Lai atgādinātu šīs piemirstās vēstures mācības, LV portāls piedāvā vēsturnieka profesora ĒRIKA JĒKABSONA rakstu sēriju par ārvalstu armiju un ārzemnieku dalību Latvijas neatkarības karā. Sagatavotais materiāls atspoguļo sarežģīto situāciju Latvijā 1918.-1920.gadā, kas izpaudās ne tikai savstarpējās teritoriālās pretenzijās un nespējā realizēt vienotu politiku pret kopējo ienaidnieku – Padomju Krieviju, bet arī igauņu, lietuviešu, poļu un citu tautību varonībā, cīnoties par Latvijas zemes atbrīvošanu.
Baltijas valstis neatkarību pasludināja atšķirīgā laikā
1918.gads iezīmēja pavērsiena punktu Eiropas un pasaules vēsturē. Pirmā pasaules kara beigu posmā Centrālajā un Austrumeiropā izveidojās virkne jaunu nacionālu valstu, turklāt daudzas no tām – pirmo reizi vēsturē. Tas notika sakarā ar kara novājināto impēriju sabrukumu un pilnīgā saskaņā ar tautu gribu. Tomēr apstākļi, kādos jaunās valdības bija spiestas cīnīties par savu zemju neatkarību un robežām, lielākā vai mazākā mērā atšķīrās.1 Tas pilnā mērā attiecās arī uz trijām pirmajā acu uzmetienā šķietami ļoti līdzīgā ģeopolitiskajā stāvoklī esošajām Baltijas valstīm.
Spilgts apliecinājums minētajam ir atšķirīgais neatkarības pasludināšanas laiks (Igaunija un Lietuva – 1918.gada februārī, Latvija – 1918.gada novembrī), kam ir loģisks izskaidrojums – Lietuva jau kopš 1915.gada pilnībā atradās vācu okupācijas varā, kas bija ieinteresēta zināma pretpoliska noskaņojuma pastāvēšanā, savukārt Igaunija zem vācu okupācijas nonāca tikai 1918.gada februārī, paspējot proklamēt neatkarību pirms vācu karaspēka ienākšanas. Ne vienā, ne otrā teritorijā vācu okupācijas vara nepieļāva reāla valstiskuma izveidošanos (Igaunijā – pilnībā, Lietuvā – daļēji). Tikmēr Latvija kā vienīgā no visām Baltijas zemēm trīs gadus bija tiešas karadarbības zona, kurā nekāda veida plašāka sabiedriski politiska darbība faktiski nebija iespējama.
Pēc kara izbeigšanas Rietumu frontē 1918.gada novembrī stāvoklis krasi mainījās arī vācu karaspēka ieņemtajās teritorijās Austrumos, un cita starpā darbību uzsāka Lietuvas un Igaunijas nacionālās valdības, ko okupācijas varas iestādes pirms tam nepieļāva. 18.novembrī Rīgā tika proklamēta Latvijas Republika, taču uz šī skaistā fakta fona tās Pagaidu valdībai priekšā vēl bija vairāk nekā pusotru gadu ilga, sarežģīta militāra un politiska cīņa par valsts neatkarību un starptautisku atzīšanu.
Dažādu spēku un interešu sadursme Latvijas teritorijā
1918.–1920.gadā Latvijas teritorijā sadūrās topošās Latvijas Republikas, Padomju Krievijas un latviešu boļševiku, vācbaltiešu un karā sakautās, pazemotās Vācijas, ambiciozās dažādu krievu pretlieliniecisko spēku pārstāvju, jauno un atjaunoto kaimiņvalstu – Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas, savu neatkarību tā arī nesaglabājušās Baltkrievijas Tautas Republikas un Ukrainas Tautas Republikas, visbeidzot – Rietumu lielvalstu dažādās intereses.
"Zigfrīds Meierovics rakstīja: iespējams, ka pie Daugavpils “latviešu pulki stāvēs plecu pie pleca ar poļu un lietuviešu karaspēku, aizstāvot mūsu zemes neatkarību pret Krieviju”."
Latvijas teritorijā šajā laika posmā pastāvēja trīs valdības ar saviem bruņotajiem spēkiem un Pāvela Bermonta komandētā karaspēka tiešajā aizmugurē Zemgalē izveidotā civilpārvalde. Atsevišķas Latvijas teritorijas pēc atbrīvošanas no boļševiku spēkiem mazāku vai lielāku laiku atradās kaimiņvalstu – Igaunijas, Polijas un Lietuvas – jurisdikcijā un pat militārajā varā.
1919.-1920.gadā Latvijas teritorijas atbrīvošanā no Sarkanās armijas piedalījās vairāku kaimiņvalstu bruņotie spēki. Igaunijas armija 1919.gadā cīnījās Vidzemē, Polijas karaspēks 1919.gadā – Ilūkstes apriņķa austrumu daļā, bet 1920.gadā – Latgalē. Arī Lietuvas armija 1919.gadā karoja Augškurzemē (Ilūkstes apriņķī).
Militārā situācija Ilūkstes apriņķī 1919.gadā
Augusta beigās īpaši aktuāls kļuva Daugavpils turpmākās valstiskās piederības jautājums, kaut arī runas par iespējamu Latvijas militāru sadarbību ar Poliju Parīzes Miera konferencē klīda jau agrāk (2.jūnijā Pagaidu valdības ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics no turienes rakstīja, ka "baumas par poļu karaspēka iešanu palīgā latviešiem pagaidām ir nedibinātas", taču ir iespējams, ka pie Daugavpils "latviešu pulki stāvēs plecu pie pleca ar poļu un lietuviešu karaspēku, aizstāvot mūsu zemes neatkarību pret Krieviju").
Lietuvas armija jau jūlijā bija ar kaujām iegājusi bijušās Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī, bet augusta beigās (29.augustā) ieņēma Ilūksti un uz laiku arī Grīvu. Kaujās piedalījās arī Lietuvas armijas atsevišķās (vēlāk - otrās) brigādes Speciālā Mariampoles bataljona sastāvā esošā 1. baltkrievu rota, kas 28.augustā durkļu cīņā pie Šēderes muižas zaudēja vienu kritušu virsnieku un četrus karavīrus. Daudz kritušo bija arī lietuviešu vienībās.
"Lietuvas armijas virspavēlnieks saņēma Latvijas armijas pavēlniecības pateicību par palīdzību Latvijas atbrīvošanā."
Jau 13.jūnijā virsleitnants Jānis Indāns Rubenē saziņā ar Lietuvas armijas virspavēlniecību izveidoja apmēram 100 vīru lielu Augškurzemes partizānu pulku, kurš darbojās lietuviešu Paņevežas grupas pakļautībā un apgādē. Rotas komandieris Jānis Valdmanis vēlāk atcerējās, ka pirmie Lietuvas armijas jātnieki parādījušies Aknišā ap 18.jūniju un informējuši partizānus, ka Kārļa Ulmaņa valdība kopā ar Tautas Padomi bēgusi un lietuvieši atzīstot Andrieva Niedras valdību.
Lietuviešu Paņevežas bataljons pēc Līgo svētkiem pat ievilka telefona sakarus ar Augškurzemes partizāniem Asares muižā un piekomandēja tiem vairākus savus sakarniekus. Valdmanis liecināja, ka lietuviešiem nav patikusi partizānu deklarētā lojalitāte Pagaidu valdībai un naidīgums pret Andrievu Niedru un vāciešiem, taču "savas armijas kreisā spārna drošības labā viņi atzina mūs un pieņēma zem savas virspavēlniecības". 6.-10.jūlijā partizāni kopā ar lietuviešiem piedalījās neveiksmīgā uzbrukumā Bebrenes un Dvietes virzienā (sākot uzbrukumu, lietuviešu virsnieki partizāniem izteikušies, ka viņi gatavojas ieņemt Daugavpili), no 25.jūlija ieņēma pozīcijas Rubenes rajonā, bet 16.augustā Augškurzemes partizānu pulks tika iekļauts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Jūlija beigās Lietuvas armijas virspavēlnieks saņēma Latvijas armijas pavēlniecības pateicību par palīdzību Latvijas atbrīvošanā.
Cīņa par Daugavpili
Latvijas valdība šajā laikā bija informēta par lietuviešu teritoriālajām pretenzijām pat uz Daugavpili (tas ļāva secināt, ka lietuviešiem ir pretenzijas arī uz Ilūkstes apriņķi), tādēļ jau jūlijā Kārlis Ulmanis Lietuvas tirdzniecības un rūpniecības ministram Jonam Šimkum Rīgā skaidri lika noprast, ka nevēlas, lai lietuvieši ieņemtu Daugavpili.
Tikmēr Polijas armija pēc sekmīgas ofensīvas Baltkrievijā uzsāka vienlaicīgu uzbrukumu visā Daugavas frontē. Daugavpils virzienā uzbruka karaspēka grupa, kas tobrīd savā kreisajā spārnā zināmā mērā operatīvi sadarbojās ar šajā pašā virzienā uzbrūkošo Lietuvas armiju (Vilkomiras grupu, kura darbojās gar Kauņas-Daugavpils šoseju, un Paņevežas grupu gar dzelzceļu Paņeveža-Daugavpils).
Poļi 27.augusta pēcpusdienā iegāja Turmantas dzelzceļa stacijā uz bijušās Kurzemes guberņas robežas un turpmākajās dienās kopīgi ar lietuviešiem atsita deviņus Sarkanās armijas daļu pretuzbrukumus. Naktī uz 31.augustu poļu trieciengrupa gar Daugavpils–Viļņas dzelzceļu devās Daugavpils virzienā. To pašu darīja arī lietuvieši poļu kreisajā spārnā. Padomju 4.divīzijas 1.brigāde bez kaujas atkāpās uz Daugavpils priekštilta nocietinājumiem Grīvā pie dzelzceļa tilta. Daugavpils aizsardzībā piedalījās cietokšņa garnizons, igauņu padomju atsevišķā brigāde un 2.latviešu strēlnieku pulks, kas tikko bija ieradies no Pleskavas frontes.
"1919.gada beigās Rīgā notika slepenas latviešu un poļu virspavēlniecību pārstāvju sarunas, kas beidzās ar militārās sadarbības līguma parakstīšanu."
Kaujās no 30.augusta līdz 4.septembrim latviešu sarkanie strēlnieki un igauņu brigāde nepieļāva poļu un lietuviešu pārcelšanos uz Daugavas labo krastu un noturēja priekštilta nocietinājumus Grīvā. Sarkanajiem latviešu strēlniekiem pat izdevās padzīt lietuviešus no viņu 1.septembrī ieņemtajiem Kalkūniem, taču drīz latviešus no turienes atspieda poļu pārspēks.
Poļu daļām dotā pavēle ieņemt Daugavpils cietoksni tika atcelta 3.septembrī. Notika asiņainas kaujas arī Kaplavas rajonā Ilūkstes apriņķa austrumu daļā. 10.septembra naktī šeit pretuzbrukumā pārgāja pārsvarā no latviešiem sastāvošais Sarkanās armijas 15.armijas sevišķu uzdevumu pulks un citas daļas, pārraujot poļu aizsardzību 30 kilometru dziļumā. Tomēr 13.septembrī poļi slēdza sarkanarmiešiem atkāpšanās ceļu, nodedzinot Daugavas tiltu pie Krāslavas, un līdz 16.septembrim padomju spēki upes kreisajā krastā tika likvidēti (sevišķu uzdevumu pulks gan paspēja atkāpties). Tādējādi kreisajā krastā Sarkanās armijas rīcībā palika vienīgi priekštilta nocietinājumu forts Grīvā.
Poļu un lietuviešu attiecību saasināšanās
No 12. līdz 26.septembrim poļu spēki pārgrupējās uzbrukumam Grīvas fortam. Bažas poļiem sagādāja arī iespējamā lietuviešu karaspēka reakcija, jo bija pamats domāt, ka lietuvieši poļu akcijas laikā centīsies ieņemt teritorijas, ko poļi uzskatīja par savām - savstarpējās attiecības šajā laikā bija ievērojami saasinājušās.
Uzbrukums sākās 27.septembrī no rīta, un tieši pirms tam poļu 1.leģionu brigādes komandieris informēja par akciju Lietuvas armijas 1.brigādes štābu, aicinot nemēģināt uzbrukt poļiem no aizmugures. Vienlaicīgi naktī uz 27.septembri poļi uzbruka lietuviešu 1.brigādes štābam un uz laiku aizturēja brigādes un visas Ukmerģes karaspēka grupas komandieri Pranu Ļatuku (acīmredzot ar mērķi šādā veidā nodrošināties pret lietuviešu aktivitātēm).
Stāvokļa nopietnību un abu pušu līdzvainību konflikta padziļināšanā apliecina 27.septembra vakarā poļu 1.divīzijas štābā esošā Lielbritānijas militārās misijas majora H.B. Moketa telegramma Lietuvas armijas daļu komandierim Daugavpils frontē. Tajā viņš norādīja, ka poļi dodas uzbrukumā, lai ieņemtu vienīgi priekštilta nocietinājumus Grīvā, nevis Daugavpili. Sakarā ar to, ka akcija tiek veikta pret kopējo ienaidnieku, angļu majors pieprasīja lietuviešiem neapdraudēt poļu aizmuguri (šajā laikā lietuvieši bija aizturējuši poļu munīcijas kolonnu).
27.septembrī, neraugoties uz lieliem dzīvā spēka zaudējumiem un artilērijas atbalstu, fortu Grīvā ieņemt neizdevās. Tikai iesaistot papildspēkus un tankus, tas tika izdarīts dienu vēlāk. 28.septembrī poļu sapieri uzspridzināja Daugavpils dzelzceļa un koka tiltus. Tādējādi poļu kontrolē atradās viss Daugavas kreisais krasts līdz fortam, no kura pozīcijas gar Daugavu līdz Kazimirei ieņēma lietuvieši.
Lietuvas attieksme pret Ilūkstes apriņķa piederības jautājumu
Jau augustā Lietuva pieprasīja atzīt par tai piederošu Ilūkstes apriņķa daļu līdz līnijai 5 kilometrus uz ziemeļiem no Ilūkstes–Eglaines–Subates ceļa. Nesaskaņas sākās septembrī. 23.septembrī Aknīstē tikās Ilūkstes un Rokišķu apriņķa priekšnieki un militāriestāžu pārstāvji. Tikšanās beidzās bez rezultātiem, jo lietuvieši vēlējās, lai Latvijas iestādes iespaidotu iedzīvotājus pakļauties Lietuvas iestāžu rīkojumiem. Savukārt 26.septembrī Ilūkstes apriņķa priekšnieks devās uz Lašu, Stelles un Sventes pagastu, lai dotu rīkojumu organizēt pašvaldības. Uzdevums palika neizpildīts, jo Stelles pagastā viņš sastapās ar Lietuvas Zarasu apriņķa priekšnieku, kurš bija tur ieradies tādā pašā nolūkā.
"1920.gada 3.janvārī Dienvidlatgalē sākās kopējs uzbrukums, kura rezultātā līdz mēneša beigām no lieliniekiem tika atbrīvota visa Latvija."
Lietuviešu okupētā apgabala latviešu iedzīvotāji uzsāka regulāru sūdzību rakstīšanu Latvijas varas iestādēm. Tika rakstīti arī kolektīvi lūgumi pievienot attiecīgos pagastus Latvijai. 19.novembrī no Rīgas izbraukušais jaunieceltais Latvijas diplomātiskais pārstāvis Polijā, kopumā lietuviešiem labvēlīgais dzejnieks Atis Ķeniņš, detalizēti aprakstot savu ceļojumu līdz Varšavai, minēja arī sarežģīto ceļa posmu no Jēkabmiesta cauri Zasai līdz Eglainei un no turienes – līdz poļu kontrolē esošajai Turmantai. Viņš rakstīja: "Braucot cauri no Eglaines līdz Turmontiem, guvām iespaidu, ka lietuvieši nopietni gatavojas uz palikšanu Ilūkstes apriņķī. Ieved tur Lietuvas civiliekārtu, aģitē par Lietuvu un pat ievācot no iedzīvotājiem parakstus par pievienošanos Lietuvai. Tas liek apšaubīt Lietuvas valdības apgalvojumu, ka Ilūkstes apriņķa okupācija viņai vajadzīga tikai kā politisks preteksts, lai pretendētu, ka arī lietuvieši uztur fronti ar lieliniekiem. Būtu vēlami jauni Lietuvas paskaidrojumi."
Militārās sadarbības līgums ar poļiem
1919.gada beigās Rīgā notika slepenas latviešu un poļu virspavēlniecību pārstāvju sarunas, kas beidzās ar militārās sadarbības līguma parakstīšanu. Saskaņā ar to 1920.gada 3.janvārī Dienvidlatgalē sākās kopējs uzbrukums, kura rezultātā līdz mēneša beigām no lieliniekiem tika atbrīvota visa Latvija. Slepenība tika ievērota pilnībā.
Tomēr Lietuvas armijas vadība, analizējot operatīvo stāvokli, nojauta varbūtējos poļu mērķus un decembrī sāka koncentrēt savas karaspēka vienības Subates rajonā. Tas varēja nozīmēt nopietnu gatavošanos Daugavpils ieņemšanai (šīs aizdomas apstiprināja Ilūkstes apriņķī koncentrētās Lietuvas karaspēka grupas nosaukums, kurā bija pilsētas lietuviskais nosaukums – "Daugapilis" grupa). Pēc tam kad Latvijas armijas virspavēlniecība divkārt prasīja izbeigt minēto koncentrāciju, ko Lietuvas puse skaidroja ar "parastu pārgrupēšanos", Z.Meierovics 23.decembrī izteica protestu pret lietuviešu veikto Latvijas zemes okupāciju un kategoriski pieprasīja atvilkt Lietuvas karaspēku divu nedēļu laikā. Pretējā gadījumā Latvijas valdība solīja "paturēt sev rīcības brīvības tiesības".
30.decembrī toreizējais Lietuvas ārlietu ministrs Augustīns Voldemars atbildēja, ka viņa valsts "neizšķirs jautājumu vienpusēji", uzskata par savām "Kurzemes guberņas lietuviskās daļas" un pretendē uz Daugavpils cietoksni, kurš ir "Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga" un ne no vēsturiskā, ne etnogrāfiskā viedokļa nepieder Latvijai. Lietuviešu vēsturnieks Z.Butkus atzīst, ka A.Voldemars un daži citi politiķi šajā laikā realizēja nesaprātīgu, dažkārt ambiciozu politiku pret Latviju, izsakot pilnīgi nepamatotas pretenzijas uz Daugavpili un Latgali. Jāpiezīmē, ka 24.decembrī Ilūkstes apriņķa latviešu komandants informēja Lietuvas armijas 2.brigādes komandieri, ka lietuviešu daļām apriņķi jāatstāj, uz ko pēdējais jau 1920.gada 6.janvārī atbildēja noraidoši, iesakot stāties sakaros ar Lietuvas armijas virspavēlniecību.
Turpinājumā vēl.
1Šī cīņa minētajā Eiropas reģionā dažādās izpausmēs turpinājās līdz pat 1921.gada martam, kad Rīgā noslēgtais Polijas un Padomju Krievijas miera līgums noslēdza tā dēvētās Versaļas-Rīgas sistēmas izveidošanos.
