Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ar koplīgumiem ir jāveido tādas attiecības, kurās ir savstarpēji ieguvumi, – gan darbiniekam, gan darba devējam, gan valstij un pašvaldībai, gan sociālajam budžetam.
Freepik
Sociālā dialoga forma, kas pirms divarpus gadiem Latvijā rezultējās arī ar ģenerālvienošanos pirmajās divās nozarēs, ir ietverta Darba likumā un ieteikta starptautiskajos dokumentos. Eiropas Savienībā koplīgumi aptver vidēji 60% strādājošo, Latvijā pagaidām tie ir 20 procenti. Nozarēm koplīguma pirmie gadi ir sākušies ar pārbaudījumiem – Covid-19 pandēmijas krīzi, un, kad parādījās cerība atsākt normālu darba ritmu, uzņēmēji iekrituši nākamās krīzes slazdos saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Darba likums paredz iespēju noslēgt darba koplīgumus (starp darba devēju un arodbiedrību) un arī ģenerālvienošanos, kas ir saistoša visai nozarei, kad darba devējs, darba devēju grupa, darba devēju organizācija vai šādu organizāciju apvienība ar darbinieku arodbiedrību vai darbinieku arodbiedrību apvienību slēdz darba koplīgumu nozarē vai teritorijā. Pirms vairāk nekā diviem gadiem (saprotamāk – pirms Covid-19 pandēmijas) pirmās ģenerālvienošanās noslēdza būvniecības nozare un stikla šķiedras nozare.
Informācija par nozaru koplīgumiem ir ietverta arī Ministru kabineta 2021. gada 1. septembra rīkojumā Nr. 616 “Par Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam”.
Ģenerālvienošanās būvniecības nozarē strādājošajiem nosaka minimālo bruto algu 780 eiro apmērā un minimālo stundas tarifa likmi – 4,67 eiro; iespēju saņemt 5% piemaksu, ja nodarbinātais ir ieguvis profesijai atbilstošu izglītību. Savukārt stikla šķiedras nozares ģenerālvienošanās nosaka, ka augstākās kvalifikācijas darbiniekiem paredzēta darba samaksa, kuras minimālais līmenis pret 2019. gadā valstī noteikto minimālo darba algu ir 2,5 reizes lielāks, vidējās kvalifikācijas darbiniekiem – divas reizes lielāks, bet zemākās kvalifikācijas darbiniekiem – par 20% lielāks.
Valsts kancelejas sadarbībā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS) rīkotajā diskusijā “Ģenerālvienošanās: Vienošanās ir spēks!”, uzsverot sociālā dialoga nozīmību, eksperti iezīmēja arī problēmas, kuru risināšanā nozares sagaida arī valsts iesaisti.
Industriālo nozaru arodbiedrības priekšsēdētāja Rita Pfeifere stikla šķiedras nozares koplīguma tapšanā no procesa sākuma līdz tā parakstīšanai kā ilgstošāko atceras sagatavošanas daļu, kad bija jāvienojas par virkni jautājumu, kas interesētu abas puses, atrodot saskares punktus, par kuriem varētu vienoties. “Mēs sapratām, ka darbiniekiem tā varētu būt stabilitāte, jo tiek veidots vēl viens līmenis, kurā runāsim nevis par uzņēmumu iekšējām lietām, ko var darīt uzņēmuma līmenī, bet par vispārējām lietām, par kurām būtu jārunā nozares līmenī. Savukārt darba devējiem būtu garantija, ka cilvēki būtu vairāk ieinteresēti, jo bija lielas darbaspēka problēmas.”
R. Pfeifere atzīst, ka nebija viegli iesākt sarunas par ģenerālvienošanos. Turklāt sākotnēji bija domāts to noslēgt ķīmijas nozarē. Sarunās un izpētē atklājās, ka ķīmijas nozarē ir vairākas apakšnozares, kas būtiski atšķiras ražošanas, darba organizācijas, algu un citos jautājumos. Ne visi gribēja turpināt šīs sarunas, tāpēc izvēlējāmies stikla šķiedras nozari. “Arī tajā nebija viegli, jo nozarei tolaik bija grūtības, tādēļ daudzi skeptiski vērtēja šīs nozares vēlmi slēgt ģenerālvienošanos. Gribu pateikt visiem skeptiķiem, ka viņi kļūdījās. Nozare ir atguvusies, strādā, attīstās,” gandarīta ir R. Pfeifere.
Būvniecības nozarē ģenerālvienošanās, kad sarunas par to tika aizsāktas jau 2017. gadā, tika uztverta kā instruments, lai cīnītos ar ēnu ekonomiku, kas nozarē vēsturiski ir bijusi augsta, kā arī lai stiprinātu nozares konkurētspēju gan Latvijā, gan kopīgajā Eiropas tirgū, nozares motivāciju uzsver Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane.
Ģenerālvienošanās ir abu pušu piekāpšanās, turklāt arī no valsts puses bija diezgan liela piekāpšanās, Darba likumā grozot regulējumu par virsstundām un paredzot, – ja esat gatavi maksāt lielāku minimālo algu, tad paši varat lemt par virsstundām. VID dati liecina par būtisku nodokļu pieaugumu. Arī ēnu ekonomikas līmenis ir samazinājies. Tas, ka piecos gados nozarē ēnu ekonomika ir samazināta par 10 punktiem, ir labs rādītājs, vērtē O. Feldmane.
Saprotams, ka no sociālo partneru vienošanās punktiem vieglāk uztveramā un darbiniekiem svarīgākā ir minimālās algas sadaļa. Katra nozare savā koplīgumā to var noteikt atšķirīgu. Būvniecības nozarē tā ir 780 eiro (valstī – 500 eiro). Stikla šķiedras nozarē – par 20% lielāka nekā minimālā alga valstī.
“Neesmu no tiem, kuri atbalsta vienas minimālās algas celšanu, vai tas būtu valsts vai uzņēmuma līmenī. Tas nozīmē, ka arī darba devējam jāpieliek lielas pūles, lai nebūtu, ka, ceļot valstī minimālo algu, zemākā līmeņa un augstākā līmeņa darbinieks, kuram ir cita atbildība un zināšanas, un prasmes, algas aspektā nonāk līdzīgā situācijā. Tāpēc mēs vienojāmies, ka visus darbiniekus pēc profesijām sadalīsim trijās grupās – katrai būs savs, zemākais algu līmenis. Vienojāmies, ka pats zemākais līmenis vienalga ir par 20 procentiem augstāks nekā valstī minimālā alga,” koplīgumā noteikto stikla šķiedras nozarē pamato R. Pfeifere. Viņasprāt, gandarītas bija abas puses, jo tam, ka nevajadzētu tikai vienu minimālo algu, darba devēji uzreiz piekrituši, jo tā ir pieeja, ka neviens netiks “atstāts aiz borta”, nedomājot par viņa algas līmeni, ja valstī tiek celta minimālā alga.
Ar koplīgumiem jāveido tādas attiecības, kurās ir savstarpēji ieguvumi, – gan darbiniekam, gan darba devējam, gan valstij un pašvaldībai, gan sociālajam budžetam. Jautājums nav tikai par darba samaksu, kas ir augstāka, bet arī par sociālajām garantijām, kuras tad ir krietni augstākā līmenī, uzsver LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns.
R. Pfeifere uzsver, ka ir svarīgi, vai atbalsts būs arī pēc tam, kad vienošanās jau ir noslēgta. Tādēļ, slēdzot ģenerālvienošanos, arodbiedrība ar nozares darba devējiem vienojās par interešu sarakstu, kas jāprasa trešajai sociālā dialoga pusei – valdībai. Tie ir jautājumi par izmaiņām tiesību aktos. Patlaban ir lobēts, uzturēts viedoklis par to, lai stikla šķiedras nozares intereses, kas bieži vien sakrīt ar citām nozarēm, tiktu ņemtas vērā.
Koplīgumā jābūt nosacījumiem, kuri papildus motivē darbiniekus. E. Baldzēns kā piemēru min savulaik panākto nodokļu atvieglojumu darbinieku ēdināšanai. Summa, konkrēti, 40 eiro mēnesī, būtu jāpārskata, jo tā vairs neatbilst realitātei. Pērn ir izdevies panākt papildu atbalstu nodokļa atlaides veidā darbinieku veselības aprūpes izdevumiem. Šogad ir paredzamas sarunas ar politiķiem, ka tās būtu nepieciešams nodrošināt par darbiniekiem, kuri iegūst profesionālo, augstāko izglītību, ja tā atbilst uzņēmuma vajadzībām. Pašreiz darba devējs, sūtot darbinieku mācīties, maksā darbaspēkam pielīdzinātus nodokļus, kas palēlina šo procesu.
Uzņēmēji cer uz valsts iesaisti, lai tiktu risināti darbaspēka mobilitātes (transporta, izmitināšanas) jautājumi, kas bija svarīgi jau pirms pandēmijas un ir aktuāli arī pašreiz, – vienu no problēmām, ar kuru saskaras stikla šķiedras nozare, min R. Pfeifere. Darbinieki tiek vesti arī no attālākiem reģioniem. Par to maksā darba devējs, lai darbiniekam liela daļa algas nebūtu jāiztērē transporta izdevumiem. Tāpēc būtu nepieciešamas nodokļu atlaides darba devēja maksājuma minimumam par darbinieku transportēšanu uz darbu un no tā. Uzņēmumiem, kuri uztur sava transporta struktūrvienības, ir atlaides, taču ir arī tādi uzņēmumi, tostarp mazie, kuri izmanto cita veida transportu, kuram šāds atbalsts nepienākas.
Šīs problēmas risinājuma nepieciešamību uzsver arī E. Baldzēns: “Cilvēkam jābūt motivācijai strādāt, lai, dodoties uz darbu, viņš redzētu ieguvumu, nevis nopelnīto naudu iztērētu transportam. Pretējā gadījumā viņš “sēž” uz valsts un pašvaldību pabalstiem vai darbojas ēnu ekonomikā.”
Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētājs un LDDK viceprezidents Gints Miķelsons norāda, ka pašreiz ir milzīgs spiediens uz būvniecības izmaksām, attiecīgi arī uz algām. Uzņēmējiem ir svarīgi, vai pasūtītājs spēj samaksāt. Pēc nozares aprēķiniem no 1. marta uzņēmēji kreditē publisko pasūtījumu 15 miljonu eiro mēnesī apmērā, kas ir liels izaicinājums turpināt eksistenci un izdzīvot. Tieši no uzņēmējiem, kuriem ir publiskie pasūtījumi, kuros ir zaudējumi, kas jāsedz katru mēnesi, tiek uzdoti arī jautājumi, ko darīt ar minimālo algu, jo jūlijā, augustā tādu, kā līdz šim, vairs nevarēs maksāt.
Būvniecības nozarei ir svarīgi drošības aspekti. Ir regulējums, vairāki normatīvi nosaka, kādai jābūt drošībai. G. Miķelsons uzskata, ka darba vidē ir jāpanāk labāki drošības apstākļi, pati nozare to ir noteikusi par labāko praksi, kuri ir veidojusi un joprojām uztur. Tā būtu iespēja definēt nozares standartu, kuru varētu ieviest kombinācijā ar apdrošināšanas polisēm, un nākotnē arī tiktu mainīta drošības risku pārvaldība.
Nozares, kurās ir koplīgumi, atbalsta priekšrocību noteikšanu publiskajos iepirkumos.
Nozares, kurās ir koplīgumi, atbalsta priekšrocību noteikšanu publiskajos iepirkumos, piemēram, viens no kritērijiem varētu būt uzņēmuma iepriekš samaksātie nodokļi. Kā teic G. Miķelsons: “Tam uzņēmējam, kurš godprātīgi maksā nodokļus, ir jādod papildu punkti publiskajā iepirkumā.”
Savukārt Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO prezidente Irēna Liepiņa rosina, ka publiskajos iepirkumos prioritāte būtu tiem uzņēmumiem, kuri noslēguši koplīgumu ar arodbiedrību. Arī E. Baldzēns piekrīt, ka sociālais dialogs būtu labs kritērijs, vienalga, vai tas būtu uzņēmuma vai nozares līmenī.
Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks uzsver: “Kvalitatīvi koplīgumi ir ieguvums gan darbiniekiem, gan darba devējiem. Tie nodrošina skaidrus spēles noteikumus, veicina darbinieku uzticību, tostarp nozarei, un uzņēmumu attīstību. Ģenerālvienošanās ir efektīvs instruments ne tikai darba tiesisko attiecību regulēšanai nozares līmenī, bet tā var sniegt būtisku ieguldījumu arī godīgas konkurences nodrošināšanā, ēnu ekonomikas mazināšanā, veicināt tautsaimniecības izaugsmi un konkurētspēju. Valstij jānosaka minimālo garantiju pakete, un Darba likuma tiesību normas nav noteiktas tikai Latvijā, taču sociālajiem partneriem dialogā ārpus minimālā tiesību standarta ir iespēja vienoties par nosacījumiem, kas to pārsniedz.”
Latvijā koplīguma pārklājumā situācija ir labāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir 60 procenti, Latvijā – 20 procenti, tāpēc būtu jāattīsta koplīgumi, lai būtu sasniegti vismaz 60 procenti nodarbināto. E. Baldzēns informēja, ka Eiropas Direktīva paredz, – ja valstī ar koplīgumiem nav sasniegti 70% nodarbināto, tad kopā ar sociālajiem partneriem valstij jālemj, kā šo iesaisti motivēt, kas jādara, lai koplīgumu jomā būtu progress.
Darba likuma 18. panta ceturtā daļa paredz iespēju noslēgt ģenerālvienošanos, kas ir saistoša visiem attiecīgās nozares darba devējiem un attiecas uz visiem darbiniekiem, kurus šie darba devēji nodarbina. No 2021. gada 1. augusta likuma 61. pants ir papildināts ar ceturto daļu, nosakot, ka minimālajai darba algai, kas noteikta ar vispārsaistošu ģenerālvienošanos (kas noslēgtas atbilstoši Darba likuma 18. panta ceturtajai daļai), ir tādas pašas tiesiskās sekas kā valsts noteiktajai minimālajai darba algai.
Minimālajai darba algai, kas noteikta ar vispārsaistošu ģenerālvienošanos, ir tādas pašas tiesiskās sekas kā valsts noteiktajai minimālajai darba algai.
No 2019. gada 1. maija likuma 68. pantā ir paredzēts izņēmums atšķirīgam virsstundu darba apmaksas apmēram. Tas ir attiecināms uz nozarēm, kurās noslēgta ģenerālvienošanās, ka nodarbinātajiem minimālā darba alga vai stundas likme ir ievērojami (vismaz 50%) augstāka par valstī tobrīd noteikto. Tādā gadījumā piemaksa nav mazāka par 50% no darbiniekam noteiktās darba algas vai stundas algas likmes, vai, ja ir nolīgta akorda alga, – ne mazāka par 50% no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Grozījumi tika pieņemti, lai veicinātu nozares ģenerālvienošanās noslēgšanu, tādējādi nodrošinot augstāku darbinieku tiesību un interešu aizsardzību, un ierobežotu ēnu ekonomikā dominējošās “aplokšņu algas”.
Tiesības uz koplīgumu (ģenerālvienošanās) sarunām ir starptautiski atzītas pamattiesības.
Tiesības uz koplīgumu (ģenerālvienošanās) sarunām ir starptautiski atzītas pamattiesības, kas ir atrunātas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijās, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, Eiropas Sociālajā hartā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
Jau 1922. gada 15. februārī Latvijas Satversmes Sapulce noteica tiesības uz koplīgumu, to nostiprinot Satversmes 108. pantā: “Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.”
