Saeimas komisija: "nē" valdības deklarācijā prasītajai plānošanas reģionu likvidēšanai

Lai tiktu skaidrībā par turpmāko rīcību, valdība pērnā gada nogalē uzdeva Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) izstrādāt un līdz 1. maijam Ministru kabinetā iesniegt priekšlikumus par plānošanas reģionu funkciju, mantas, finanšu līdzekļu, tiesību un saistību nodošanu. Tā nu VARAM šajā virzienā strādā gan ierēdņi, gan darba grupa, kurā iekļauti Latvijas Pašvaldību savienības (LPS), plānošanas reģionu (PR), Latvijas Novadu apvienības, Latvijas Lielo pilsētu apvienības (LLPA) pārstāvji, un Finanšu ministrija šajā posmā piedalās kā novērotāja. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija 22. februārī iepazinās ar VARAM redzējumu par plānošanas reģionu iespējamo pastāvēšanu.

VARAM trīs nākotnes varianti

Darba grupas vadītāja, VARAM valsts sekretāra vietniece Laimdota Straujuma un Pašvaldību attīstības departamenta direktors Aivars Draudiņš klātesošos iepazīstināja ar ministrijā un darba grupā tapušajiem plānošanas reģionu pārveides trim variantiem.

Kā informēja L. Straujuma, darba grupa kopā sanākusi vienu reizi, un tad sanāksmē nav piedalījušies LLPA pārstāvji, kuri savu nostādni vēl aktīvi formulē. Līdz 3. martam, kad plānošanas reģionu reorganizācijas variantus paredzēts nodot izskatīšanai Valsts sekretāru sanāksmē, acīmredzot notiks vēl daudz un dažādu apspriežu, kurās krustosies gluži pretējas intereses. Tās atspoguļojas arī minētajos trīs variantos.

Kā norādīja L. Straujuma, plašas politiskās diskusijas arī izsijās kādu no piedāvātajām versijām un, iespējams, arī ar izmaiņām. Līdz šim visi diskusiju dalībnieki pauduši nedalītu atbalstu vietējās varas otrā līmeņa nepieciešamībai.

Pirmais variants. Likvidējot plānošanas reģionus, izveidot apriņķu pašvaldības

Reorganizējot plānošanas reģionus, tiktu izveidotas deviņas apriņķu pašvaldības, kuru centri būtu Rīga, Ventspils, Liepāja, Jelgava, Valmiera, Rēzekne, Daugavpils, Jēkabpils un Gulbene. Funkciju skaitu apriņķim varētu nodot pakāpeniski un ilgtermiņā, bet sākotnēji tās būtu jau PR pašreiz noteiktās – reģionālais sabiedriskais transports, teritoriālā plānošana un ekonomiskā attīstība, dažādu jautājumu koordinēšana starp pašvaldību un valsts iestādēm, ES fondu apgūšana, kā arī ministriju deleģētās funkcijas, kā to šobrīd paredz Reģionālās attīstības likums. Pakāpeniski apriņķiem varētu nodot vēl citas atbildības jomas – izglītību (arodizglītību, mūžizglītību u.tml.), reģionālos ceļus, veselības aprūpi, starppilsētu sabiedrisko transportu, kā arī sociālos pakalpojumus un iestādes, civilo aizsardzību reģionu līmenī.

"Politiskās diskusijas arī izsijās kādu no piedāvātajām versijām."

Iespējamā rīcība, lai to izdarītu, būtu šāda. Izstrādājot īpašu likumu, reorganizēt PR un uz to funkciju bāzes pamata jau no 2012. gada 1. janvāra izveidot minētos deviņus apriņķus. Pārejas posmā līdz 2015. gadam apriņķa padomi veidotu visi apriņķī ietilpstošie pašvaldību vadītāji (rajona princips), un tas beigtos 2015. gada 1. janvārī, kad darbu sāktu vienlaikus ar Saeimas vēlēšanām tiešās vēlēšanās ievēlētā apriņķa padome.

Lai šādas darbības nodrošinātu, līdz 2014. gadam ir jāsagatavo daudzi normatīvo aktu projekti, tostarp apriņķu pašvaldību vēlēšanu un apriņķu pašvaldību darbības likumu projekti.

Ideja par apriņķiem – gan aprakta, gan augšāmcelta

Ideja par apriņķu veidošanu, var teikt, ir „mūžam dzīva” – dažādos likumos pretrunīgi ieviesta un atkal svītrota. Kā skaidrojuma rakstā norāda VARAM, apriņķu pašvaldības izveidošanas nepieciešamība noteikta jau 1998. gadā pieņemtajā Administratīvi teritoriālās reformas likumā, kurš spēku zaudēja 2008. gadā. Vienlaikus tajā pašā gadā pieņemtajā Rajonu pašvaldību reorganizācijas likumā un Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteikts, ka Ministru kabinets (MK) līdz 2009. gada 1. jūnijam sagatavo un iesniedz Saeimai likumprojektu par apriņķu izveidošanu un darbību. Šāds Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas likumprojekts par apriņķu izveidošanu uz PR bāzes 2009. gadā tika izskatīts valdības sēdē, bet netika atbalstīts virzībai uz Saeimu. Tā vietā MK atbalstīja un Saeima pērn pieņēma grozījumus Reģionālās attīstības likumā, kuri „ieslēdza ātrumu” pretējā virzienā, radot priekšnosacījumus PR darbības spējas stiprināšanai – decentralizācijai un valsts funkciju deleģēšanai.

Saeimas komisijā izskanēja domas, ka variants par deviņu apriņķu veidošanu galvenokārt ir pa prātam lielajām pilsētām, kuras tādējādi palielinātu savu svaru vēl vairāk; turklāt jau pašlaik to starpā vērojamas domstarpības par ietekmes jomu dalīšanu. „Viena lieta ir ambīcijas, bet svarīgāka par tām ir valsts reģionu attīstība,” komisijas sēdē norādīja deputāts Dzintars Ābiķis.

LPS padomnieks Māris Pūķis, izvēršot dziļāku pamatojumu paustajam viedoklim, informēja, ka viņa pārstāvētā organizācija atbalsta šo pirmo variantu, kas paverot ceļu dziļākām strukturālajām reformām. (Kā mazākajam ļaunumam LPS varētu piekrist arī otrajam variantam, gan ieviešot tajā dažas izmaiņas.)

Taču šim projektam ir viena vājā vieta - nauda. Apriņķu uzturēšana taču prasīs ievērojamus finanšu resursus, bet, ja valdības projekts ir ar plānošanas reģionu likvidēšanu ietaupīt aptuveni 700 tūkstošus latu, no kā iztiks apriņķu pašvaldības? Tātad vismaz pārejas posmā šī nauda tik un tā būtu nepieciešama, un papildus vēl vajadzētu arī apriņķī iekļauto pašvaldību līdzfinansējumu, kam tās noteikti nepiekristu. Neskaidrāka ir iespēja apriņķus uzturēt ar valsts dotācijas finansējumu un līdzekļiem no jaunās finanšu izlīdzināšanas sistēmas.

Otrais variants. Plānošanas reģioni citā kvalitātē

Saistībā ar šo variantu VARAM atsaucas uz jau minētajiem grozījumiem Reģionālās attīstības likumā, kuri rada priekšnosacījumus PR kapacitātes nostiprināšanai – decentralizācijai valsts pārvaldes funkciju deleģēšanai. Vienlaikus likumā ir noteikts, ka ministriju centrālie aparāti saglabā tikai nozaru politikas veidošanas, iestāžu un pārvaldes amatpersonu uzraudzības funkcijas, bet pārējās nodod citām institūcijām vai no tām atsakās. Likumā arī noteikts, ka tiešās pārvaldes iestādes savas teritoriālās struktūras organizē atbilstoši plānošanas reģionu teritorijām, ja likums vai Ministru kabinets nav noteicis citādi.

Kā norāda VARAM, Valsts kanceleja, lai izpildītu šo likumu, 2010. gadā apkopoja ministriju priekšlikumus par decentralizācijas iespējām, un izrādījās – tās nesaskatīja, ka varētu jelkādus pienākumus deleģēt PR (izņēmums ir tikai Kultūras ministrija)

Īstenojot šo variantu, saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu būtu jāturpina nostiprināt esošo PR darbības spēja. Iespējams, vajadzētu precizēt PR robežas, par pamatu ņemot kultūrvēsturiskās (etnogrāfiskās) robežas Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei un Latgalei, atsevišķi aplūkojot Rīgas reģionu.

"Ideja par apriņķu veidošanu ir „mūžam dzīva”."

PR kā atvasinātas publiskas personas darbība būtu jāietver īpašā tiesiskā regulējumā, līdzīgi kā tas ir ar citām atvasinātām publiskām personām – pašvaldībām, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomi, Latvijas Banku u.tml. Tādējādi PR turpinātu darboties kā koordinējoša iestāde un izpildītu tās funkcijas, kurām vietējās pašvaldības mērogs ir par šauru un kuras no valsts pārvaldes ir deleģējamas uz reģionālo līmeni.

Iespējamā rīcība būtu šāda:

• izstrādāt īpašu PR darbības likumu, kas stātos spēkā 2012. gada 1. janvārī;
• PR padomi veidotu visu tajā ietilpstošo vietējo pašvaldību domju priekšsēdētāji (vai vietnieki);
• finansējums – no pašvaldībām un valsts dotācija;
• sākotnēji likumā uzdot deleģēt attiecīgas valsts funkcijas ar finansējumu, kuras efektīvāk būtu pildīt reģionos, bet pārraudzību pār attiecīgām funkcijām saglabātu ministrijas.

Saeimas komisijas locekļi šajā variantā saskatīja lielākās iespējas strukturālās reformas īstenošanā, sašaurinot ministriju birokrātiskā aparāta kompetences un darbības robežas. Taču komisijas priekšsēdētājs Vitauts Staņa arī norādīja, ka ministrijas ir izveidojušās ļoti „muskuļotas”, tās nevēlēsies PR atdot nekā no tā, ko līdz šim uzkrājušas.

Apriņķu pašvaldību veidošanu šajā variantā ieteikts pašlaik no likumiem izslēgt, jo šā brīža ekonomiskajā situācijā tam nav pietiekamas resursu bāzes un kompetences apjoma. Taču pāreja uz otrā līmeņa pašvaldībām, tās izveidojot uz PR bāzes, nākotnē tiek iezīmēta, bet tikai tad, kad valsts kļūs turīgāka.

Trešais variants. Plānošanas reģionu likvidēšana

Šajā versijā paredzēts, ka PR darbību izbeigtu 2012. gada 1. janvārī saskaņā ar īpašu Plānošanas reģionu likvidācijas likumu.

Taču šis process nestu sev līdzi arī vairākus riskus un problēmas.

1. PR ir veidojušas pašas pašvaldības, un tie uzskatāmi par forumu, kur reģionālā līmenī satiekas pašvaldību pārstāvji.
2. Pašvaldības diez vai būtu gatavas PR vietā izveidot kopīgu pašu finansētu iestādi, ja to vismaz daļēji neatbalstītu valsts.
3. PR darbības ekonomiskais pamatojums atsver tiem piešķirto 700 tūkst. latu valsts dotāciju.
4. PR likvidāciju varētu neatbalstīt virkne nozaru ministriju, jo tām jau ir izveidojusies partnerība ar PR un jau rajonu pašvaldību reorganizācijas laikā tās norādīja, ka ir nepieciešami reģionālie partneri, kuri vienlaikus sadarbojas ar vietējām pašvaldībām.

Kā sacīja M. Pūķis, lielās pašvaldības pašas ar visu tiek un tiks galā, bet valstī pie maziem var pieskaitīt pat septiņus desmitus novadu, kuriem vieniem nebūs pa spēkam nedz īstenot struktūrfondu projektus, nedz nodrošināt iedzīvotājiem vajadzīgos pakalpojumus.

Šis variants komisijas sēdē lielā vienprātībā tika noraidīts. L. Straujuma atzina, ka ministrija sliecas par labu 2. variantam.

Saeimas Juridiskā biroja pārstāvis Edgars Pastars turklāt informēja, ka PR kā atvasinātu publisko personu nav iespējams likvidēt tikpat vienkārši kā, piemēram, kādu aģentūru, un šajā jautājumā Saeimas Juridiskais birojs nekādu palīdzību solīt nevarot.

Komisijai savs viedoklis

Deputāte Rasma Kārkliņa komisijas sēdē brīdināja, ka jau nākamā gada jūnijā ir jābūt pilnīgai skaidrībai par struktūrfondu atbalsta programmu veidošanu un ir jāzina, vai būs reģionālais posms, kas tās spēs īstenot. Viņa aicināja nekavēties un skaidri pateikt, kas turpmāk notiks ar PR, „jo nestabilitāte un neziņa par to pastāvēšanu grauj motivāciju strādāt – cilvēki vairs nevēlas uzņemties jaunas saistības un īstenot dažādus, arī starptautiskus, projektus, līdz ar to pastāv risks investīciju piesaistei”.

„Reformai ir jābūt, bet, kamēr jautājums vēl nav sagatavots, apspriests un izdiskutēts, mēs nevaram runāt par izmaiņām pēc formas, jo saturs ir svarīgāks,” teica komisijas priekšsēdētāja biedrs Sergejs Dolgopolovs.

"Variants par deviņu apriņķu veidošanu galvenokārt ir pa prātam lielajām pilsētām."

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija jau iepriekš, uzklausot PR vadītāju ziņojumus par reāli izdarīto un vēl darāmo, nostiprināja savu attieksmi pret plānoto reformu, kura atspoguļojās 22. februārī pieņemtajā lēmuma projektā „Par plānošanas reģionu nepieciešamību” (paredzēts nodot izskatīšanai Saeimā 3. martā).

Lēmuma projektā rakstīts:

„Ņemot vērā nepieciešamību veicināt reģionālo attīstību, Saeima nolemj:

1. atzīt par acīmredzami nelietderīgām darbības, kas vērstas uz plānošanas reģionu likvidēšanu, reorganizēšanu vai citādu būtisku to statusa mainīšanu vai funkciju mazināšanu, līdz šāds uzdevums Ministru kabinetam netiek paredzēts likumā;
2. atzīt par lietderīgu un nepieciešamu arī turpmāku plānošanas reģionu iesaistīšanos teritorijas attīstības plānošanā, sabiedriskā transporta pārvadājumu organizēšanā likumā noteiktajā kārtībā un Eiropas Savienības politiku instrumentu finansēto projektu īstenošanā;
3. atzīt par svarīgu mērķi turpināt reģionālo reformu un uz plānošanas reģionu bāzes decentralizēt valsts pārvaldi.”

„Ar šo lēmuma projektu vēlamies apturēt paredzēto plānošanas reģionu likvidāciju, jo tās rezultātā, piemēram, sabiedriskā transporta kustību valsts reģionos organizētu nevis vietējā vara, kas ir tuvāk iedzīvotājiem un labāk zina viņu vajadzības, bet gan Rīgā. Tas nav pieļaujams,” skaidro V. Staņa. Viņš arī uzsver: „Ir jādomā, kā panākt lielāku valsts varas decentralizāciju, ministriju funkcijas nododot plānošanas reģioniem.”