Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jaunie īpašuma valdītāji „vecajos” īrniekos bieži vien saskata vien traucēkli savam biznesam un ēkas tirgus vērtības paaugstināšanai.
LV portāla kolāža
Ūdens un siltuma nav, nomainītas slēdzenes, aiznaglotas, pat aizmetinātas (!) durvis, lai īrnieki netiek savā mājoklī – tās ir tikai dažas no metodēm, kā namu īpašnieki dažkārt cenšas izsvēpēt īrniekus.
Uzreiz jāteic – runa ir tikai par denacionalizēto māju iemītniekiem, kuriem ir spēkā esoši īres līgumi, kuri godprātīgi kārto maksājumus un nav tā dēvētie fiktīvie īrnieki. Varbūt vienīgā nelaime ir tā, ka denacionalizācijas un privatizācijas ruletē viņiem neiekrita laimīgā loze: par savulaik nevērtīgiem papīriņiem (sertifikātiem) šie ļaudis netika pie desmitiem tūkstošu vērtiem pašvaldību vai valsts dzīvokļa īpašumiem, bet iegadījās namos, kas atdodami senajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem. Daudzi no šiem īpašumiem rotējuši no viena saimnieka pie cita, pēdīgi nonākot izsoļu riņķī.
Jaunie īpašuma valdītāji "vecajos" īrniekos bieži vien saskata vien traucēkli savam biznesam un ēkas tirgus vērtības paaugstināšanai.
Izrēķināšanās kā viduslaikos
Tad viņi par visu vari cenšas izmantot savas tiesības ievešanai valdījumā, ignorējot likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8.pantā noteikto - ja dzīvojamā māja pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi.
Nedēļām ilga nakšņošana kāpņu telpās uz betona grīdas, jo dzīvokļa durvis ir aiznaglotas; svešu, muskuļotu cilvēku apmeklējumi dzīvoklī naktī, pieprasot mājokļa pamešanu un pie viena paķerot līdzi kādas vērtīgākas mantas; cīniņš (pat ar iznākumā lauztiem kauliem) pret namīpašnieka pārstāvju spēka paņēmieniem, liedzot ieiet telpā, ko cilvēks gadu desmitiem uzskatījis par savas dzimtas mitekli; sirdskaites un pat nāve no pārdzīvojumiem. Tie ir reāli stāsti, kas lasāmi iesniegumos (un arī uzklausāmi) Rīgas pilsētas Īres valdei, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, Tiesībsarga birojam un droši vien vēl citām iestādēm. Ar šīm lietām nodarbojas pašvaldību iestādes, Iekšlietu ministrija, Valsts policija, Ģenerālprokuratūra un, protams, tiesas.
Kaut arī minētā problēma sākās līdz ar denacionalizāciju, īrnieku iesniegumu skaits "kritisko masu" Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, pēc tās vadītājas Ināras Mūrnieces teiktā, sasniedza pavasarī, kad kļuva acīmredzams – neatliekami ir jārīkojas, lai novērstu Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā cita starpā noteikto cilvēka pamattiesību (ikvienam ir tiesības uz mājokļa neaizskaramību) pārkāpumu.
Komisijas sēdē 2.oktobrī, kas kārtējo reizi bija veltīta šim tematam, I.Mūrniece sacīja: "Ir saprotama vēlme, ka īrnieki, no kuriem lielākā daļa godprātīgi kārto visus maksājumus un kuriem ir spēkā esošs īres līgums, vēlas palikt savā mājoklī. Tās ir arī viņu cilvēktiesības, kas nereti saduras ar namu īpašnieku interesēm, kuri to vārdā dažkārt pārkāpj visas jebkurā civilizētā valstī pieņemtās normas, un nereti tās liecības, ko man sniedz namu īrnieki, atgādina izrēķināšanos tumšākajos viduslaikos."
Īres tiesību aizskārums kā patvarība
Ko īrnieks, piemēram, septiņdesmitgadīgs večuks, pārradies no ārstēšanās, var darīt, atklājot, ka mājas īpašnieks (vai pārvaldnieks tā uzdevumā) ir aiznaglojis viņa dzīvokļa durvis un pasaka – tu vairs šeit nedzīvo? Ko īrnieki var darīt, ja noslēgta ūdens vai siltuma piegāde?
Šādos gadījumos pirmā (un pareizā!) doma ir aicināt policiju, lai tā saimnieka patvaļu novērš. Taču mēdz būt tā, ka policisti vai nu neierodas, vai atbraukuši mierīgi noskatās, kā izrīkojas īpašnieks, viņa pilnvarotās personas, dažkārt arī tiesu izpildītājs, savu bezdarbību pamatojot ar to, ka šeit norisinās civiltiesiska ķilda un nav nekāda pamata nedz iejaukties, nedz uzsākt kriminālprocesu.
"Vienīgā nelaime ir tā, ka denacionalizācijas un privatizācijas ruletē viņiem neiekrita laimīgā loze."
"Jāteic, ka sākotnēji no Valsts policijas (VP) un Iekšlietu ministrijas (IeM) arī mēs saņēmām viedokli, ka tas ir civiltiesisks strīds, kas jārisina civiltiesiskā kārtībā. Tomēr ir skaidri redzams - katram notikumam ir pirmais posms, kad ierodas namu īpašnieka pārstāvji un rīkojas ar ārkārtīgi brutālām un varmācīgām metodēm. Šajā brīdī VP pienākums, kā secinājām kopā ar Ģenerālprokuratūras un Tiesībsarga biroja ekspertiem, ir aizstāvēt šo īrnieku tiesības uz mājokļa neaizskaramību."
Kā redzams no komisijas sēdē pieejamiem informatīvajiem materiāliem, Ģenerālprokuratūrā pērn norisinājās pārbaude par prokuratūras struktūrvienībās pārsūdzētajiem lēmumiem saistībā ar atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, izbeigt kriminālprocesu un iesniegumiem par zvērinātu tiesu izpildītāju darbībām, izpildot tiesu nolēmumus par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā.
Prokuratūra atzīst:
Starp citiem ieteikumiem, kas jāņem vērā, izskatot lietas par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, ir arī šāds: "Atkarībā no īrnieka īres tiesību aizskāruma pakāpes uz īres tiesību aizskārumu vērstās darbības ir kvalificējamas kā "patvarība" attiecīgi pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176.panta vai Krimināllikuma (KL) 279.panta."
Vadlīnijas policistiem par konfliktu vērtēšanu un risināšanu
It kā viss ir pateikts un šķiet vienkārši. Bet vienkārši īstenībā nav nekas. Gan iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, gan VP priekšnieka vietnieks, Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Artis Velšs komisijas sēdē atzina – tiem policijas darbiniekiem, kuri ierodas uz īrnieku šāda veida izsaukumiem, mēdz būt atšķirīga kvalifikācija, viņi ne vienmēr ir spējīgi uz vietas juridiski korekti izvērtēt situāciju, ieņemot neitrālu pozīciju starp divām konfliktējošām pusēm.
Tādēļ VP teritoriālajām pārvaldēm ir sagatavojusi vadības rīkojumu jeb vadlīnijas par rīcību šādos gadījumos. Tās paredz noteiktus kritērijus, pēc kuriem policijai jāvadās, lai pieņemtu lēmumu, vai personai, kas piedzīvojusi īres tiesību aizskārumu un vērsusies pēc palīdzības policijā, ir jānodrošina restitūcija (atgriešanās savā mājoklī iepriekšējos apstākļos).
A.Velšs informēja, ka vadības rīkojumā ietvertas trīs sadaļas. Pirmajā iekļauts situācijas tipveida apraksts, nosaucot raksturīgākos gadījumus, kad īpašnieks var mēģināt atbrīvoties no īrniekiem; raksturīgākos izīrētāja rīcības veidus, kā arī faktus un dokumentus, kurus policijai jāpārbauda, ierodoties notikuma vietā. Nākamā sadaļa - juridiskie kvalifikācijas jautājumi, apraksta, kad ir saskatāmas administratīvo pārkāpumu pazīmes saistībā ar pamatpakalpojumu nesniegšanu, kad - KL noteiktās nozieguma sastāva pazīmes par patvarību vai mājokļa neaizskaramības pārkāpšanu un kā veicama lietvedība. Trešā sadaļa - rīcība pēc iesnieguma saņemšanas, dokumentu, kuri ir jāizprasa, uzskaitījums.
"Šo dokumentu iedzīvināsim praksē mācību procesā, lai veidotos vienota pieeja. Policijas neiejaukšanās, ja notiek personas veselības aizskārums, ir absolūti nepieļaujama: policijas uzdevums pēc likuma ir garantēt personu un sabiedrības drošību, vienalga, kādā vietā. Mēs sākām atsevišķu auditu tieši par šiem iesniegumiem (ikdienā reģistrējam vairāk nekā 700-800 dažādu notikumu valstī), bet reģioniem devām uzdevumu analizēt tieši šīs situācijas, kur ir domstarpības starp minētajām divām pusēm, tas mums palīdzēs turpmāk attīstīt šo taktiku," tā A.Velšs.
Nu jau minētās vadlīnijas, kā arī ministrijas ieteiktie likumu grozījumi, visticamāk, iesniegti Cilvēktiesību komisijā. Taču 2.oktobrī I.Mūrniece izteica nopēlumu, ka četri mēneši bijis pārāk garš laiks, lai vadlīnijas sagatavotu.
Kā uzlabot tiesisko regulējumu?
Tomēr ar to viss vēl ne tuvu nav galā. Pietiekami ātri nereaģējot uz īpašnieku sākotnējām patvarīgām darbībām, jau ir virkne māju, kur pamatpakalpojumi īrniekiem ir liegti. Rudens un aukstums ir klāt, ko darīt?
Kam ir tiesības uzlauzt liktenīgi svarīgās durvis, aiz kurām atrodas siltummezgli, gāzes un ūdens pievadi?
Iekšlietu ministrs atzina, ka policijai pilnīgi noteikti šādā restitūcijas brīdī ir jābūt klāt. Iespējams, to varētu darīt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālisti. Varbūt attiecīgu pašvaldības iestāžu darbinieki? Normālā situācijā tas ir mājas pārvaldnieka kompetencē. Šādos nenormālos apstākļos ir grūti iedomāties, ka siltummezglā (ja vien tas jau nav īpašnieka ļaunprātīgi izpostīts) sāks rosīties sirmgalvji, sievietes un bērni...
Tiesībsarga biroja nodaļas vadītāja Ineta Rezevska uzskata: "Īrnieki paši bez īpašnieka ziņas pamatpakalpojumu nepieslēgs, vien tad, ja atsevišķos gadījumos ir autonomās apkures sistēmas. Bet no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 2012.gadā tika izņemts tāds institūts kā norīkotais pārvaldnieks. Pēc būtības tas bija administratīvā procesa sastāvdaļa. Ja īpašnieks pamatpakalpojumu nesniedz ilgstoši, tad pašvaldība ir tiesīga iecelt norīkoto pārvaldnieku, kurš ir pilnvarots runāt ar visiem pakalpojumu sniedzējiem un atjaunot šos pakalpojumus. Protams, tas pašvaldībām sagādā papildu izdevumus, un, protams, tās to nevēlas. Taču par pārkāpumiem šīs mājas varbūt būtu atsavināmas un pārdodamas izsolēs, un tādējādi arī zaudējumi atgūstami. Bet tā lielā mērā ir politiska izvēle."
"Nereti tās liecības, ko sniedz namu īrnieki, atgādina izrēķināšanos tumšākajos viduslaikos."
Savukārt R.Kozlovskis ierosināja - policijai savus pienākumus daudz vieglāk būtu pildīt tad, ja CPL saistībā ar patvaļīgu rīcību īres tiesību aizskāruma gadījumos ieviestu līdzīgas normas kā tiesas noteiktie pagaidu aizsardzības līdzekļi vardarbības gadījumos ģimenēs. "Mēs redzam, ka tas būtu viens no mehānismiem, ņemot vērā, ka tiek aizskartas Satversmē garantētās cilvēku pamattiesības par mājokļa neaizskaramību, un, mūsuprāt, tās prevalē pār īpašuma tiesībām."
Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta direktors Gints Bērziņš šo ierosinājumu atbalstīja: "Vēlos uzsvērt svarīgu niansi – ja CPL būtu šāds regulējums, tad tas zināmā mērā novērstu arī tālāku recidīvu. Ja šis īpašnieks turpinātu savas prettiesiskās darbības, tad jau iestātos kriminālatbildība par tiesas nolēmuma nepildīšanu. Pašlaik policija, protams, var veikt restitūciju, bet tāda mehānisma, kā novērst turpmākās darbības, nav."
Latvijas Republikas tiesībsargs Juris Jansons norādīja: "Pamatproblēma, manuprāt, ir iesprūdušais jaunais Īres likums. Ar šo normatīvo aktu varētu sakārtot šaubu elementus par fiktīviem darījumiem. Pašlaik valsts un pašvaldību atbalsta programmas nav efektīvas, līdz ar to gan īpašnieks, gan īrnieks zināmā mērā nonākuši ķīlnieku situācijā. Protams, jebkurā gadījumā nelikumīga ir vardarbīga rīcība vienam pret otru."
"Kam ir tiesības uzlauzt liktenīgi svarīgās durvis?"
Deputāts Dzintars Ābiķis savukārt aicināja pievērst uzmanību kādam faktam - īrnieku iesniegumos gadiem ilgi redzami vienu un to pašu namīpašnieku uzvārdi, tātad runa nav par ļoti daudziem, bet atsevišķu personu loku.
Piemēram, komisijas sēdē izplatītajos materiālos redzami Alekseja Kaškarova un Grigorija Sandera vārdi. Par pamatpakalpojumu liegšanu īrniekiem Īres valde pērn un šogad sastādījusi vairāk nekā 20 administratīvo protokolu, uz kuru pamata Rīgas domes Administratīvā komisija šiem īpašniekiem vairākkārtīgi uzlikusi naudas sodus tūkstoš un vairāk eiro apmērā. Šā gada aprīlī uz mājas iedzīvotāju iesniegumu pamata sākts arī kriminālprocess. Bet kas no tā?
Maskavas ielas 39.nama Rīgā īrnieku pārstāve Natālija Garaņina cita starpā sacīja: "Kaut arī ir likuma norma, kas aizliedz izlikt cilvēku no dzīvokļa bez tiesas sprieduma, to var viegli apiet ar elektrības vai ūdens atslēgšanu, jo viņi vienkārši nespēj ilgi dzīvot tādos apstākļos. Namīpašnieki to zina, un attiecīgi rīkojas." Nav īpaši jāuzsver, ka šie īrnieki pamatā ir cilvēki gados un mazturīgi, kam pilnīgi noteikti nav pa kabatai īrēt mājokļus citos namos par augstu cenu.
LV portāls apsekoja vēl vienu no īrnieku grūtdieņu mājām Rīgā, Avotu ielā. Veca koka māja, un jau iztālēm redzams, ka dzīves apstākļi tās iemītniekiem arī bez īpašnieku sagādātajām ciešanām ir visai pieticīgi. Domā, ko gribi. Bet māja ir labā, tātad komerciāli izdevīgā vietā. Komisijā sprieda, ka šādiem ļaunprātīgiem namīpašniekiem, kuri administratīvā vai kriminālprocesā atzīti par vainīgiem, varētu liegt uzturēšanās atļauju vai ilgtermiņa vīzu piešķiršanu (ja viņi par to interesējas) vai - ja nodarījums pret mūsu valsts iedzīvotājiem ar tiesas lēmumu atzīts par pietiekami smagu, tad varbūt pat iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā.
Taču acīmredzams arī tas, ka visas minētās problēmas pārsniedz Cilvēktiesību komisijas kompetences robežas. To risināšanā būtu jāiesaistās plašākam ierēdņu un politiķu lokam – ja vien būtu interese un gribēšana.
