NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Zanda Lielbārde
LV portāls
12. novembrī, 2012
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Kultūra
64
10
64
10

Nelegāla senlietu meklēšana nav arheoloģija

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir iekļauti 2492 arheoloģiskie pieminekļi, taču visas arheoloģiski nozīmīgās vietas līdz šim vēl nav atklātas.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls

Jautājums par nelegālu senlietu meklēšanu nebūt nav jauns, tomēr Saeimā iesniegtie grozījumi likumā „Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas paredzēja vien nelielas izmaiņas, rosināja aktivizēties arheologiem un kultūras pieminekļu aizsardzības speciālistiem, lai vienlaicīgi ar šiem grozījumiem likumā ietvertu arī citus svarīgus papildinājumus pret „melno arheologu” darbību. Tie nodara neatgriezeniskus zaudējumus Latvijas arheoloģiskajam mantojumam, izpostot senvietas un aizpludinot no valsts kultūrvēsturiskas liecības.

Latvijā, tāpat kā citur, nelegāla senlietu rakšana ir izplatīta nodarbe. Risinājumi, kā to ierobežot, tiek meklēti teju visās Eiropas valstīs. Līdz ar metāla detektoru ražošanas attīstību un  pieejamību tirdzniecības tīklos šī nenoliedzami vajadzīgā un daudzās nozarēs noderīgā ierīce ir kļuvusi par postošu arheoloģijā, ja to lieto neprofesionāli un tikai mantu meklēšanai, uzsver Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne.

VKPAI ir izstrādājusi priekšlikumus, kas palīdzētu novērst "melno arheoloģiju" un ierobežotu metāla detektoru izmantošanu arheoloģisko pieminekļu izpētē un priekšmetu meklēšanā. Priekšlikumi steidzamības kārtā tiks virzīti uz Saeimu likumprojekta "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" otrajam lasījumam.

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā šobrīd ir iekļauti 2492 arheoloģiskie pieminekļi, taču visas arheoloģiski nozīmīgās vietas līdz šim nav atklātas. Pagaidām, kamēr likuma grozījumu pieņemšana vēl procesā, uzņēmīgi un ar attiecīgām ierīcēm aprīkoti ļaudis izmanto iespējas izvērst savu rūpalu.

Mantracis nav arheologs

VKPAI  speciāliste S.Zirne norāda, ka arheoloģija ir zinātnes nozare, kas pēta senāko vēsturi, bet ļaudis, kuri sevi dēvē par melnajiem arheologiem ir mantu meklētāji jeb mantrači.

LU Latvijas Vēstures institūta direktors Dr.hist. Guntis Zemītis uzsver, ka formulējums "melnā arheoloģija" ir nepareizs, jo nelegālai senlietu meklēšanai nav nekāda sakara ar zinātni un arheoloģija nav mantu meklēšana, bet gan viena no vēstures zinātnes disciplīnām.

"Formulējums „melnā arheoloģija” ir nepareizs, jo nelegālai senlietu meklēšanai nav nekāda sakara ar zinātni."

Ventspils muzeja direktores vietnieks LU asociētais profesors arheoloģijā Armands Vijups arī iebilsts pret mantu meklēšanas saistīšanu ar arheoloģiju un uzskata, ka apzīmējumu "melnā arheoloģija" nevajadzētu popularizēt, nepamatoti radot priekšstatu par šīs nodarbošanās zinātniskumu un nozīmīgumu vēstures izpētē.

Kas ir arheoloģiskais mantojums?

Arheoloģiskais mantojums, kā skaidro S.Zirne, ir ne tikai lietas - arheoloģiskie atradumi. Tās ir vietas ar kultūrslāni vai apbedījumiem, kurās īpaši nozīmīgi ir visi dati, ko satur zemes slāņi. Arheoloģiskais mantojums ir zinātnisku pētījumu līdzeklis un vēstures avots, kas satur liecības par tiem laika periodiem Latvijas vēsturē, par kuriem trūkst rakstīto ziņu vai to vispār nav. Vēsture, pagājušie gadsimti nekad vairs neatkārtosies, un līdz ar to nevar arī palielināties arheoloģisko vietu skaits un liecību apjoms.

Arheoloģiskais mantojums ir limitēts, ierobežots pētījumu avots, un tas pamatā jāsaglabā zemē. Pilnveidojoties zinātniskās izpētes tehnoloģijām, dati, ko pagaidām zinātnieki vēl nespēj izanalizēt, nākotnē dos nozīmīgu papildinājumu vēstures skaidrošanai. Piemēram, vēl 20.gadsimta sākumā neizmantoja tādas pētniecības metodes kā putekšņu analīzes vai C14 datējumu (radioaktīvā oglekļa metode).

Postījumi un neatgriezeniski zaudējumi

Viens no lielākajiem arheoloģiskā mantojuma apdraudējumiem nenoliedzami ir mantrači. G.Zemītis uzskata, ka posts, kas jau ir nodarīts Latvijas kultūrvēsturiskajam mantojumam, kurā iekļaujami arī arheoloģijas pieminekļi, ir lielāks, nekā tas, ko nodarīja pasaules kari, kad ierakumi bieži šķērsoja pieminekļu teritorijas, kā arī vēlāko gadu meliorācija un kolhozu saimniekošana.

S.Zirne stāsta, ka par vietām, kurās senlietas tiek atrastas likumā noteiktajā kārtībā, VKPAI ziņo reti, līdz ar to nav iespēju izvērtēt atradumu vietas arheoloģisko nozīmi un atbilstību valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusam. Dažkārt informācija tiek saņemta tikai tad, kad, meklējot senlietas, vieta jau maksimāli izrakņāta un lielā mērā zaudējusi savu nozīmīgumu.

Arheoloģiskās senlietas tiek meklētas arī jau zināmajos arheoloģiskajos pieminekļos, kas ir valsts aizsardzībā, tos izpostot un izmantojot situāciju, ka Latvijā liela daļa teritorijas ir mazapdzīvota. Šajos gadījumos tiek ierosināti kriminālprocesi.

S.Zirne uzsver, ka mantraču meklētās arheoloģiskās senlietas nevar būt viņu īpašums, jo vēsture pieder sabiedrībai. Bez zemes konteksta tās ir tikai lietas, kuras izrokot tiek zaudēta nozīmīga zinātniska informācija, jo, vienreiz sajaucot zemes slāņus, tādā pašā secībā tie vairs nav atjaunojami, tātad zaudējumi ir neatgriezeniski.

"Mantraču meklētās arheoloģiskās senlietas nevar būt viņu īpašums, jo vēsture pieder sabiedrībai."

A.Vijups norāda, ka jebkura nesankcionēta rakšana iznīcina arheoloģisko liecību kopējās saistības un faktiski pārsvītro iespējas kaut ko uzzināt. Tieši tādēļ arheologu atbildība pētot ir ļoti liela un viņu darbību regulē virkne normatīvu un ārpus normatīvu prasību, jo arī viena noteikta arheologa konkrēti pētītā senvieta vai tās daļa nākotnē vairs nebūs izzināma. Mantracis, kas nesaskata kopsakarības, neapraksta, nefotografē, nezīmē, skrupulozi nefiksē visus atrašanas apstākļus, posta senvietas un iznīcina nākamo paaudžu tiesības izzināt valsts pagātni, kas nav izmērāma naudā.

G.Zemītis uzskata, ka zaudējumos noteikti var ieskaitīt arī deformētu sabiedrības morāli, ko īpaši veicina "melno arheologu" uzturētās interneta vietnes, kur senlietas iztirgo un notiek publiska ņirgāšanās par kultūras mantojumu un tā aizsardzību. S.Zirne apstiprina, ka ir radīts nelegāls senlietu tirgus, jo arheoloģiskais mantojums pēc būtības nevar būt prece. Tātad - mantraču darbības rezultātā tiek iznīcināta un izpārdota Latvijas vēstures daļa.

Iecienītākie atradumi  - metāla un bronzas priekšmeti

G.Zemītis norāda, ka lietu meklētāji rok visu, kas vien saistīts ar senatni. Ir tādi, kas specializējas Pirmā un Otrā pasaules kara priekšmetos, tomēr ne mazums posta arheoloģijas pieminekļus, galvenokārt dzelzs laikmeta (1.–1200.g.) un viduslaiku (13.–18.gs.) pieminekļus. Dzelzs priekšmeti, kuri gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem atradušies zemē, pēc to izrakšanas attiecīgi nekonservējot restaurācijas laboratorijās, tiek pakļauti straujam sabrukšanas procesam. Nereti atrastos dzelzs priekšmetus mantrači izmet, bet pārdod tikai bronzas lietas.

Racēju iecienīts mērķis ir metāla priekšmeti - arheoloģiskās senlietas, pamatā ieroči un rotaslietas, kā arī monētas. Senatnē mirušos apbedīja svētku tērpos un kapā līdzi lika ieročus, rotas un visu pārējo, kas pēc ticējumiem būtu noderīgs dzīvei "viņā saulē". Tā kā vienā senajā apbedījumā var atrast gan pilnu rotu komplektu, gan ieročus, tad parasti senās apbedījumu vietas visvairāk cieš no matraču darbības, stāsta S.Zirne.

Kāda ir mantraču motivācija?

Par katra mantu meklētāja motīviem uzsākt šo rūpalu var vien nojaust, tomēr galvenais iemesls, iespējams, ir peļņa, ko var iegūt, atrastās senlietas pārdodot.

A.Vijups uzskata: mantraču darbības viena no negatīvākajām izpausmēm ir tā, ka daļa šo cilvēku arheoloģiskās liecības uztver kā derīgus izrakteņus, kuru ieguve ļauj apmierināt viņu finansiālās vajadzības. Meklēšana, kas notiek peļņas nolūkos, attīstās un ir patiesi bīstama arheoloģijai un vēstures izpētei.

To apliecina nesenais gadījums, kad Ventspils novadā tika atrasts nozīmīgs, iespējams, 13.gadsimta beigu monētu un sudraba stienīšu depozīts. Atradējs formāli depozītu piedāvāja iegādāties Ventspils muzejam, taču jau nākamajā dienā tas tika pārdots kādam privātam kolekcionāram, kā lēš, vismaz par 40 000 eiro, un vismaz daļa šī depozīta jau atrodas ārpus Latvijas. Faktiski ir nozagts stāsts par naudas apgrozību Ziemeļkurzemē, kā arī iespējamu monētas kalšanu Kurzemes bīskapijā 13.-15.gs.

A.Vijups gan atzīst, ka daļa no senlietu meklētājiem tiešām interesējas par vēsturi, un Ventspils muzejam ar atsevišķiem meklētājiem ir izveidojusies sadarbība, kuras rezultātā atklātas vairākas jaunas kuršu ugunskapu vietas.

Risinājums – sakārtots normatīvais regulējums un sabiedrības izglītošana

Lai mazinātu nezinātniskos rakšanas darbus un arheoloģiskā mantojuma elementu nelikumīgu apriti, ir nepieciešamas izmaiņas likumos, uzsver S.Zirne. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas izstrādātie priekšlikumi grozījumiem likumā "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" neprasa papildu izdevumus no valsts budžeta, bet to rezultātā tiktu mazināts radītais arheoloģiskā mantojuma apdraudējums.

G.Zemītis uzskata, ka nekavējoties ir jādefinē nacionālās bagātības jēdziens, nosakot, ka arheoloģiskie priekšmeti, piemēram, līdz 18.gs., ir nacionālā bagātība un pieder valstij, tā kā zemes privātīpašums Latvijas laukos veidojās tikai pēc 1849.gada Vidzemes zemnieku pagaidu likuma pieņemšanas, kad zemnieki sāka izpirkt zemi no muižas. Jebkāda tirdzniecība ar šādiem priekšmetiem ir aizliedzama, bet par atrastām senlietām, kapu, kultūras slāņu atsegumiem nekavējoties būtu jāziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Savukārt godīgiem atradējiem, kuri nodod valsts akreditētam muzejam senlietas, varētu tikt izmaksāta kompensācija.

"Jebkura nesankcionēta rakšana iznīcina arheoloģisko liecību kopējās saistības un faktiski pārsvītro iespējas kaut ko uzzināt."

Tāpat G.Zemītis ir pārliecināts, ka personas, kuras ar metāla detektoriem atrodas arheoloģijas pieminekļa teritorijā, ir jāsoda, ja vien tām nav VKPAI izdota atļauja. Bez VKPAI vai Brāļu kapu komitejas atļaujas nedrīkstētu notikt arī jaunāko laiku, tai skaitā abu pasaules karu, cīņu un apbedījumu vietu pārmeklēšana. Par šīm darbībām, līdzīgi kā tas ir ar arheoloģiskajiem izrakumiem, jāinformē vietējā pašvaldība. Bez uzmanības nebūtu vēlams atstāt arī interneta vietnes, kur senlietas tiek izsolītas un piedāvātas tirdzniecībai.

Par svarīgu aspektu tā saucamās "melnās arheoloģijas" apkarošanā speciālisti uzskata sabiedrības izglītošanu un arheoloģiskā mantojuma popularizēšanu, tostarp skolu mācību programmās, kur šis jautājums acīmredzot palicis novārtā.

G.Zemītis uzskata, ka arheoloģiskie pieminekļi pēc izrakumu veikšanas ir sakopjami un dažkārt arī atjaunojami sākotnējā izskatā, kā tas jau izdarīts, piemēram, bronzas laikmeta apbedījumu vietā - akmens krāvumā jeb "velna laivā" Lubes pagasta Bīlavās. Šādas vietas varētu kļūt par tūrisma objektiem, kas palīdz izzināt un izprast senatnes mantojumu. Šobrīd pat norāde uz arheoloģisko pieminekli var izrādīties par ceļvedi cilvēkiem ar savtīgiem nolūkiem. G.Zemītis konstatē, ka pašreizējā situācija liecina par nopietnām novirzēm sabiedrības vērtību skalā un kultūras trūkumu.

A.Vijups norāda, ka komerciāla rakšana naudas pelnīšanai noteikti ir aizliedzama, taču aizliegums bez dialoga nebūtu veiksmīgs risinājums. Vienlīdz svarīgi ir cilvēkiem skaidrot, cik nozīmīgas ir viņu atrastās lietas, kāpēc būtiski ir nebojāt senvietas un ziņot par atradumiem speciālistiem. Latvijas mantojums ir daļa no cilvēces vēstures kopējā mantojuma, ko aizsargā starptautiskas konvencijas, kurām pievienojusies arī Latvija.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU