No praktiskā viedokļa raugoties, lauku darbi ir daļa no zemkopju dzīves. Visumā viņi sevi uzskata par ražotājiem, parasti tradicionālās naturālās ģimeņu saimniecībās. Tirdzniecībai viņu dzīvē ir ļoti ierobežota loma.
Lauksaimnieki var glābt situāciju
Laucinieki, allaž norūpējušies par iztikšanu no vienas ražas līdz otrai, tomēr spēj pārdzīvot arī neražas gadus un mainīgus tirgus. Viņi nebēg uz pilsētām, tieši otrādi – daži viņu nenodarbinātie radi drīzāk pārceļas uz laukiem. Laucinieki izdzīvo. Pat ar samērā zemu ražību Latvijas laucinieks ir zem jumta un vienmēr paēdis. Viņš var saražot pietiekami, lai paēdinātu sevi un pilsētniekus.
Šobrīd lauksaimniecība ir arī tā saimniecības nozare, kas var nozīmīgi vairot Latvijas eksportu, kas ievērojami atpaliek no importa. Tieši lauksaimnieki var nopietni palīdzēt izlīdzināt šo visai valstij bīstamo situāciju. Lauksaimnieki var ražot arī eksportam, tādējādi sedzot daļu no tā importa, kas tomēr ir un būs vajadzīgs ikdienā.
"Pat ar samērā zemu ražību Latvijas laucinieks ir zem jumta un vienmēr paēdis."
Latvijas lauksaimnieki sacenšas ar amata brāļiem vecākās Eiropas Savienības (ES) valstīs, kur lauksaimniecībai tiek sniegts daudz lielāks atbalsts. Tādēļ šai nozarei Latvijā nav īpašu priekšrocību. Tā nav iekarojusi plašu tirgu ar slaveniem produktiem, bet samērā trūcīgie lauksaimnieki, kuri turklāt nav izveidojuši nozīmīgus līdzekļu uzkrājumus, nespēj pilnā mērā uzņemties neražu, sērgu un citus riskus. Parasti viņi ražo, sēj, pļauj vai audzē ierasto atbilstoši gadsimtu gaitā veidotajai optimālajai izvēlei.
Nenovērtē inovācijas
Latvijas lauksaimniecības vājums ir nepietiekama izpratne par inovāciju lomu un ļoti nepilnīga iesaistīšanās tirgus procesos. Uzlabojumus lauksaimniecībā nevar panākt ar neveiklu likumdošanu, nepārdomātiem noteikumiem un birokrātisku kontroli. Daudz svarīgāks ir tiešs un netiešs atbalsts. Te es domāju pašu lauksaimnieku labos paraugus, valsts lielāku labvēlību pirkšanas un pārdošanas (ne ražošanas) kooperatīviem, apdrošināšanai, izglītību un apmācības, pētniecību un iesaistīšanos selekcijas eksperimentos, labākus ceļus, transportu un pozitīvu patērētāju attieksmi pret svaigākiem un kvalitatīvi labākiem Latvijas lauku produktiem.
Šie atzinumi saskan ar vērojumiem jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Jauns gan ir tas, ka vietējais tirgus lauksaimniecības produktiem ir audzis, bet atbalstāmo laucinieku kļuvis mazāk. Jauns ir arī tas, ka pat mazās saimniecības ir lielākas, bet īsti lielās tiešām pārvērtušās par ražošanas uzņēmumiem. Vēl jaunais ir nozīmīgi zinātnes devumi ražības un kvalitātes celšanai.
Latvijā visi lauksaimnieki nestrādā vienādos apstākļos. Pirmkārt, viņiem ir dažādas zināšanas, pieredze un iemaņas, gan veicot pašus lauku darbus, gan plānojot un vadot tos. Latvijas lauksaimniecībā ir gan lielas, gan mazas, gan pavisam sīkas, nerentablas saimniecības, ir gan piensaimnieki, gan lopkopji, gan tie, kas audzē labību un saknes. Galu galā, „modernās” govis neēd vairs tikai zaļu zāli un tīru sienu, bet arī citu lopbarību. Kopumā Latvijas lauksaimnieki izmanto sev izdevīgākos saimniekošanas paņēmienus.
"Latvijas lauksaimniecības vājums ir nepietiekama izpratne par inovāciju nozīmi un ļoti nepilnīga iesaiste tirgus procesos."
Tuvāk pilsētām attīstās dārzkopības saimniecības. Esmu pārliecināts, ka to nozīme pieaugs gan vietējā patēriņā, gan eksportā. Atceros, ka jau 1990. gadā kāds lielas pārtikas firmas pārstāvis ASV interesējās par iespējām iepirkt Latvijā augļu un ogu sulas. Viņš bija pirmais, kurš man izrādīja interesi par Latvijas saimniecību.
Arī citur pasaulē redzam līdzīgas parādības. Joprojām samazinās laucinieku, bet pieaug kopējais iedzīvotāju skaits. Ceļas ražība. Atceros milzīgos uzlabojumus, ko veikuši Taizemes rīsu audzētāji. Nesen Francijā izkoptas trīsdesmit jaunas tomātu šķirnes. ASV tiek atbalstīta virzība uz lielākām saimniecībām ar mazāku darbinieku skaitu un augstāku darbu mehanizāciju. Neraugoties uz to, ASV ir lauksaimnieku ģimenes, kas ir spējušas piemēroties jaunajiem ražošanas apstākļiem un mainīgiem tirdzniecības procesiem.
Mainās importa un eksporta līdzsvars. ASV vairs nenodrošina visu pasauli ar maizi, bet importē apelsīnu sulu no Brazīlijas un ogas no Čīles. Tikko redzēju, ka Havaju salās mazo dārzu saimnieki atsākuši ananasu audzēšanu. Cena ir nozīmīga patēriņa struktūrā. Havaju salās pirkumus var sākt ar mākslīgo pienu un krējumu, tad jau no „augstāka” plaukta paņemt lēto pulvera pienu un tikai tad apsvērt, vai iegādāties samērā dārgo vājpienu un pilnpienu, ko tur ieved no Vašingtonas štata.
Lauksaimniecībai ir nākotne
Latvijas iedzīvotāju uzskati par lauksaimniecību mani visumā patīkami pārsteidz. Var teikt, ka tie lielā mērā saskan ar maniem uzskatiem. Kā liecina „Latvijas Barometra”11. numurā apkopotais „DnB NORD bankas” ikmēneša pētījums, gandrīz visi aptaujātie (94%) uzskata, ka ir nepieciešams attīstīt šo saimniecības nozari, turklāt 72% par to vispār nešaubās, paužot pārliecību, ka lauksaimniecībai Latvijā ir nākotne.
Vismaz katrs trešais aptaujas dalībnieks (36%) vēlas ierobežot pārtikas produktu importu, bet katrs ceturtais (26%) ir gatavs pirkt dārgākos, Latvijas, produktus. Katrs piektais (22%) ir gatavs pats iesaistīties lauksaimnieciskajā ražošanā. Šis kopumā ir ļoti ievērojams morāls atbalsts Latvijas lauksaimniecībai. Tomēr būtu jāņem vērā, ka gatavība dot priekšroku vietējiem produktiem ar zaļās karotītes zīmi ir lielā mērā saistīta ar produktu augsto kvalitāti, ko svarīgi noturēt un pacelt vēl augstāk. Jāņem vērā, ka puse no Latvijas iedzīvotājiem pērk importa augļus, mazāk – citus produktus. Man šķiet, ka ar laiku var vairoties dzērveņu sulas un labu ābolu patēriņš.
"Uzlabojumus lauksaimniecībā nevar panākt ir neveiklu likumdošanu, nepārdomātiem noteikumiem un birokrātisku kontroli."
Vairākums iedzīvotāju domā, ka Latvijai jāspecializējas piena un piena produktu (76%), kā arī gaļas un gaļas produktu ražošanā (64%). Tās man šķiet dabīgas proporcijas, bet, manuprāt, nepietiekami tiek uzsvērta dažu produktu, piemēram, labības, audzētāju lielā loma abās iepriekš minētajās nozarēs.
Divas trešdaļas respondentu vēlas, lai lauksaimnieki vairāk apvienojas kooperatīvos, bet tikai puse sagaida, ka lauksaimnieki paši var pārdot savu produkciju tirgū. Manuprāt, Latvijā ir labi pamati kooperatīviem, tikai būtu jāizvairās no nesaimnieciskiem kolektīviem ražošanas pasākumiem.
Vairākums iedzīvotāju sagaida, ka Latvijas lauksaimnieki tiks ar savām problēmām galā, bet par kavējošiem faktoriem uzskata importa zemās cenas (62%), mazu (tiešu) valsts atbalstu (53%) un nepārdomātus likumus (50%). Puse no iedzīvotājiem domā, ka iestāšanās ES nav pietiekami palīdzējusi Latvijas lauksaimniecībai. Šie uzskati jau tagad prasa efektīvākas sarunas ar ES birokrātiem Briselē. Te jāteic, ka būtu gudri ņemt visu, ko var.
