Dīvaini, ka tā arī nav iedzīvojies ērmīgais vārds „emuāri”, ko savulaik ieteica LZA Terminoloģijas komisija. Protams, kāds memuāriem sakars ar dzīvi un tās raibumiem, jo tos taču raksta pirms nāves.
Elektroniskajā pasaulē citi likumi, bet arī šeit likumus nosaka valoda – tās demokrātiskākajā formā. Nevis terminologi, bet terminu lietotāji.
Kas palaists tīklā, tas dzīvo savu dzīvi – tiekot citēts un interpretēts. Kāpēc lai šeit runātu valodā, ko nosaka citi.
Emuāru vietā pat oficiālās vietnēs (piemēram, tādās kā šī) zeļ un plaukst blogi. Emuāristu, emuārotāju un emuārnieku vietā vairojas un savus tekstus izplata blogeri.
Kurš vairs zina, kā šis vārds cēlies un attīstījies. No sākotnējās “weblog” nozīmes maz palicis pāri. Katrs loka pēc savas vajadzības.
Savi blogi ir pat pārtikas precēm, politiskajām partijām, karsto punktu karavīriem un katram, kas vēlas uzrunāt tīklā klīstošos lasītājus un manipulēt ar tiem.
Savā ziņā jauna mode – vairs ne atkauties. Lai kur grieztos, internetā visur kāds runā – menedžeri, dīkdieņi, mākslinieki un datoristi, mājsaimnieces, nesaprasti literāti un ģēniji.
Katram ir iespēja kaut ko teikt, ne katrs tiek sadzirdēts.
Ne katram arī iespēja runāt „Latvijas Vēstneša” vārdā. Joprojām īsti nesaprotu, kāpēc šeit esmu. Acīmredzot, dažādības pēc.
Papīrs pacieš visu, internets – vēl vairāk.
Atšķirībā no personiskās dienasgrāmatas, kas domāta, lai sakārtotu savu iekšējo pasauli un kalpo par psihoterapijas veidu, publiskā dienasgrāmata tiek rakstīta, lai sakārtotu ārējo pasauli – iegūtu un pakļautu lasītājus. Savu viedokli pasniegtu auditorijai, gūtu tās atbalsi, atbalstu un mainītu cilvēces attīstības veidu.
Vai tad ne?
Saderam, ka visvairāk blogu ir veltīti notikumu un izteikumu komentēšanai, sava viedokļa izteikšanai un moralizēšanai. Kas gan cits būtu sarunas par inflāciju, kredītiem un valdību, par interneta pasaules jaunumiem un pasaules ekonomisko, intelektuālo un postpostsazinkāda laikmeta krīzi.
Gānīšanās par esošā nebūšanām un piedāvājumi glābt pasauli.
Mūsdienu sludinātāji nestāv uz mucas tirgus laukumā. Mūsdienu sludinātāji nerāpjas tribīnē vai uz kravas automašīnas. Neviens no viņiem netiek piesists krustā – ja nu vienīgi izbanots, izslēgts vai bloķēts.
Mūsdienu sludinātāji blogo, un viņu atslēgas ir lietotājvārdi un paroles.
Pieturos pie termina publiskā dienasgrāmata jeb šai vidē – tīkla dienasgrāmata. Esmu rakstījusi arī papīra dienasgrāmatas, ko rādīju citiem. Lai arī lasītāju skaits nebija ne tuvu tik liels, kā tas ir iespējams interneta vidē, savu pieredzi tas ir devis.
Vispirms jau atbildību par savu tekstu. Lai ko es uzrakstītu, tas ir pateikts.
Kā vēsta manis latgaliski dzirdētā patiesība: Kuo ar spolvu pīraksteisi, tuo ar ciervi naiztiessi.
Iespējams, kāds to ir teicis sen pirms latgalieši iepazinās ar rakstību, taču tas nenoliedz dažas patiesības par mani – ka ir pietiekami daudz lietu, ko dzimtajā valodā varu pateikt labāk. Piemēram, ka mīlu, nīstu, ceru vai baidos.
No otras puses, cik to spēs un, galvenais, gribēs izlasīt.
Internets ir gana plašs. Vienmēr ir iespēja izvēlēties.
Blogot vai neblogot. Blogot šeit vai citur. Klikšķināt vai neklikšķināt. Lasīt vai nelasīt.
Laikam jābrīdina.
Man nav lielas vēlēšanās glābt pasauli, kritizējot esošo un iesakot pestīšanas ceļu. Ja nu vienīgi vērot esošo, brīnīties un komentēt.
Pasaule ir ērmu pilna. Tas nebeidz pārsteigt. Tas iepriecina.
Turpmāk vēl.
Ak jā. Nekas tā nepārsteidz kā darba svētki, kas oficiāli ir brīvdiena. Paradokss.
No otras puses, lielākā daļa manu paziņu un nejauši satikto ļaužu šīs dienas izmantos, lai padarītu nepadarītos darbus. Strādās.
Varbūt mēs nemākam strādāt, jo par spīti nostrādāto stundu daudzumam Latvijā pagājušajā gadā bija astotais zemākais darba ražīgums Eiropas Savienības un citu attīstīto valstu vidū. Tā liecina ANO Starptautiskās darba organizācijas (ILO) jaunākais pētījums. Pats zemākais darba ražīgums pērn bija Āfrikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras.
Varbūt mēs nemākam dzīvot un nemākam atpūsties. Tāpēc strādājam lēnām, ilgi un neefektīvi.
Jo ilgāk strādājam, jo mazāk atpūšamies.
Jo mazāk atpūšamies, jo lēnāk strādājam.
Latvijā jau esot atgriezušās dzeguzes.
Neaizmirsti pirms iešanas ārā paēst un paņemt kabatā latu. Neviena dzeguze neaizkūkos.
Inflācija paies garām un nepamanīs. Kuš.
Elektroniskajā pasaulē citi likumi, bet arī šeit likumus nosaka valoda – tās demokrātiskākajā formā. Nevis terminologi, bet terminu lietotāji.
Kas palaists tīklā, tas dzīvo savu dzīvi – tiekot citēts un interpretēts. Kāpēc lai šeit runātu valodā, ko nosaka citi.
Emuāru vietā pat oficiālās vietnēs (piemēram, tādās kā šī) zeļ un plaukst blogi. Emuāristu, emuārotāju un emuārnieku vietā vairojas un savus tekstus izplata blogeri.
Kurš vairs zina, kā šis vārds cēlies un attīstījies. No sākotnējās “weblog” nozīmes maz palicis pāri. Katrs loka pēc savas vajadzības.
Savi blogi ir pat pārtikas precēm, politiskajām partijām, karsto punktu karavīriem un katram, kas vēlas uzrunāt tīklā klīstošos lasītājus un manipulēt ar tiem.
Savā ziņā jauna mode – vairs ne atkauties. Lai kur grieztos, internetā visur kāds runā – menedžeri, dīkdieņi, mākslinieki un datoristi, mājsaimnieces, nesaprasti literāti un ģēniji.
Katram ir iespēja kaut ko teikt, ne katrs tiek sadzirdēts.
Ne katram arī iespēja runāt „Latvijas Vēstneša” vārdā. Joprojām īsti nesaprotu, kāpēc šeit esmu. Acīmredzot, dažādības pēc.
Papīrs pacieš visu, internets – vēl vairāk.
Atšķirībā no personiskās dienasgrāmatas, kas domāta, lai sakārtotu savu iekšējo pasauli un kalpo par psihoterapijas veidu, publiskā dienasgrāmata tiek rakstīta, lai sakārtotu ārējo pasauli – iegūtu un pakļautu lasītājus. Savu viedokli pasniegtu auditorijai, gūtu tās atbalsi, atbalstu un mainītu cilvēces attīstības veidu.
Vai tad ne?
Saderam, ka visvairāk blogu ir veltīti notikumu un izteikumu komentēšanai, sava viedokļa izteikšanai un moralizēšanai. Kas gan cits būtu sarunas par inflāciju, kredītiem un valdību, par interneta pasaules jaunumiem un pasaules ekonomisko, intelektuālo un postpostsazinkāda laikmeta krīzi.
Gānīšanās par esošā nebūšanām un piedāvājumi glābt pasauli.
Mūsdienu sludinātāji nestāv uz mucas tirgus laukumā. Mūsdienu sludinātāji nerāpjas tribīnē vai uz kravas automašīnas. Neviens no viņiem netiek piesists krustā – ja nu vienīgi izbanots, izslēgts vai bloķēts.
Mūsdienu sludinātāji blogo, un viņu atslēgas ir lietotājvārdi un paroles.
Pieturos pie termina publiskā dienasgrāmata jeb šai vidē – tīkla dienasgrāmata. Esmu rakstījusi arī papīra dienasgrāmatas, ko rādīju citiem. Lai arī lasītāju skaits nebija ne tuvu tik liels, kā tas ir iespējams interneta vidē, savu pieredzi tas ir devis.
Vispirms jau atbildību par savu tekstu. Lai ko es uzrakstītu, tas ir pateikts.
Kā vēsta manis latgaliski dzirdētā patiesība: Kuo ar spolvu pīraksteisi, tuo ar ciervi naiztiessi.
Iespējams, kāds to ir teicis sen pirms latgalieši iepazinās ar rakstību, taču tas nenoliedz dažas patiesības par mani – ka ir pietiekami daudz lietu, ko dzimtajā valodā varu pateikt labāk. Piemēram, ka mīlu, nīstu, ceru vai baidos.
No otras puses, cik to spēs un, galvenais, gribēs izlasīt.
Internets ir gana plašs. Vienmēr ir iespēja izvēlēties.
Blogot vai neblogot. Blogot šeit vai citur. Klikšķināt vai neklikšķināt. Lasīt vai nelasīt.
Laikam jābrīdina.
Man nav lielas vēlēšanās glābt pasauli, kritizējot esošo un iesakot pestīšanas ceļu. Ja nu vienīgi vērot esošo, brīnīties un komentēt.
Pasaule ir ērmu pilna. Tas nebeidz pārsteigt. Tas iepriecina.
Turpmāk vēl.
Ak jā. Nekas tā nepārsteidz kā darba svētki, kas oficiāli ir brīvdiena. Paradokss.
No otras puses, lielākā daļa manu paziņu un nejauši satikto ļaužu šīs dienas izmantos, lai padarītu nepadarītos darbus. Strādās.
Varbūt mēs nemākam strādāt, jo par spīti nostrādāto stundu daudzumam Latvijā pagājušajā gadā bija astotais zemākais darba ražīgums Eiropas Savienības un citu attīstīto valstu vidū. Tā liecina ANO Starptautiskās darba organizācijas (ILO) jaunākais pētījums. Pats zemākais darba ražīgums pērn bija Āfrikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras.
Varbūt mēs nemākam dzīvot un nemākam atpūsties. Tāpēc strādājam lēnām, ilgi un neefektīvi.
Jo ilgāk strādājam, jo mazāk atpūšamies.
Jo mazāk atpūšamies, jo lēnāk strādājam.
Latvijā jau esot atgriezušās dzeguzes.
Neaizmirsti pirms iešanas ārā paēst un paņemt kabatā latu. Neviena dzeguze neaizkūkos.
Inflācija paies garām un nepamanīs. Kuš.
