Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Dzīvojamo māju Rīgā, Ūnijas ielā 24, apsaimnieko dzīvokļu īpašnieku dibināta biedrība, pašiem lemjot par visu, kas ēkai nepieciešams. No labās: DzĪB “Ūnijas24 valdes priekšsēdētāja Zemlita Šīre, mājas pārvaldniece Olga Konstantinova.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Kopš dzīvojamā fonda piederības maiņas virpuļiem pagājuši vairāk nekā divi gadu desmiti, bet likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” optimistiski minētā prasība ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc mājas privatizācijas uzsākšanas izveidot dzīvokļu īpašnieku sabiedrību vai noslēgt līgumu par mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu lielā mērā palikusi vien idejas līmenī un uz papīra.
Galvaspilsētas Ūnijas ielas 24. nama ar 166 dzīvokļiem iedzīvotāji ir uzņēmušies atbildību, nodibinot dzīvokļu īpašnieku biedrību (DzĪB) “Ūnijas24”, kas pārņēmusi māju savā valdījumā un to arī apsaimnieko.
Tas notika 2000. gadā. Sākotnēji 1983. gadā ekspluatācijā nodoto namu apsaimniekoja rūpnīcas VEF namu pārvalde “Amatnieks”, no kuras neesot bijis lielas jēgas. Pēcāk māju pārņēma cits uzņēmums, kam bija ļoti daudz darbinieku, grezns birojs Kastrānes ielā, bet apsaimniekošanas nauda jau atkal pazuda kā akā.
“Toties šīs namu pārvaldes darbiniece pa kluso izmanījās privatizēt mūsu mājas ratiņu telpu, ko vēlāk mums nācās atkal atpirkt. Tur tagad ir mūsu biedrības birojs,” stāsta DzĪB valdes priekšsēdētāja Zemlita Šīre. Viņa šajā amatā ir četrus gadus. Iepriekš līdz pensijas vecumam viņa strādājusi par revidenti Valsts kontrolē, un ekonomista zināšanas, kā arī pirmās augstākās izglītības dotā zemes ierīkotājas kvalifikācija šajā darbā viņai lieti noder. Deviņdesmito gadu beigās Z. Šīre iegādājās mājokli Ūnijas ielas namā un bija viena no dzīvokļu īpašniekiem, kuri negribēja samierināties ar netīrītu kāpņu telpu un ietvēm, bojātām ārdurvīm un citām nekārtībām. Skaidrojums tam, ka dzīvokļu īpašnieki bija uzstājīgāki par savām tiesībām saņemt pienācīgu pakalpojumu, iespējams, ir tāds, ka šis Ūnijas ielas nams ir viena no 32 savulaik rūpnīcas VEF darbiniekiem šajā rajonā uzceltajām mājām, būvēta to cilvēku rokām, kuri šeit saņēma dzīvokļu atslēgas.
“Lai dabūtu trīsistabu dzīvokli, mājas celtniecībā vajadzēja nostrādāt 600 stundas. Man bija vienistabas, tad bija jāstrādā 450,” stāsta viens no nama pirmiedzīvotājiem, DzĪB valdes loceklis Jevgeņijs Klokonovs. “Pēc tam dzīvokļus privatizējām. Tagad jau nomainījušies ļoti daudzu dzīvokļu īpašnieki.”
Z. Šīre atceras: “Bija vētrainas sapulces kāpņu telpās, un mēs visi, kuri sapratām, ka ejam uz kaut ko labāku (tagad to sauc par iniciatīvas grupu), idejas virzītājai, pirmajai valdes priekšsēdētājai Astrīdai Žogotai, palīdzējām, kā vien varējām, lai biedrību nodibinātu. Pirmie saimnieciskie uzlabojumi bija redzami jau viņas biedrības vadīšanas laikā, pēc tam mainījās citi valdes priekšsēdētāji, darbi arvien virzījās uz priekšu, un tad šajā amatā nokļuvu es.”
Kopā ar mājas pārvaldnieci Olgu Konstantinovu un J. Klokonovu ejam lūkot māju un pagalmu. Lielais nams uzbūvēts pakava veidā, bet plašo pagalmu ietver vēl pāris citu māju, veidojot noslēgtu četrstūri.
“Man, stājoties amatā, paveicās, ka Olga tikko bija sākusi strādāt – uzvarējusi izsludinātajā konkursā. Bez viņas es laikam nepiekristu šo darbu uzņemties,” stāsta Z. Šīre. “Olga ir diplomēta un pieredzējusi pārvaldniece, enerģiska, precīza, prot atrast vislabākos un lētākos meistarus, veikt izdevīgākos materiālu pirkumus.”
Jevgeņijs piebilst – jā, mājai nekādi remonti netiek sākti, pirms nav pārliecības, ka tas tiešām ir labākais un lētākais variants.
“Vēl mums ir grāmatvede, divi sētnieki, apkopēja, santehniķis, kā arī elektriķis uz noteiktu stundu skaitu. Abas ar Olgu strādājam katru dienu un darbu organizējam tā, lai viena no mums iedzīvotājiem pastāvīgi ir sasniedzama,” skaidro valdes priekšsēdētāja.
“Pārvaldnieka biroja durvis vienmēr ir vaļā, un par kaut kādām apmeklētāju pieņemšanas stundām nav ne runas. Kāpņu telpu remonts sākās pakāpeniski pirms desmit gadiem, bet pēdējās trīs pabeidza jau mūsu laikā. Visur jaunas pastkastītes, pamazām sākam nomainīt ārdurvis, visām ir koda atslēgas. Katrā kāpņu telpā ir ziņojumu dēlis, un iedzīvotājus informējam par itin visu. Uzreiz paziņojam, ja kavējas kādu rēķinu izsniegšana. Darām zināmu, ka apkopēja ir atvaļinājumā, lūdzot pastiprināti ievērot kārtību un tīrību. Lūk, te paziņojums par prasību uzstādīt C klases skaitītājus. Pārvaldniece noslēdza ļoti izdevīgu līgumu gan par mērierīču iegādi, gan apkalpošanu. Par to nolēma kopsapulcē, jo mājai bija ļoti liela ūdens patēriņa starpība.”
Pie katras ieejas novietoti glīti keramikas un betona puķu podi. Z. Šīre stāsta, ka sākotnēji tie bija domāti atkritumiem, bet iedzīvotāji lēmuši par labu puķēm. Tās ir visdažādākās, un zaļumu pagalmam vēl dod tūjas, ceriņi, citi košumkrūmi. Gan tūjas, gan daļa puķu Zemlitas pašas sēta un stādīta. “Apzaļumošana ir mana vājība,” viņa secina. “Pirms nopirku dzīvokli šajā namā, dzīvoju savā mājā Madonā, zemes darbi man ļoti patīk, zinu, kas un kā jādara. Bet pārējie iedzīvotāji arī kļūst arvien atsaucīgāki, arvien vairāk rūpējas par pagalma košumu. Lūk, Graudiņa kungs (arī viņš gādā par puķēm) pats izgatavoja un uzstādīja kaķu mājiņas. Izķeram viņus, sterilizējam Rīgas domes programmas ietvaros. Dažam tas varbūt nepatīk, savukārt citi dzīvnieciņus baro un par viņiem priecājas. Vismaz sešās kāpņu telpās ir dzīvokļu īpašnieki, kas ļoti rūpējas par puķēm pie ieejas durvīm, vienai kundzei veda stādus pat no Alūksnes.”
Pie katras ieejas kāpņu telpā ir novietoti glīti keramikas un betona puķu podi.
Foto: Aiga Dambe, LV portāls
Pie visām ieejas durvīm mājā uzstādītas glītas metāla margas, patlaban tiek remontēta fasāde pagraba līmenī. Te vietā pieminēt J. Klokonovu, kas bez maksas veic dažādus nelielus remonta darbus, viņam tie padodas un patīk.
Mājas pagrabi jau labu laiku kā sakārtoti, arī bēniņi, un vienā to daļā izveidota sanāksmju telpa iedzīvotāju sapulcēm.
Par pašu īpašnieku naudu uzstādīti moderni, ar sensoriem regulējami siltummezgli, no sūnām un gružiem attīrīts jumts, kam dažviet arī izlaboti remontētāju reiz pieļautie defekti. Šogad uz jumta pat uzlikti režģīši ūdens novadcaurulēm, lai novērstu to iespējamu aizsprostošanos. Sešu nama sekciju fasādēm, kas mūrētas no sarkanajiem ķieģeļiem, aizpildītas šuves, lai novērstu mitruma iekļūšanu sienās.
Taču pārvaldnieku rūpju avots vēl aizvien ir iekšpagalma piebraucamie ceļi. Nevis tādēļ, ka nejaudātu organizēt darbus, bet zemes īpašuma tiesisko attiecību dēļ. Tajā daļā, kas pieder mājai un ir privatizēta, uzklāts glīts bruģis, un pusi tēriņu apmaksājusi Rīgas pašvaldība. “Abi ar Jevgeņiju gadu gaidījām, kamēr tikām pie Ušakova un pierādījām – esam nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji, mums pienākas pretimnākšana!” saka Z. Šīre. Ar pārējo teritorijas daļu ir sarežģīti: tā pieder divām privātpersonām. Ar vienu īpašnieku ir iespējams vismaz par kaut ko vienoties, bet ar otru nekāda sadarbība neiznāk. Viņa saskata divus iespējamos risinājumus: vai nu īpašnieki piebraucamo ceļu sev piederošajā teritorijā saremontē par saviem līdzekļiem, jo mājas īpašnieki taču gadu gadiem maksā viņiem nekustamā īpašuma nodokli, vai piebrauktuvei tiek piešķirts ceļa servitūta statuss, un tad to uztur par mājas remonta uzkrājuma fonda naudu. Taču ne vienā, ne otrā gadījumā tas nenāksies viegli.
Tagad kārta ūdensvada trases nomaiņai. “Pašlaik mūsu namam ūdens pienāk caur blakus ēku, kur atrodas kolektors. Allaž notiek kādas ķibeles, un mums svešā namā par savu naudu jāveic remonti. Turklāt mūsu mājas pagalma vidū ir uzkalns, zem kura novietoti sūkņi – lai var ūdeni nodrošināt ēkas septiņiem stāviem. Šobrīd norisinās projektēšana un saskaņošana, un, tiklīdz varēsim, sāksim būvniecību. Tas ir mūsu mērķa pasākums. Šādi mērķa darbi tiek apstiprināti dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē. Kad kalniņš pagalmā vairs nebūs vajadzīgs, tajā vietā iekārtosim skaistu atpūtas zonu, un man ir doma par mājas svētkiem,” iecerēs dalās valdes priekšsēdētāja.
Dzīvokļu īpašnieku biedrības valdē ir septiņi cilvēki, ievēlēti biedrības pilnsapulcē. Tie ir aktīvākie dzīvokļu īpašnieki, kurus daļa mājas iemītnieku jau pazīst. Atlīdzību par darbu saņem tikai valdes priekšsēdētāja, jo viņa strādā pilna laika darbu mājas pārvaldīšanā. Valde kopā ar mājas pārvaldnieci arī izstrādā priekšlikumus nākamajiem nozīmīgajiem mājas apsaimniekošanas pasākumiem un par tiem reizi gadā lemj dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē, patiesībā – divās sapulcēs, jo vienā reizē vajadzīgo dalībnieku skaitu savākt neizdodas.
Sapulces tiek rūpīgi sagatavotas. “Jau iepriekš visās pastkastītēs ielieku darba kārtības jautājumus, kā arī gada pārskatu par budžeta izlietojumu sīki pa pozīcijām un nākamā gada budžeta plānu, uzrādot, piemēram, pat degvielas iegādi zāles pļaušanai. Sapulces norisi protokolējam, sanāksmi vada jurists, kas dzīvo mūsu mājā un palīdz dažādu juridisku jautājumu risināšanā. Biedrībai ir revidents, arī viens no dzīvokļu īpašniekiem, profesionāls ekonomists. Šīs pārbaudes ir ļoti nopietnas,” stāsta Z. Šīre. “Tādējādi dzīvokļu īpašnieki redz, ko plānojam nākamajam kalendārajam gadam. Bet ikviens var ienākt arī mūsu birojā, pajautāt, iepazīties ar dokumentiem, saņemt atbildi. Var paskatīties un pārbaudīt jebkuru rēķinu, izteikt savus priekšlikumus.”
Jevgeņijs gan bilst, ka mājā vienmēr ir kādi četri pieci cilvēki, kuriem nekas nebūs pa prātam un kas vienmēr atradīs iemeslu pasūdzēties. Tās ir negatīvās nianses, kas kopumā tomēr iet mazumā. Z. Šīre atminas, ka pirmās dzīvokļu īpašnieku sapulces izvērtušās par pasākumiem ar skaļu kliegšanu, bet “pēdējos gados viss ir ļoti solīdi: ja kāds vēlas runāt, paceļ roku un tad uzdod jautājumu”. Un pati arī secina – dzīvokļu īpašnieki taču redz visu, kas izdarīts, un acīmredzot to novērtē.
Kamēr runājamies, birojā ienāk kāda dzīvokļa īpašniece – izrādās, atnesusi rododendra stādu, lai Zemlita pēc saviem ieskatiem iedēsta kaut kur pagalmā.
Noslēgumam, šķiet, tuvojas arī rūpju stāsts par ūdens patēriņa starpību. “Pirmā bija problēma, ka ilgstoši parādījās 180–200 kubikmetru starpība ar “Rīgas ūdens” skaitītāju. Rakstījām vēstules, skaidrojāmies, bet allaž saņēmām atbildi, ka mūsu mājai ir ūdens noplūde, tāpēc skaitītāju rādījumi nesakrīt. Pārbaudījām – noplūdes nav, un uzlikām kontrolskaitītāju pirms ūdens piegādātāja mērierīces. Tad starpība izrādījās tikai 10–16 kubikmetri!” teic Z. Šīre. “Taču arvien atšķiras mūsu mājas kopējā skaitītāja un dzīvokļu individuālo mērierīču rādījumi, pat par 300 kubikmetriem. Četros gados no apsaimniekošanas budžeta šīs starpības segšanai iztērēti 26 tūkstoši eiro. Olga izgatavoja lielu plakātu par ūdens patēriņa starpību gadu gaitā, un īpašnieki sāka domāt, cik daudz uzlabojumu mājai par šādu naudu varētu paveikt. Tad sapulcē nolēma patēriņa starpību papildus sadalīt visiem dzīvokļiem, tā darām kopš maija.
Kopā ar pārvaldnieci divreiz gadā veicam ūdens skaitītāju pārbaudes. Nereti mums durvis uzreiz neatver, bet dažādu iemeslu dēļ lūdz pagaidīt. Tad rodas aizdomas, vai nav jānoslēpj kādas manipulācijas ar skaitītājiem, un patiešām esam arī uzgājušas magnētus mērierīču darbības ietekmēšanai.
Mēs esam pat izveidojušas tabulu, kurā redzams, kā mājokļos tiek patērēts ūdens atkarībā no cilvēku skaita. Ir dzīvokļi, kuros pieci cilvēki patērējuši mazāk nekā tur, kur dzīvo viens. Esam fiksējušas 33 dzīvokļus ar aizdomīgi mazu ūdens patēriņu, tos kontrolējam biežāk. Nu četros gados ūdens patēriņa skaitītāji ir jānomaina uz C klases mēraparātiem, ar kuriem manipulācijas nav iespējamas. Domājam, ka tādējādi situācija uzlabosies.”
Un kā ar parādniekiem? “Pašlaik visai mājai parāds ir tikai 1935 eiro. Savulaik šīs summas bija lielākas,” informē Olga. “Bet dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē nolēma: tiklīdz dzīvokļa parāds ir 500 eiro, pārvaldnieks iesniedz prasību tiesā par parāda piedziņu. Vispirms es gan nosūtu parādniekam oficiālu vēstuli; šādas brīdinājuma vēstules var būt divas vai trīs. Ja cilvēks nejaudā parādu nokārtot uzreiz, piedāvājam izstrādāt grafiku, cik ilgā laikā tas pakāpeniski jānomaksā. Bet, ja reakcijas nav, sniedzam pieteikumu tiesā.”
Tā dzīvo un saimnieko Rīgas Ūnijas ielas 24. namā – domājot par katra centa lietderīgu izlietojumu un nelaižot arī garām nevienu iespēju apsaimniekošanas kontā ko papildus iegūt. “Mūsu mājas iedzīvotājiem ir noslēgti līgumi ar daudziem interneta un kabeļtelevīzijas pakalpojumu sniedzējiem. Tie pelna naudu, izmantojot mūsu kopīgo privātīpašumu, visur izvilkti vadi un kabeļi. Tā nu Olga stingri sāka pieprasīt noslēgt līgumus un maksāt par koplietošanas infrastruktūras nomu. Ar “Lattelecom” gāja visgrūtāk, bet pēc piecām tikšanās reizēm tomēr panācām vienošanos; tagad māja gadā kopumā gūst 1700 eiro papildu ienākuma; 2000 eiro ietaupījām, likvidējot lietvedes amatu: ar papīru lietām pašas tiekam galā. Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums par grāmatvedības pakalpojumu sniegšanu ieskaita biedrībai 20% no gadā iekasētās summas (ap 900 eiro), bet 10% no nekustamā īpašuma nodokļa summas viens zemes īpašnieks mums atmaksā par to, ka ar dzīvokļu īpašniekiem paši nokārtojam visas formalitātes. Tā mājas budžetā papildus iegūstam kādus piecus tūkstošus eiro.”
Z. Šīre uzsver – spēkā esošo normatīvo aktu un biedrības statūtu ietvarā DzĪB ir ērti un saprotami darboties, vienīgos sarežģījumus rada zemes aplamā privatizācija, kas radījusi piespiedu nomas attiecības. “Bet svarīgākais ir tas, ka mums ir apziņa – savā mājā esam saimnieki! Apsaimniekošanas maksa mums ir 27 centi par kvadrātmetru, 34 centi – remontu fonda uzkrājumam. Ir plāni par fasāžu krāsošanu, jauniem logiem kāpņu telpās… Darba nekad neaptrūksies!”
