Grozījumi Augu šķirņu aizsardzības likumā – selekcionāru aizsardzībai

Tieši tā! Ir šķirnes izveidotājs jeb selekcionārs (grāmatniecībā – autors), ir sēklaudzētājs, kas selekcionēto šķirni izmanto pavairošanas un peļņas gūšanas nolūkā (izdevējs), un ir nākamais posms – sēklas pircēji (lasītāji), kas selekcionēto un sēklaudzētāju pavairoto šķirni izmanto savam nolūkam, negūstot no tā peļņu. Šajā ķēdītē sēklaudzētājs (tāpat kā izdevniecība) ir tas, kam jāmaksā selekcionāram par peļņas gūšanai izmantoto šķirni. Vai Latvijā autortiesības selekcionāram tiek maksātas bez kurnēšanas un kavēšanās?

„Daļēji,” teic Zemkopības ministrijas (ZM) Lauksaimniecības departamenta Lauksaimniecības resursu nodaļas vadītāja Iveta Ozoliņa. „Pie tā, ka selekcionāram ir jāsaņem samaksa par šķirnes izmantošanu, joprojām nav pieraduši audzētāji, kas šķirni izmanto peļņas gūšanai. Šie jautājumi joprojām ir jāskaidro un jāatgādina.”

Autoram – autora tiesības un samaksa

Tieši selekcionāru aizsardzības nolūkā ar jaunākajiem grozījumiem Augu šķirņu aizsardzības likumā, kas Saeimā pieņemti 17. jūnijā un spēkā stājās šā gada 1. jūlijā, iestrādāts punkts, kas paredz lauksaimniecības profesionālo nevalstisko organizāciju, īpaši lielāko (LOSP, ZSA), sadarbību ar selekcionāriem, lai atvieglotu ceļu līdz autortiesību atlīdzībai.

„Situācija, ka liela daļa zemnieku, izmantojot savā uzņēmējdarbībā selekcionāru izveidoto sēklu, nemaksā selekcionāriem autortiesību maksu, diemžēl ir hroniski ieilgusi. Lai kaut nedaudz mainītu situāciju, likuma 35.¹ pantā ieliktām šo punktu, ar kuru ceram veicināt lauksaimnieku biedrību un selekcionāru tiesību īpašnieku sadarbību. Kā tas izdosies - rādīs laiks,” teic ZM Lauksaimniecības departamenta Lauksaimniecības resursu nodaļas vecākā referente Zanda Miltiņa.

"Situācija, ka liela daļa zemnieku, izmantojot savā uzņēmējdarbībā selekcionāru izveidoto sēklu, nemaksā selekcionāriem autortiesību maksu, ir hroniski ieilgusi."

Raugoties no likumiskās puses, selekcionāra un šķirnes izmantotāja attiecības valsts neregulē – ne tikai Latvijā, bet lielākajā daļā valstu. Tās ir divu privātpersonu attiecības, ko respektē arī starptautiskās selekcionāru tiesību aizstāvības organizācijas, kuru darbībā Latvija ir iesaistījusies. „Valsts var regulēt tikai dokumentāro šī procesa pusi, ne naudas attiecības. To, kādā veidā tiek regulētas attiecības starp šķirnes izmantotāju un selekcionāru, tajā skaitā autortiesību maksas iekasēšana, to valsts nedrīkst piespiedu kārtā regulēt – tas ir abu šo privātpersonu līgumattiecību jautājums,” skaidro I. Ozoliņa. „Sadarbības nepieciešamību Augu šķirņu aizsardzības likumā nu esam iestrādājuši, redzēsim, kā šī sadarbība veidosies. Protams, zemnieki pretojas.”

Autortiesības nemaksā „vienkāršais pircējs”

Ja pircējs tirgū pērk, piemēram, sēklas kartupeļus – kā viņš var zināt, ka šķirnes izveidotājs ir saņēmis visu sev pienākošos samaksu par autortiesībām?

„Parastā tirgū vienkāršs cilvēks selekcionētu un aizsargātu sēklu tik vienkārši nopirkt nevar,” stāsta Z. Miltiņa. „Visticamākais, ka pircējs tirgū nopirks kartupeļus (nevis sēklas kartupeļus), kas būs veseli un nākuši no pārbaudīta lauka, bet – garantijas šajā situācijā nav nekādas.”

Patiesībā arī par šādiem sēklas kartupeļiem, ja tos pārdod (gūstot peļņu), būtu jābūt visām pārbaudēm un pienākošajām samaksām, bet līdz šādiem „smalkumiem” Latvija vēl nav izaugusi. Kur meklējama robežšķirtne?

Skaidro I. Ozoliņa: „Ja lauksaimnieks audzē kartupeļus peļņai vai audzē sēklas kartupeļus – arī peļņai, tad šis sēklas pavairotājs pats, visticamāk, būs pircis konkrētas šķirnes sertificētus sēklas kartupeļus. Šajā situācijā visām līgumu un naudas attiecībām ar selekcionāru būtu jābūt nokārtotām. Robežšķirtni varētu vilkt ar vārdiem „peļņas nolūkā” un „savam patēriņam”.

"Latvijā pašlaik ir trīs selekcijas stacijas un 145 selekcionāri, pie kuriem sertificētu sēklu var nopirkt ikviens, kā arī ļoti liels skaits sēklaudzētāju."

Tātad arī vienkāršs sēklas kartupeļu pircējs pie selekcionāra vai pie atzīta sēklaudzētāja, vai arī tirgū var nopirkt sertificētus sēklas kartupeļus, un tad, iespējams, cena par šiem sēklas kartupeļiem būs nedaudz augstāka nekā cena tirgū par vienkāršiem kartupeļiem, kas tiek pārdoti kā sēklas kartupeļi un par kuriem nav maksātas nekādas nodevas.”

Ja cilvēks audzē kartupeļus tikai savai vajadzībai, savam patēriņam, tad var tirgū iegādāt vienkāršus sēklas kartupeļus. Protams, arī savai vajadzībai lieliski būtu, ja pirktu sertificētu šķirnes sēklu. Ne tikai tādēļ, lai balstītu selekcionārus, bet lai savā laukā neievazātu kādu kartupeļu slimību un lai iegūtu iespējamo lielāko ražu. Ar sertificētu sēklu, kas nāk no pārbaudītiem laukiem, jau tiek dota liela garantija, ka arī raža būs kvalitatīva un laba. Un arī drošība, ka kāda vīrusslimība neievazāsies laukā vai dārziņā un nesaslimdinās arī kaimiņu kartupeļus.

Latvijā pašlaik ir trīs selekcijas stacijas un 145 selekcionāri, pie kuriem sertificētu sēklu var nopirkt ikviens (ja iegādā savlaikus, jo šopavasar bija negaidīti liels pieprasījums un sēklas trūka), kā arī ļoti liels skaits sēklaudzētāju, ar kuru reģistru var iepazīties Valsts augu aizsardzības dienesta mājaslapā (www.vaad.gov.lv).

Jauna nodeva selekcionāru tiesību pagarināšanai

Grozījumi Augu šķirņu aizsardzības likumā noteic jaunu nodevu selekcionāra tiesību pagarināšanai. „Šķirņu aizsardzības periods saskaņā ar Augu šķirņu aizsardzības likuma 26. panta 1. punktu paredzēts līdz divdesmit piektā kalendārā gada beigām (kartupeļiem – līdz trīsdesmitā) no tiesību piešķiršanas gada,” teic Z. Miltiņa. „Šis gala termiņš tuvojas jau 230 kultūraugu šķirnēm, tādēļ bija nepieciešams ieviest jaunu nodevu selekcionāra tiesību pagarināšanai. Šī nodeva, tāpat kā selekcionāra tiesību piešķiršanas nodeva, katrai šķirnei ir 15 latu.”

Vēl grozījumi likumā vienkāršojuši kārtību, kādā veicama šķirnes pārbaude. Līdz šim pārbaudi veica saskaņā ar ES tiesību aktiem. Tie noteica, ka šķirnes pārbaude jāveic saskaņā ar Kopienas Augu šķirņu biroja (CPVO) šķirnes pārbaudes protokoliem, Starptautiskās jaunu augu šķirņu aizsardzības savienības (UPOV) šķirnes pārbaudes vadlīnijām (ja attiecīgajai sugai nav norādīts CPVO šķirnes pārbaudes protokols) vai saskaņā ar nacionālajām prasībām, ja attiecīgajai sugai nav izstrādāts CPVO šķirnes pārbaudes protokols vai UPOV šķirnes pārbaudes vadlīnijas.

"Šķirnes aizsardzības gala termiņš tuvojas jau 230 kultūraugu šķirnēm, tādēļ ieviesta jauna nodeva selekcionāra tiesību pagarināšanai."

„Līdzko vadlīnijās tika veiktas izmaiņas, tad izmaiņas bija jāveic arī Latvijas nacionālajos noteikumos. Lai atvieglotu šo procedūru, tika pārstrādāti Ministru kabineta 2006. gada 28. marta noteikumi Nr. 243 „Kārtība, kādā organizē vai veic šķirnes pārbaudi un pieņem lēmumu par šķirnes pārbaudes rezultātu atzīšanu”, nosakot, ka šķirņu pārbaudes veic saskaņā ar attiecīgajiem starptautiskajiem dokumentiem. Ministru kabineta noteikumi būs vajadzīgi tikai tām sugām, kurām nav pieejami šie starptautiskie dokumenti, teic I. Ozoliņa.