Ziņotāji par interešu konfliktu – zem likuma aizsardzības spārna

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece saka: tiesisku vidi Latvijā iespējams nodrošināt tikai ar sabiedrības plašu līdzdalību. Lai to rosinātu, šā gada 1. jūnijā stājās spēkā likums „Grozījumi likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”” un 20. jūlijā - likums „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”.

Ziņas par informācijas sniedzēju izpaust nedrīkst

Likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 20. pantā tagad teikts: „Valsts vai pašvaldības institūcijas vadītājam, personai, kurai institūcijas vadītājs uzdevis pildīt interešu konflikta un korupcijas novēršanas pienākumus attiecīgajā institūcijā, vai koleģiālai institūcijai aizliegts izpaust informāciju, kas tai kļuvusi zināma, par to, kura attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas amatpersona vai darbinieks informējis par interešu konfliktiem, un bez objektīva iemesla radīt šādai personai tiešas vai netiešas nelabvēlīgas sekas. Aizliegums izpaust informāciju neattiecas uz informācijas sniegšanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, Valsts policijai, Satversmes aizsardzības birojam, tiesai un prokuratūrai."

D. Kurpniece skaidro: „Šie grozījumi tā dēvētajā interešu konflikta likumā ir pirmais mēģinājums Latvijas valstī vairāk veicināt ziņošanu par novērotajiem pārkāpumiem. Šeit ir skarta tikai viena šaura jomu, kur valsts amatpersonas, kas strādā valsts vai pašvaldību institūcijās, novēro kādus pārkāpumus saistībā ar interešu konfliktu, un viņiem tagad ir iespēja noskaidrot, kur sniegt šo informāciju, kā arī ir nodrošināts aizsardzības mehānisms.

"Ir vajadzīgs aizsardzības mehānisms, lai persona netiktu sodīta nepamatoti."

Jo ziņošanai vienmēr ir divas puses: cilvēki it kā zina par pārkāpumiem, bet viņi nav gatavi šo informāciju sniegt, kamēr kā ziņotāji nav aizsargāti. Angļu valodā ir plaši lietots izteiciens „Blame the Messenger!” – sit pie kauna staba ziņotāju! Tādēļ, ka viņš faktiski parāda par nebūšanām savā iestādē. Tādēļ ir vajadzīgs aizsardzības mehānisms, lai personu nesodītu nepamatoti.

Tiek piedāvāta izvēle, kur un kam ziņot. Iestādē var būt pārkāpumi, kurus īsteno, piemēram, struktūrvienības departamentā, nodaļā, teritoriālā iestādē, un tad faktiski tas cilvēks, kas ziņotu par nelikumībām, daudz efektīvāk varētu sasniegt rezultātu, ja par novēroto darītu zināmu iestādes vadītājam. Bet, ja viņam ir aizdomas, ka interešu konfliktā iesaistīts iestādes vadītājs vai citas augstākstāvošas personas, tad ieteicams vērsties KNAB un sniegt iespējami precīzāku informāciju. Turklāt jāņem vērā, ka iestāžu vadītāji, ja viņi nojauš, kurš cilvēks ir ziņojis, izmantos dažādas sankciju metodes un mēģinās no šī darbinieka atbrīvoties. Tāpēc tad, ja ir aizdomas, ka pārkāpumos ir iesaistīta pati augstākā vadība, informāciju var sniegt KNAB.”

Pirms ziņot, jāizprot, kas ir interešu konflikts

Pirms ziņot par interešu konfliktu, protams, ir jāzina, kas tas ir. Likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” ir šāda definīcija: „Interešu konflikts - situācija, kurā valsts amatpersonai, pildot valsts amatpersonas amata pienākumus, jāpieņem lēmums vai jāpiedalās lēmuma pieņemšanā, vai jāveic citas ar valsts amatpersonas amatu saistītas darbības, kas ietekmē vai var ietekmēt šīs valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses.”

„Jā, tie ir visi lēmumi attiecībā uz rīcību ar mantu un finanšu līdzekļiem, ar ko rīkojas attiecīgā institūcija, tostarp arī publisko iepirkumu veikšana. Interešu konflikts rodas, ja persona rīkojas vai nu pati savās interesēs (tai ir personiska mantiska ieinteresētība), vai šāda interese ir tās radiniekiem vai darījumu partneriem. Klasisks interešu konflikts ir tad, ja persona pieņem lēmumu attiecībā uz sevi vai saviem radiniekiem, piemēram, iepirkumā startē amatpersonas laulātajam, bērniem, brāļiem vai māsām, vai vecākiem piederošs uzņēmums. Tā kā likums skaidri nosaka, kas attiecas uz interešu konfliktiem, amatpersonai vai iestādes darbiniekam ir jāspēj atšķirt, vai tas ir interešu konflikts vai, piemēram, izšķērdēšana. Ja tā ir izšķērdēšana bez interešu konflikta, tas uz šo regulējumu neattieksies,” skaidro D. Kurpniece.

"Nodrošināt tiesiskumu valsts iestādēs ir katra iedzīvotāja un katras valsts amatpersonas pienākums."

Bet ja uzņēmumā ir noformētas tā dēvētās mirušās dvēseles un kādi darbinieki saņem šo naudu?

„Tā jau būs krimināli sodāma darbība. Jo tad persona, iespējams, lielā apmērā ir krāpusies ar finanšu līdzekļiem, un tas jau ir jāskata kriminālprocesa kontekstā. Par to ir jāvēršas KNAB. Mums ir bijušas vairākas krimināllietas tieši par fiktīvu amatpersonu amatu izveidošanu un nodarbināšanu, kur patiesā labuma guvējs ir persona, kas pieņēmusi lēmumu par šīs fiktīvās darbavietas izveidošanu,” komentē KNAB Korupcijas nodaļas vadītāja.

Kā izpaužas informācijas sniedzēja aizsardzība

Ja ir pārkāpta norma par likumā iekļauto aizliegumu izpaust informāciju vai arī par nelabvēlīgu seku radīšanu, pēc likuma grozījumu spēkā stāšanās tālākā rīcība ir šāda: KNAB ir pamats uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību un rezultātā uzlikt naudas sodu amatpersonai no 50 līdz 500 latiem (to paredz grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā), bet smagākos gadījumos (ja ir pierādīti būtiski pārkāpumi) KNAB var ierosināt tiesai šai personai atņemt tiesības ieņemt valsts amatpersonas amatu.

D. Kurpniece min piemēru no KNAB prakses: „Kādas pašvaldības kapitālsabiedrības vadītāja bija diezgan brīvi rīkojusies ar finanšu līdzekļiem, veicot iepirkumus, kurus nodrošināja viņas dēla uzņēmums. Iespējams, ka viņa saistībā ar konkursiem nepiedalījās lēmumu pieņemšanā, bija ievērotas arī citas likuma normas, bet viena darbiniece par to ziņoja KNAB, līdztekus atklāti paužot neapmierinātību arī savā darbavietā. Iestādes vadītāja sasauca visu darbinieku sanāksmi, kurā publiski šo darbinieci kaunināja par informācijas sniegšanu KNAB, un arī atklāti draudēja – ja šādas darbības tiks turpinātas, tad vēršanās pret viņu būs skarba.

Tādējādi darbiniece tika publiski pazemota, nodarot viņai morālu kaitējumu. Tagad, pēc likumu grozījumu stāšanās spēkā, KNAB būtu pamats uzsākt iepriekš minētās darbības saistībā ar administratīvo pārkāpumu, jo ir pārkāpta norma par likumā iekļauto aizliegumu izpaust ziņas par informācijas sniedzēju vai arī par nelabvēlīgu seku radīšanu. Šobrīd ir likumisks pamats tā rīkoties, un tas ir iespējams.”

"Tiek piedāvāta izvēle, kur un kam ziņot."

D. Kurpniece gan piebilst, ka informācijas sniedzēja aizsardzība ir viens no grūtāk īstenojamiem mehānismiem – ņemot vērā, ka šī seku jeb sankciju piemērošana darbiniekam var būt it kā ļoti nošķirta no sūdzības lietas, nav ideāla risinājuma nevienā pasaules valstī: „Vieglāk tas ir lielās valstīs, kur iestādēs mēdz strādāt pat daudzi tūkstoši cilvēku, un tad izskaitļot, kurš īsti ir ziņojis, ir ļoti grūti vai neiespējami.

Latvijā lielākajā daļā iestāžu ir nodarbināti līdz 100 cilvēkiem, parasti tikai trīs līdz pieci procenti no viņiem ir sociāli aktīvi, un informācijas sniedzēju identificēt ir vieglāk. No starptautiskās pieredzes ir zināms: lai vērstos pret darbinieku, kurš ziņojis, iestādes vadība rīkojas netiešā veidā. Mēs mēdzam teikt: nosēdina viņu pie barjeras. Tas nozīmē, ka viņš no speciālista tiek pārcelts par tehnisku darbinieku.

Ir bijuši gadījumi, ka cilvēki atklājuši milzīgus skandālus, bet turpmāk tiek nosēdināti pildīt savus pienākumus kabinetā bez loga vai pagrabtelpā, viņiem vairs neuztic to kvalifikācijas līmenim atbilstošus darbus, pamazām sašaurina kompetenci, līdz ar to pazeminot arī algu. Dažādu nelabvēlīgu seku veidošanas piemēru ir diezgan daudz. Nākotne rādīs, kā ar šo likuma normu īstenošanu veiksies mums.”

Aizsardzība vajadzīga plašākā sektorā

Taču minētie likumu grozījumi, kā redzams, skar ļoti šauru sektoru, jo cilvēkiem būtu ziņojams arī par daudzām citām nelikumībām, ne tikai interešu konfliktu, un arī viņiem vajadzīga tiesiskā aizsardzība.

„KNAB faktiski nevar veikt savas funkcijas pilnvērtīgi, ja neiegūst šo sākotnējo informāciju no iedzīvotājiem. Birojs gadā saņem aptuveni 1300 ziņojumu, un uz to pamata ir atklātas arī nozīmīgas lietas. Pamatotu ziņojumu īpatsvars Latvijā ir pietiekami augsts; ir periodi, kad tas sasniedz pat 20-30 procentu. Šos informācijas avotus ļoti sargājam; ir gan krimināllietas, gan pārbaudes lietas administratīvā procesa ietvaros, kur mēs pat neatklājam, ka šāds ziņotājs ir bijis. Jo vadītāji spēj diezgan ātri „izfiltrēt” neapmierinātos cilvēkus iestādē,” stāsta D. Kurpniece. „KNAB jau kopš tā izveidošanas 2003. gadā savā mājaslapā un arī citviet nepārtraukti ir sniedzis skaidrojumu, ka uzklausām iedzīvotāju informāciju un tās sniedzējus arī aizsargājam.”

KNAB Korupcijas novēršanas nodaļas galvenais speciālists Alvils Strīķeris norāda: attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem ziņošanas pienākums ir noteikts Krimināllikumā, un tas uz minētajiem grozījumiem neattiecas. „Savukārt sākotnēji likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” grozījumu projektā mēģinājām virzīt jaunu terminu „koruptīvs nodarījums”, lai aptvertu visus šos pārkāpumus, kuri ir KNAB kompetencē. Bet Saeimas Juridiskais birojs konstatēja, ka koruptīvs nodarījums īsti neiederas likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”. Komisijā tika apspriests, ka tam varbūt ir nepieciešams atsevišķs likums, bet pagaidām šis jautājums netiek izskatīts.”

"Lai vērstos pret darbinieku, kurš ziņojis, iestādes vadība rīkojas netiešā veidā."

A. Strīķeris skaidro: „Definīcijas, kas ir koruptīvs nodarījums, nav, un tas, protams, rada problēmas. Bet es saskatu iespēju šo terminu definēt arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā, jo tā 1. pantā jau ir pateikts, kas ir korupcija. Likumā jau ir nosaukts, ka korupcijā ietilpst kukuļošana, tātad visas darbības, kas ir saistītas ar kukuļa došanu un ņemšanu, ar starpniecību vai kukuļa piesavināšanos, bet šīs darbības ir attiecināmas vienīgi uz valsts amatpersonu rīcību.

Kukuļošana ir smags noziedzīgs nodarījums, ir pat paredzēta kriminālatbildība par neziņošanu, bet ir problēma par šo otru pusi – aizsardzību. Protams, ziņotājam var piemērot liecinieku aizsardzības programmas, bet tās ir ļoti smagnējas metodes. Iespējams, ka arī attiecībā uz ziņošanu par iespējamu krāpšanu būtu nepieciešami papildu aizsardzības mehānismi.”

Kas ir neglītāk – ziņot vai pieciest nelikumības

Ceļš līdz šim pirmajam solim, minētajiem likumu grozījumiem, ir bijis diezgan garš. Eiropas Padomes Starpvalstu pretkorupcijas grupa (GRECO) Latvijai otrās novērtēšanas kārtas ietvaros jau 2004. gadā starp citām rekomendācijām sniedza ieteikumu skaidri definēt civildienesta ierēdņiem pienākumu atbilstoši viņu publiskajam statusam ziņot par aizdomām par pārkāpumiem saistībā ar korupciju un izveidot atbilstošu aizsardzības sistēmu tām personām, kuras ziņo par pārkāpumiem.

Tagad GRECO rekomendācija gandrīz visā pilnībā izpildīta. Kāpēc tik ilga kavēšanās? 

A. Strīķeris spriež – iespējams, arī tādēļ, ka Latvijai un lielākajai daļai postsociālisma valstu ir grūti pieņemt ziņošanu kā kaut ko labu. „Tas asociējas ar „čeku” un „stučīšanu”. Šādā kontekstā raugoties, divdesmit atjaunotās neatkarības gadi varbūt nemaz nav tik daudz, lai mainītu izļodzīto izpratni par informācijas sniegšanu. Bet ir jālūkojas uz tām valstīm, kurās ir ilga demokrātijas pieredze un izpratne par sabiedrības līdzdalību tiesiskuma nodrošināšanā. Tāpēc arī šiem ziņotājiem normatīvajos aktos ir piešķirts nosaukums „informācijas sniedzēji”, un vēl tiek lietots termins „trauksmes cēlāji”. Arī tad, kad Saeimas komisijā tika spriests par atsevišķa likuma nepieciešamību, tas tika dēvēts par trauksmes cēlāju, nevis ziņotāju likumu.

Bet šos pilnveidojumus likumos neveicām tikai tāpēc, lai izpildītu GRECO rekomendācijas vai ieviestu ES noteikumus, bet gan, lai būvētu tiesisku valsti. Šis ir pirmais solis šajā virzienā, lai ziņotājiem tiktu veidots kaut kāds aizsardzības mehānisms. Bet, protams, to jāturpina pilnveidot.”

„Citās Eiropas valstīs ir atsevišķi likumi, kuri aicina cilvēkus ziņot ne tikai par kaut ko vienu, kā mēs šobrīd pirmajā likumā Latvijas valstī esam paredzējuši,” spriež D. Kurpniece. „Tur ziņošanas pienākums ir par visām pretlikumīgajām darbībām, ko cilvēki novēro. Mēs šobrīd darbojamies ēnu ekonomikas apkarošanas darba grupā, un tur, piemēram, arī Valsts ieņēmumu dienesta eksperti uzsver: Latvijas valstī ir jāveicina ziņošana par nelikumīgām darbībām. Bet, kamēr ziņošanai nav nodrošinātas šīs abas puses – pienākums ziņot un aizsardzība kā pienākums neizpaust ziņotāja personību –, to būs grūti izdarīt.

Tādēļ viens no maniem ierosinājumiem ir tāds, ka uz šo ziņošanu un ziņotāju aizsardzības problēmu valstij tomēr vajadzētu skatīties kopumā un attīstīt to normu, kas jau ir iekļauta Darba likumā, veicinot cilvēku iesaistīšanos dažādu likuma pārkāpumu novēršanā, sākot ar interešu konfliktiem, nodokļu nemaksāšanu un beidzot ar darba drošības prasību neievērošanu. Būtu nepieciešama arī plaša valstiska kampaņa, ka mēs iesaistām iedzīvotājus likumības nodrošināšanā, citādi varbūt arī neizkustēsimies no šī nulles punkta, jo pie mums nav tādas cilvēku ieinteresētības risināt valstiskas problēmas kā, piemēram, Vācijā vai Skandināvijas valstīs, kur tā ir, varētu teikt, pat mentalitātes sastāvdaļa.

Jā, mēdz uzskatīt – ziņot ir neglīti. Bet ir jāsaprot, kas ir neglītāk – pārkāpt likumus, iedzīvojoties uz iestādes (valsts) rēķina, vai arī kādam no darbiniekiem, kas to uzzina un izpēta, tomēr ziņot augstākai priekšniecībai vai tiesībaizsardzības iestādēm? Jo nodrošināt tiesiskumu valsts iestādēs nav tikai KNAB pienākums, tas ir arī katra iedzīvotāja un katras valsts amatpersonas pienākums.”