Šovasar publiskajā telpā virmo cita informācija – gan par sarežģīto procesu un asajām debatēm saistībā ar grozījumiem likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", gan to, ka organizācijai "Par vienādām tiesībām" 23.augustā bija izdevies savākt vismaz 10 tūkstošus parakstu, kas līdz 29.augustam tikšot iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) likuma grozījumu ierosināšanai Pilsonības likumā. Likumā paredzēts iekļaut normu, ka par Latvijas pilsoņiem no 2014.gada 1.janvāra kļūs visi nepilsoņi, "kuri līdz 2013.gada 30.novembrim Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nav iesnieguši iesniegumus par nepilsoņa statusa saglabāšanu".
Ja apstiprināsies, ka patiešām savākti 10 tūkstoši parakstu, sāksies Centrālās vēlēšanu komisijas rīkotā otrā parakstu vākšanas kārta, kurā būs jāsavāc 10% - tātad nedaudz vairāk par 150 tūkstošiem vēlētāju parakstu. No tālienes raugoties šķiet – ja nesen viens referendums jau bija, tad kāpēc gan nebūtu iespējams nākamais? Arī šie ierosinātie likuma grozījumi abās kaimiņvalstīs netiek uztverti vienaldzīgi. Bet ne ar bažām, ka tautas nobalsošanu par tamlīdzīgiem jautājumiem varētu ierosināt Igaunijā vai Lietuvā. Jo tas vienkārši nav iespējams.
Lietuvā citas problēmas nekā Latvijā
Lietuvā pēc neatkarības atjaunošanas ir notikuši septiņi referendumi. Četros no tiem pilsoņi atbalstīja tautas nobalsošanai ieteiktos priekšlikumus, bet 14 reižu iniciatīvas grupas referenduma ierosināšanai neveiksmīgi mēģināja savākt nepieciešamos 300 tūkstošus balsstiesīgo pilsoņu parakstu. Tā kā no Lietuvas emigrējuši aptuveni 400 tūkstoši pilsoņu, tad iegūt tik lielu skaitu parakstu ir jo problemātiskāk.
Latvijā savākt tautas nobalsošanas ierosināšanai nepieciešamo parakstu skaitu vismaz pirmajā kārtā, šķiet, nemaz nav grūti, taču Lietuvā ir pretēja problēma. Sabiedrībā, partijās un pilsoniskās apvienībās jau sen izskan doma, ka noteikto parakstu daudzumu vajadzētu samazināt, arī Lietuvas CVK atzīst, ka tagad pilsoņiem valstī sarīkot referendumu praktiski nav iespējams. Tad iznāk tā, ka ,,tautas balsi" pārsvarā organizē parlaments.
"Arī konsultatīvo referendumu organizēšanai nepieciešams savākt 300 tūkstošus balsstiesīgo pilsoņu parakstu, vai arī tos ierosina Seims."
Lietuvas Konstitūcijas 9.pantā rakstīts: ,,Svarīgākie valsts un tautas dzīves jautājumi tiek apspriesti referendumos." Lietuvas Republikā ir organizējami lemjošie un konsultatīvie referendumi. Lemjošie referendumi ir par Konstitūcijas pantu grozījumiem, Lietuvas Republikas iestāšanos starptautiskajās organizācijās utt. Lemjošos referendumus var organizēt arī par citu likumu grozījumiem, ja tos ierosina 300 tūkstoši balsstiesīgo pilsoņu vai viena ceturtdaļa Seima locekļu - tātad 36 deputāti no 141.
Arī konsultatīvo referendumu organizēšanai nepieciešams savākt 300 tūkstošus balsstiesīgo pilsoņu parakstu, vai arī tos ierosina Seims.
Kā vāc parakstus Lietuvā
Parakstu vākšanas procedūra nav vienkārša. Pilsoņu iniciatīvas grupa tiek reģistrēta Centrālajā vēlēšanu komisijā un saņem parakstu vākšanas listes, kur balsstiesīgais pilsonis pašrocīgi ieraksta vārdu, uzvārdu un personu apliecinoša dokumenta numuru, dzimšanas gadu, dzīvesvietu un parakstās. Par parakstiem ir aizliegts atlīdzināt. Tos drīkst vākt dzīvesvietās, kā arī sabiedriskās vietās. Parakstu vākšanai dots termiņš - trīs mēneši no parakstu vākšanas lapu saņemšanas dienas. Referenduma likums reglamentē referenduma organizēšanu, rezultātu apkopošanu utt.
Lietuvas Cilvēktiesību institūta direktors Henriks Mackēvičs uzskata, ka Konstitūcijā noteiktās pilsoņu tiesības uz referendumu ir fiktīvas: ,,Mēs esam nokļuvuši strupceļā, jo pilsoņiem saskaņā ar pārāk stingrām Konstitūcijas prasībām nav nekādu iespēju grozīt pamatlikumu, un tad atliek paļauties tikai uz politiķu godaprātu un gudrību."
"Politiķiem idejas par referendumiem parasti rodas pirms vēlēšanām."
Darba partijas frakcijas vadītājs Vītauts Gapšis uzskata, ka noteikti jāmazina referenduma ierosināšanai nepieciešamais parakstu skaits, tas varētu būt 150 tūkstoši vai arī mazāk.
Politiķiem idejas par referendumiem parasti rodas pirms vēlēšanām. Šogad oktobrī Lietuvā notiks parlamenta vēlēšanas, un Seims 16.jūlija ārkārtas sēdē nolēma par konsultatīva referenduma organizēšanu vienlaikus ar parlamenta vēlēšanām. Referenduma biļetenā būs jautājums: ,,Vai jūs atbalstāt atomelektrostacijas būvniecību Lietuvā?" Valdība jau ievadījusi sarunas ar japāņu firmu ,,Hitachi" par Visaginas atomelektrostacijas būvniecību. Cik tālu šīs sarunas aizvirzījušās, pagaidām līdz galam gan netiek atklāts. Ko dos šis politiķu ierosinātais referendums, viņiem pašiem nez vai ir skaidrs, bet pirms vēlēšanām jāizmanto katra iespēja sevi ,,parādīt". Kā 7.augustā ziņoja laikraksts ,,Lietuvos rytas", attieksmi pret šo referendumu vislabāk ir izteicis prezidents Valds Adamkus: ,,Tā ir aplamība izsludināt referendumu par elektrostacijas būvniecību vai noraidīt šo būvniecību. Tā jau ir ņirgāšanās par tautu. Šādam jautājumam ir konsultatīvs referendums! Kas notiks, ja tauta nobalsos pret būvniecību, bet valdība nolems būvēt?"
Prakse Igaunijā
Savukārt Igaunijā tautas nobalsošanu var sasaukt saskaņā ar valsts Pamatlikuma normām, un tam ir stingri ierobežojumi. Referendumus nevar ierosināt atsevišķas personas, to var izlemt tikai parlaments (Riigikogu). Pilsoņu piedalīšanās referendumā ir brīvprātīga, un parlamentam nav tiesību mainīt referenduma spriedumu. Pēdējais referendums Igaunijā bija 2003.gadā par Igaunijas Republikas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Saistībā ar valodu referendumu Latvijā igauņu "Postimees.ee" publicēja vairākus igauņu ekspertu viedokļus. Piemēram, Tartu Universitātes politologs un starptautisko tiesību speciālists Reins Tomla domā, ka aizvadīto tautas nobalsošanu galvenokārt bija provocējušas politiķu ambīcijas. Igaunijā tāds referendums nebūtu iespējams, jo atšķirībā no Latvijas referendumu Igaunijā var sasaukt tikai parlaments un tam ir stingri ierobežojumi, atšķirībā no Latvijas, kur to ierosināt var, savācot 10 tūkstošus vēlētāju parakstu. Viņš pauž uzskatu, ka šāds referenduma ierosināšanas vieglums var novest pie tā idejas zaudēšanas.
