Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas (LVRUA) prezidents Guntis Strazds kopā ar savu domubiedru, uzņēmējdarbības ekspertu Tāli Laizānu bija noorganizējuši jau otru semināru par kaņepju audzēšanas perspektīvām Latvijā.
Kāpēc Guntis Strazds ir tik ļoti pieķēries šai idejai? „Projektu esmu sācis pirms četriem gadiem, un jebkurš darbs ir jānoved līdz galam. Ir jāpieņem lēmums. Rudenī būs skaidrs, vai mēs šai projektā pārstājam strādāt ar Latvijas kaņepju audzētājiem un meklējam citur, kas audzēs, un pārdodam šo projektu par zināmu summu, jo tajā ir ielikts milzīgs darbs, vai arī sakām – jā, Latvijā kaņepes audzēs!
Krīzes laiks ir vislabākais tieši šādām idejām. Šajā brīdī, kad pieprasījums pēc kaņepēm sāk augt gan automobiļu rūpniecībā, gan īpaši ceļas kaņepju šķiedru izolācijas materiālu pieprasījums, šī situācija ir jāizmanto. Vai tad Latvijā nebūtu prātīgāk izmantot no vietējās dabiskās izejvielas ražotus izolācijas materiālus, pat ja tie ir par 10 procentiem dārgāki, nevis iepirkt sintētisko akmens vati? Vai mums ir vajadzīgi ekoloģiskie materiāli?
Vācieši atzīst, ka kaņepju izolācijas materiāli kalpo 100 gadus. Savukārt sintētiskie, ja arī ir izturīgi, nav elpojoši, mitrumu atdodoši un uzsūcoši. Vācijā patlaban ir ļoti liels pieprasījums pēc dabiskajiem siltumizolācijas materiāliem.”
Skaitļi liecina, ka kaņepju bizness ir izdevīgs
G.Strazds un T.Laizāns pirmo reizi interesentiem un zemniekiem piedāvāja detalizētus aprēķinus, ekonomisko pamatojumu, no kura izriet, ka kaņepju šķiedras audzēšanas bizness noteikti ir rentabls. „Pēc mūsu aprēķiniem, 350 līdz 400 latu uz hektāru izmaksā gan augsnes sagatavošana, gan sēkla, sēšana, minerālmēsli un novākšana,” skaidro Tālis Laizāns. „Tonnu stiebriņu, tas nozīmē nepārstrādātu kaņepju, pērn varēja pārdot par 70-80 latiem. Es rēķināju minimālu ražību – 6 tonnas no hektāra, kaut gan īstenībā varētu būt 10 tonnas. Un aprēķini liecina, ka nopelnīt var. Ja cipari izskatās skaisti uz papīra, tad reālajā dzīvē pie izmaksām vajag pielikt 10 procentus un ieņēmumus plānot vismaz par 10 procentiem zemākus, nekā varētu būt. Arī šādi rēķinot, projekts atmaksājas, jo pēdējā gada laikā iepirkuma cenas dažādiem kaņepju produktiem ir jau krietni pieaugušas.”
G.Strazds piezīmē, ka šajos aprēķinos nav iekļauti iespējamie Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļi, ko varētu piesaistīt. Ir modelēta situācija, kurā plānota kredīta ņemšana ar saprātīgu procentu likmi.
"Vai tad Latvijā nebūtu prātīgāk izmantot no vietējās dabiskās izejvielas ražotus izolācijas materiālus, pat ja tie ir par 10 procentiem dārgāki, nevis iepirkt sintētisko akmens vati?"
Kāda ir pārskatāmā nākotne? T.Laizāns skaidro, ka stratēģijai ir jābūt virzītai, lai, projektu īstenojot, iegūtu vismaz 4–6% ES dabisko šķiedru produkcijas tirgus 10-12 gadu laikā. Tas nozīmē Latvijā izveidot astoņus līdz divpadsmit pirmapstrādes uzņēmumus. Viena uzņēmuma pārstrādes jauda vidēji ir 10 000 tonnu stiebriņu (rēķinot vidējo ražību 10 tonnas no ha). Katrs šāds uzņēmums apkalpotu aptuveni 1000 ha kaņepāju.
Nepieciešamās investīcijas vienam pirmapstrādes un gala produkta ražošanas uzņēmumam veido 6,5–8 milj. latu. Aptuveni 2,5 milj. latu jāplāno rūpnīcas celtniecībai, ņemot vērā, ka būvdarbi notiek tukšā vietā. Aptuveni 4,5 milj. būs vajadzīgi tehnoloģiskajām iekārtām. Prognozes rāda, ka šāds projekts varētu atmaksāties trijos četros gados.
Audzēšanai Latvijā zemes pietiek
„Mums ir jāizvirza mērķis piecu gadu laikā izveidot kompleksu: audzētāji, pirmapstrāde plus gala produkta ražošana,” nākotni ieskicē T.Laizāns. „Manuprāt, pirmapstrāde un ražošana vienlaikus nav īstenojamas, bet ideāli būtu, ja šogad daudzi zemnieki riskētu un, iespējams, bez pirmapstrādes vienkārši pārdotu Eiropā kaņepju stiebriņus. Kaut gan vest neapstrādātus stiebriņus uz Vāciju ir visneizdevīgākais variants. Viņi labprātāk grib šķiedru, bet tādā kvalitātē, kāda ir nepieciešama viņiem. Ja notiktu brīnums un jau šogad būtu iespējams apgūt 700-800 ha, tad varētu uzreiz piesaistīt investorus un jau līdz gada beigām uzsākt pirmapstrādes rūpnīcas veidošanu. Kaut vai iekārtu iegādi, uzsākt būvniecību. Gala mērķis – 10 000 hektāru gadā.
Jāpiebilst, ka pašlaik valstī kopumā ir 2484,9 tūkstoši hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tai skaitā 1072 tūkstoši hektāru - neizmantotas platības. Latvijā vidēji vienā zemnieku saimniecībā ir nepilni 20 ha zemes, bet tas nenozīmē, ka nav arī tādu zemnieku, kuri apsēj 100 hektārus. Minimums vienā reģionā ir vajadzīgi 700–1000 hektāru 50 līdz 70 kilometru rādiusā, lai būtu ekonomiski veidot pirmapstrādes uzņēmumu un arī gala produkta uzņēmumu.
Eiropā esošais pieprasījums pēc dabiskajām šķiedrām apstiprina, ka mums ir potenciāli lielas iespējas, jo brīvās zemes platības pasaulē samazinās un mākslīgās un sintētiskās šķiedras kļūst arvien dārgākas.”
Pieprasīti kaņepju siltumizolācijas materiāli
Ko ražot? G.Strazds uzskata, ka izdevīgākā būtu filca ražošana siltumizolācijai. Tikai Vācija vien gadā patērē 50 milj. m3 dažādu izolācijas materiālu, tostarp vismaz 1,2 milj. m3 dabisko šķiedraugu – kaņepju un lina izolācijas materiāla.
Zinātniekiem un uzņēmējiem Latvijā ir jāstrādā pie pētījumiem, kas novestu pie jaunu, uzlabotu īpašību radīšanas dažādiem izstrādājumiem un materiāliem, kuri tiek radīti, izmantojot dabiskos šķiedraugus. Bez tam jāpanāk, lai pie mums saražotos materiālus varētu laboratoriski pārbaudīt un sertificēt.
„Ja mēs kaņepju produktus iepērkam, tad tos saņemam sertificētus, bet, ja ražosim paši, tad jābūt noteiktiem visiem materiālu tehniskajiem rādītājiem,” skaidro G.Strazds. „Tostarp siltuma pretestība, mitruma noturība, slodzes izturība, ugunsizturības klasifikācija un citi. Jāņem vērā, ka kaņepēs nav olbaltumvielu, tāpēc tik tiešām ne grauzēji, ne kukaiņi šādā vidē parasti nemīl uzturēties. Tāpat kaņepēs neveidojas sēnītes.
"Stratēģijai ir jābūt virzītai, lai, projektu īstenojot, iegūtu vismaz 4–6% ES dabisko šķiedru produkcijas tirgus 10-12 gadu laikā."
Latvijā ir pieņemtas enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2006.-2016. gadam, kas paredz, ka tuvāko 10 gadu laikā ir jāsamazina mājokļu īpatnējais siltumenerģijas patēriņš, tātad siltumenerģijas patēriņš ēkās jāsamazina no 220–250 kWh/m2 gadā līdz 150 kWh/ m2 gadā. Par to gan neviens nerunā, un nav zināms, kā šo prasību risinās privātmāju īpašnieki un ēku apsaimniekotāji.
Kāda situācija ir pasaulē? Lielākie kaņepju audzētāji Eiropā ir Francija, kas kaņepes audzē 125 tūkst. ha platībā. Aptuveni 60% kaņepju produkcijas patērē papīrrūpniecībā, šo papīru izmanto praktiski visa cigarešu rūpniecība. Mums nav izredžu šajā tirgū iekļūt, bet mēs varētu ražot izolācijas materiālus. Jo plānāks un tīrāks filcs, jo cena augstāka.”
Veido biedrību un sola sēt kaņepes
Noskaņojums seminārā liecināja, ka zemnieki ir sarosījušies un gatavi kļūt par kaņepju audzētājiem, jo zinības guvuši ne tikai LVRUA prezidenta semināros, bet arī paši interesējušies, sazinājušies ar jau esošajiem kaņepju audzētājiem Krāslavas apkaimē, pētījuši informāciju internetā. Kāds uzņēmējs atzinās, ka lasījis – Eiropas tirgū pietrūkst kaņepju šķiedras, bijis izpētīt situāciju pat pie Nīderlandes ražotājiem. Cits stāstīja, ka Lielbritānijā divas pārstrādes rūpnīcas apturējušas darbu, jo trūkst izejvielu.
T.Laizāns pavēstīja, ka ir nolemts dibināt biedrību „Latvijas Atjaunojamo izejvielu audzētāju un pārstrādātāju asociācija” un ir sagatavoti dokumenti iesniegšanai reģistrā. Biedrības seši dibinātāji ir gatavi uzņemties šā projekta vadību, palīdzot ar sēklu sagādi un uzsākot pirmapstrādes uzņēmuma pilotprojekta īstenošanu. Tāpat biedrība palīdzēs ar kaņepju stiebriņu realizāciju šā gada rudenī, ja tiks iesēts līdz 500 hektāriem.
Viens no biedrības statūtos minētajiem mērķiem ir šāds: „Dabisko šķiedraugu un citu atjaunojamo izejvielu audzētāju, pārstrādātāju, ar nozari saistīto speciālistu apvienošana, lai sekmētu dabisko šķiedru un citu atjaunojamo izejvielu audzēšanu, nozares attīstībā ieinteresēto sadarbības partneru un komersantu kooperāciju, veicinātu inovāciju un nozares klastera izveidi.”
No semināra dalībniekiem astoņi solīja audzēt vidēji 10 ha katrs. Bet ir vēl arī citi zemnieki, kuri audzēs kaņepes. Līdz ar to ir cerības, ka Vidzemē 300-500 ha tiktu tiešām apsēti. Precīzi to varēs apjaust aprīļa pirmajā pusē pēc tikšanās Valmierā un Smiltenē.
Mazsalacas puses zemnieks Andris Rikmanis: „Pats līdz šim savu zemi neesmu izmantojis – es to iznomāju. Tagad arī es sākšu kaut ko audzēt, un tās būs kaņepes. Esmu jau nopircis sēklu, kaut gan līdz šim kaņepes audzējis neesmu. Ar nopirktajiem 700 kilogramiem sēklas apsēšu apmēram 17 hektārus. Kaut kas ir jāsāk un kādam ir jābūt pirmajam.”
"Uzsāktajai sadarbībai gan ir arī riski. Piemēram, zemniekiem var trūkt naudas sēklas iepirkšanai, arī novākšanas tehnikas iegādei. Vāja līdz šim bijusi pašu zemnieku iniciatīva, gatavība kooperēties."
Uzsāktajai sadarbībai gan ir arī riski. Piemēram, zemniekiem var pietrūkt naudas sēklas iepirkšanai, arī novākšanas tehnikas iegādei, vāja līdz šim bijusi pašu zemnieku iniciatīva, gatavība kooperēties.
Valmieras novadā Kocēnu pagastnamā 8. aprīlī notiks biedrības veidotāju organizēta sanāksme Vidzemē. Tad arī būs skaidrs, cik liela ir zemnieku gatavība sēt kaņepes un cik plats būs pirmais solis jaunas nozares attīstībā Latvijā. Ja kaņepju ražošanas projekts izdosies, tas būs nopietns pavērsiens gan Latvijas ekonomikai, gan zemnieku saimniecībām.
„Ja mēs neko nedarīsim, atnāks ārzemnieks, nopirks zemi un pats audzēs kaņepes,” spriež G.Strazds. „Tāpēc beidzot ir jāizšķiras – vai nu mēs sējam, vai izvēlamies, ka Latvijā to nedarīsim. Poļi par kaņepēm sāka interesēties tikai 2004. gadā, un nu viņi sen ir Latvijai garām.”
Uzziņai
- ES šķiedru iegūšanai ir atļauts audzēt 25 kaņepju šķirnes.
- Kaņepju šķirnēs, ko sēj šķiedras iegūšanai, praktiski nav tetrahidrokanabinola (THC), tādējādi tās nav iespējams izmantot apreibinošo vielu ieguvei.
- Kaņepes tīrumā var izaugt pat 2,5 līdz 3 metru augstumā.
- Latvijas zemnieki līdz šim sēklas materiālu lielākoties ir pirkuši Polijā – ES sertificēto Bialobrzeskie šķirnes sēklu.
- Pērn krāslavieši savās saimniecībās iesējuši 114 ha kaņepju.
