējošu ierīci.

Noteikumi jāievēro visur

Radaru atrašanās vietas ir tikai viens no diviem galvenajiem jautājumiem, par ko īpaši interesējas transportlīdzekļu vadītāji. Otrs un pat vēl būtiskāks ir jautājums par to, no kāda pārsniegtā ātruma radars sāk fiksēt pārkāpumu.

Kā skaidro M.Ulnicāns, šajā ziņā universālas atbildes nav, jo ātrums, no kura tiek fiksēts pārkāpums, nav konstants lielums. To paredzēts pielāgot katrai konkrētai vietai, ņemot vērā tās bīstamību, satiksmes organizācijas īpatnības un citus apsvērumus. Tamdēļ, piemēram, pilsētā un jo īpaši izglītības iestāžu apkaimē, jārēķinās ar citiem kritērijiem, nekā braucot pa lielceļu. Līdz ar to nav izslēgts, ka dažviet radars fiksēs pārkāpumu arī tad, ja braukts arī dažus kilometrus ātrāk, nekā tajā vietā atļauts.

"30 mulāžas jeb radaru imitācijas jebkurā brīdī var pārtapt par reāli funkcionējošu ierīci."

Tiesa, nosakot transportlīdzekļa braukšanas ātrumu, ir jāņem vērā arī Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra noteikumu Nr.981 trešajā pielikumā paredzētā ātruma kontroles mērierīces maksimālā kļūda. Tā ir "+3 km/h", ja braukšanas ātrums ir līdz 100 km/h, un "+ 3%", ja ātrums pārsniedz 100 km/h. Praktiski tas nozīmē: ja, piemēram, radara uzrādītais braukšanas ātrums ir 61 km/h, tad, vadītājam par labu atskaitot precizitātes kļūdu, uzskatāms, ka viņš braucis ar ātrumu 58 km/h.

Jāpiebilst, ka radars fiksē ne vien transportlīdzekļa braukšanas ātrumu, bet arī valsts reģistrācijas numuru un laiku, kad pārkāpums konstatēts. Svarīgi, ka jauno radaru tehnoloģiskais pārākums, salīdzinot ar līdzšinējām ierīcēm, ļauj vienlaikus fiksēt gan blakus, gan vienu aiz otras braucošas automašīnas, kā arī, fotografējot naktī, tiek izmantota zibspuldze, kas neapžilbina vadītāju. Turklāt tiem transportlīdzekļiem, kas fiksēti par ātruma pārsniegšanu, tiek pārbaudīta arī valsts tehniskās apskates un obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas esamība.

Protokols kā pārsteigums

Ja transportlīdzekļa vadītāju, kurš izdarījis pārkāpumu, aptur ceļu policists, tai brīdī arī top zināms, ka ceļu satiksmes noteikumi nav ievēroti un jārēķinās ar sekām. Savukārt ar fotoradaru fiksētiem pārkāpumiem ir pavisam cita sodīšanas kārtība. Tā izriet no vairākiem tiesību aktiem, tostarp Ceļu satiksmes likuma, tajā paredzot: ja pārkāpums fiksēts ar fotoradaru, neapturot transportlīdzekli, par to bez vadītāja klātbūtnes tiek sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols – lēmums. Tādējādi ar šo dokumentu vienlaikus tiek konstatēts gan izdarītais pārkāpums, gan arī lemts par administratīvā soda uzlikšanu.

Saskaņā ar likumu protokols - lēmums ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc tā pieņemšanas ir jānosūta transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajam turētājam vai, ja šādu ziņu nav, - īpašniekam.

Līdzšinējā Valsts policijas prakse liecina, ka lēmumu par uzlikto sodu saistībā ar radara fiksēto pārkāpumu transportlīdzekļu turētāji (īpašnieki) lielākoties saņēma jau pāris nedēļu laikā pēc konstatētā pārkāpuma. Taču līdz šim policijas rīcībā bija vien četri radari, turklāt ar jaunajām ierīcēm fiksēto pārkāpumu apstrādes kārtība ir atšķirīga un pieaudzis arī darba apjoms. Tādēļ, iespējams, turpmāk protokoli transportlīdzekļu saimnieku dzīvesvietā nonāks vēlāk, nekā šobrīd, bet policija sola ievērot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.panta pirmajā daļā noteikto administratīvā soda uzlikšanas termiņu – četri mēneši no pārkāpuma izdarīšanas dienas.

Īpatnības soda piemērošanā

Tātad, kad no policijas ir saņemts protokols – lēmums, jārēķinās ar attiecīgu sodu. Pie šī jautājuma ir vērts nedaudz pakavēties, jo atšķirībā no ierastās kārtības tam ir vairākas īpatnības.

Pirmkārt, jāzina, ka gadījumos, kad atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana fiksēta ar fotoradaru, pārkāpuma izdarīšanas vietā neapturot transportlīdzekli, kā sankciju piemēro tikai likumā paredzēto minimālo naudas sodu (skat. tabulu). Tātad nav iespējama arī vadīšanas tiesību atņemšana uz noteiktu laiku, kā arī netiek piešķirti pārkāpumu uzskaites punkti.

Otrkārt, no Ceļu satiksmes likuma izriet, ka minētais protokols - lēmums tiek nosūtīts transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajam turētājam vai, ja šādu ziņu nav, - īpašniekam. Nereti praksē tas tiek tulkots tādējādi, ka sods par pārkāpumu, kas fiksēts ar fotoradaru, ir jāmaksā transportlīdzekļa īpašniekam – arī tad, ja viņš pats pie stūres nemaz nav bijis un konkrētajā pārkāpumā nebūtu vainojams.

"Gadījumos kad atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana fiksēta ar fotoradaru, kā sankciju piemēro tikai likumā paredzēto minimālo naudas sodu."

Ceļu satiksmes drošības direkcijas Juridiskās daļas priekšnieka vietnieks Jānis Golubevs šādam viedoklim nepiekrīt: atbilstoši Ceļu satiksmes likuma normām protokols patiesi ir nosūtāms transportlīdzekļa īpašniekam (turētājam), taču vienlaikus neviens tiesību akts neparedz viņa pienākumu sodu maksāt arī tad, ja pats nav pārkāpis noteikumus. Tādēļ, pēc J.Golubeva domām, sods arī par radara fiksētu pārkāpumu ir jāmaksā tai personai, kas braukšanas ātrumu ir pārsniegusi.

Attiecīgi persona, kura nav vainojama pārkāpumā, bet ir saņēmusi policijas lēmumu, tajā minēto sodu var lūgt samaksāt īstajam pārkāpējam. Ja vainīgais atsakās tik godprātīgi rīkoties vai arī īpašnieks nezina, kas ir bijis pie stūres (izņemot zādzību), un attiecīgi nevar kādam konkrētam cilvēkam atdot lēmumu izpildei, tad gan iestājas viņa līdzatbildība un adekvātas sekas - sods ir jāmaksā pašam. Taču tas gan neatņem tiesības šos izdevumus vēlāk atprasīt no īstā pārkāpēja. Proti, kā tas ir secināts tiesu praksē, persona, kas transportlīdzekļa vadītāja vietā ir samaksājusi tam pienākošos naudas sodu, atbilstoši Civillikuma normām iegūst tiesības prasīt vainīgā vietā samaksātā naudas soda atmaksāšanu.

UZZIŅAI

Naudas sods, ko piemēro vieglo automašīnu un motociklu vadītājiem, kuru pārsniegtais braukšanas ātrums fiksēts, izmantojot fotoradaru, un bez transportlīdzekļa apstādināšanas