Nekustamā īpašuma nodokļa sociāli ekonomiskais aspekts

Meklējot budžeta līdzsvarošanas variantus, pēdējā laikā īpaši tiek uzsvērta iespēja palielināt tieši NĪN lomu. Ar šo nodokli apliekamās bāzes paplašināšanas un likmju palielināšanas lietderību pamato ar diviem argumentiem: 1) Latvijā NĪN esot mazāks nekā attīstītajās valstīs un 2) šā nodokļa administrēšana ir vienkāršāka un vieglāk īstenojama, salīdzinot ar citiem nodokļu veidiem.

Nodokļu struktūra ES valstīs

Vērtējot pirmo argumentu (it kā likmju nesakritība ar attīstītajām valstīm), nākas konstatēt, ka ne tikai šā, bet arī daudzu citu nodokļu likmes un atsevišķu to veidu loma budžeta ieņēmumos Eiropas Savienības (ES) valstīs nav vienādas. Faktiski tās ir visai atšķirīgas. Šo atšķirību pamatā ir valstu dažādais attīstības līmenis un laika gaitā izveidojušās tradīcijas. Līdz ekonomiskās krīzes sākumam nodokļu slogs Latvijā un pārējās Baltijas valstīs bija mazāks nekā vidēji ES. To uzskatāmi apliecina Eurostat apkopotā informācija 2009. gadā izdotajā grāmatā “Taxation trends in the European Union”.

Tajā par 27 ES valstīm un arī Norvēģiju sniegta informācija par atsevišķu nodokļu veidu vai to nosacītu grupu lomu kopējos nodokļu maksājumos, kā arī attiecinot uz IKP par laikposmu no 1995. līdz 2007. gadam. Iestājoties ekonomiskajai krīzei, saprotams, daudzās valstīs un arī Latvijā nodokļu sastāvs un likmes tika mainītas. Šis process, kā zināms, nav beidzies. Salīdzinājumam izmantosim minētā avota datus gan tādēļ, ka tie atspoguļo relatīvi stabilu (pirmskrīzes) periodu, gan arī tādēļ, ka mūsu rīcībā jaunāku datu par visām ES valstīm nav. Nodokļu slogs Latvijā, salīdzinot ar Baltijas un Skandināvijas valstīm un ES vidējiem, parādīts 1. tabulā.

1. tabula. Nodokļu struktūra 2007. gadā,%

Avots: “Taxation trends in the European Union. Eurostat, 2009 edition”.

Ko rāda tabulas skaitļi?

1.  Nodokļu slogs (attiecība pret IKP) nav vienāds; tas lielā mērā saskaņojas ar valsts ekonomisko potenciālu: lielākam IKP uz iedzīvotāju atbilst lielāks nodokļu slogs. Izskaidrojums samērā vienkāršs: augot valsts ekonomiskajam potenciālam, paaugstinās arī iespēja lielāku kopprodukta daļu novirzīt sabiedrības kopējo vajadzību finansēšanai.
2.  Jūtami atšķiras attiecība starp netiešajiem un tiešajiem nodokļiem. Baltijas valstīs netiešo nodokļu daļa ir lielāka nekā tiešo, bet augsti attīstītajās Skandināvijas valstīs otrādi. Jaunajās ES valstīs zemāks atalgojuma un uzņēmumu peļņas līmenis samazina iespēju gūt ieņēmumus budžetā no to aplikšanas ar tiešo nodokli. Latvijas gadījumā būtiska nozīme ir ēnu ekonomikai, kuras īstenotāji tiešos nodokļus vispār nemaksā. Daudzkārt dzirdētajiem apgalvojumiem par ēnu ekonomikas lielo īpatnējo svaru diemžēl neseko pasākumi, kas pārvarētu šo tiesiskā nihilisma izpausmes veidu.
3. Uzmanību saista sociālie maksājumi. Dānijā šādi maksājumi gandrīz neeksistē. Sociālās jomas finansēšanu nodrošina no kopējiem budžeta ieņēmumiem, galvenokārt tiešajiem nodokļiem. Lai gan Dānija šajā jautājumā ir izņēmums, tomēr relatīvi maza daļa sociālajām iemaksām nodokļu kopsummā ir arī dažās citās ES valstīs: Īrijā (15,9%), Maltā (17,1%), Kiprā un Apvienotajā Karalistē (katrā 18,4%). Latvijā tā bija 28,6%.

Nodokļu likmes – atšķirīgas

Ievērojami atšķiras arī nodokļu likmes. Turklāt ne tikai salīdzinot veco un jauno dalībvalstu rādītājus, bet arī veco dalībvalstu grupā. Tā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) standarta likmes diapazons šo valstu grupā 2007. gadā bija no 15% (Apvienotajā Karalistē un Luksemburgā) līdz 25% (Dānijā un Zviedrijā), iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) augstākā likme (2008. gadā) – no 39% (Luksemburgā) līdz 59% (Dānijā) un korporāciju ienākuma nodokļa (2009. gadā) no 12,5% (Īrijā) līdz 35% (Nīderlandē). Latvijā tā ir 15%.

Atsevišķu nodokļu loma veco ES dalībvalstu budžeta ieņēmumu veidošanā ir atšķirīga. PVN daļa kopējos nodokļu ieņēmumos vismazākā bija Itālijā (14,4%) un Beļģijā (16,2%) un vislielākā – Īrijā (24,2%) un Portugālē (23,9%). IIN daļa viszemākā bija Grieķijā (14,7%) un Portugālē (15,5%), bet vislielākā Dānijā (51,8%). Tai ar nedaudz virs 30% seko divas Skandināvijas valstis Somija un Zviedrija. Korporāciju ienākuma nodokļa daļa kopējos budžeta ieņēmumos visās ES dalībvalstīs nav sevišķi liela. Analizējamo valstu grupā tā bija no 3,5% (Vācijā) un 6,2% (Austrijā) līdz 14,8% (Luksemburgā) un 12,8% (Spānijā). Šie skaitļi apliecina, ka ES valstīs nav vienotas nodokļu sistēmas un katra to veido atkarībā no savas situācijas un attīstības mērķiem. Tādēļ, veidojot Latvijas nodokļu sistēmu un nosakot atsevišķu nodokļu likmes (arī NĪN), nevar vienkārši pārņemt kādas atsevišķas valsts praksi.

Igaunijā un Lietuvā NĪN nozīme mazāka

NĪN Eurostat publikācijās speciāli neuzrāda. Arī ES daudzu valstu statistikas iestāžu mājaslapās un to gadagrāmatās nav iespējams identificēt un precīzi noteikt šā nodokļa apmēru un tā lomu kopējos budžeta ieņēmumos. Dažās valstīs, piemēram, Somijā (kopš 2006. gada), tas ir apvienots ar ienākuma nodokli. Gatavojot šo rakstu, izdevās iegūt ticamu informāciju tikai par dažām valstīm.

2. tabula. NĪN īpatnējais svars valsts kopējos nodokļu ieņēmumos, %

Latvijā NĪN daļa valsts konsolidētā budžeta kopējos nodokļu ieņēmumos 2008. un 2009. gadā bija lielāka nekā kaimiņvalstīs, bet nedaudz atpalika no tabulā minētās Dānijas un 2008. gadā arī Zviedrijas rādītāja. Atšķirībai no Dānijas un, iespējams, citām attīstītajām ES valstīm ir vairāki objektīvi iemesli:

•  dažāda piesātinātība ar nekustamo īpašumu. Ir vispārzināms, ka attīstītajās ES valstīs piesātinājums ar ražošanas pamatlīdzekļiem un nodrošinājums ar dzīvokļiem un citiem sociālās jomas objektiem ir lielāks nekā jaunajās dalībvalstīs, to skaitā arī Latvijā. Svarīgi ir tas, ka rūpniecības daļa tautsaimniecības struktūrā Latvijā ir daudz mazāka nekā attīstītajās ES valstīs;
•  nekustamā īpašuma likmes katra valsts nosaka atbilstoši savai situācijai, un tās nav identiskas;
•  trešais iemesls ir atšķirības iedibinātajā nodokļu sistēmā. Nekustamā īpašuma nodokli dažas valstis nepiemēro kā atsevišķu nodokli, bet attiecīgi palielina korporāciju un iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas ir loģiski, jo nekustamā īpašuma (tai skaitā arī zemes) nodoklis pēc savas ekonomiskās būtības ir atsevišķi nodalīta ienākuma nodokļa daļa. Nekustamais īpašums pats par sevi ienākumu tā īpašniekam nedod. Tikai to izmantojot, korporācijas gūst ienākumu un attiecīgi maksā ienākuma nodokli, bet individuālo māju un dzīvokļu īpašnieku ieguvums izpaužas kā attiecīgs izdevumu (īres maksas) samazinājums. No pēdējā gan jāatskaita individuālās mājas vai dzīvokļa īpašnieka izdevumi objekta funkcionālo spēju saglabāšanai.

Raksturīgi, ka abās kaimiņvalstīs NĪN loma valsts budžeta ieņēmumos ir mazāka nekā Latvijā. Varam secināt, ka apgalvojumiem par NĪN zemo līmeni Latvijā salīdzinājumā ar ES attīstītajām valstīm nav pamata.

Triviālais jautājums – kas ir attīstība?

Jau minējām, ka nekustamā īpašuma nodokļa priekšrocība, salīdzinot ar citiem nodokļu veidiem, ir tā ērta administrēšana. Tas sevišķi svarīgi sabiedrībā, kurā plaši izplatīts ir tiesiskais nihilisms un kā tā sekas – ēnu ekonomika un izvairīšanās no ienākuma nodokļa maksāšanas . Tas valsts pārvaldes institūciju darbiniekos un politiķos rada vēlmi dot priekšroku tiem nodokļu veidiem, kuri samazina iespējas izvairīties no to maksāšanas. Šādu viedokli varētu akceptēt, ja nodokļu vienīgais un galvenais uzdevums būtu nodrošināt naudas ienākšanu valsts budžetā. Tā tas tomēr nav. Nodokļu sistēmas uzdevums ir ne tikai finanšu resursu akumulēšana sabiedrības kopējo vajadzību finansēšanai, bet arī sabiedrības ekonomiskā potenciāla izaugsmes veicināšana – tās ilgtspējīga attīstība. Katrā ziņā nodokļi nedrīkst bremzēt sabiedrības sociāli ekonomisko attīstību.

Te mēs nonākam pie, šķiet, visai triviāla jautājuma: kas ir attīstība?

"Meklējot budžeta līdzsvarošanas variantus, pēdējā laikā īpaši tiek uzsvērta iespēja palielināt tieši NĪN lomu."

Atbildes var būt dažādas. Tomēr pareizu atbildi uz šo jautājumu acīmredzot varam gūt, nevis abstrakti spriedelējot, bet saistot šo jēdzienu ar analizējamo objektu un tā funkcionēšanas mērķi. Mūsu gadījumā objekts ir Latvijas valsts iedzīvotāju kopums, respektīvi, sabiedrība. Latvijas sabiedrības, to pārstāvošo valsts institūciju īstenotās ekonomiskās politikas galvenais mērķis ir tāds iedzīvotāju labklājības palielinājums, lai tā pārredzamā nākotnē tuvotos ES attīstītajās valstīs sasniegtajam līmenim.

Šādu mērķa formulējumu diktē reālā situācija: nenodrošinot adekvātu labklājības palielinājumu, nevarēs novērst iedzīvotāju masveida emigrāciju, kas apdraud nācijas eksistenci, iedibināt iedzīvotāju optimālu ataudzes modeli un nodrošināt latviešu nācijas saglabāšanu. Lai sekmīgi atrisinātu minētos uzdevumus, pats svarīgākais ir izveidot valstī tādu sociāli ekonomisko situāciju, kurā ikvienam normālam indivīdam ir iespēja attīstīt savas dotības, rast to pielietojumu un nodrošināt laikmetam atbilstošus dzīves apstākļus sev un savai ģimenei. Cilvēkam jābūt pārliecinātam, ka stabila, normālai dzīvei nepieciešamā sociāli ekonomiskā situācija saglabāsies arī pārskatāmā nākotnē.

Kā rosināt uzņēmējus izvērst komercdarbību

Ir acīmredzams, ka nodrošināt šādu situāciju var tikai valstī, kurā funkcionē attīstīta saimnieciskā sistēma. Mūsdienu globalizācijas pakāpē Latvijā lokalizētajiem (pasaules) saimnieciskās darbības objektiem jābūt konkurētspējīgiem globālajā tirgū – arī Latvijā kā vienā no šī tirgus sektoriem. Šādu saimniecisko objektu, īpaši rūpniecības uzņēmumu, veidošanai vajadzīgas finanšu investīcijas un citi objekta sekmīgai funkcionēšanai nepieciešamie resursi. Tas nosaka nepieciešamību radīt nosacījumus, lai ārējie un arī vietējie uzņēmēji būtu ieinteresēti izvērst šeit saimniecisko darbību. Šāda ieinteresētība būs tad, ja valstī būs radīti nosacījumi gūt pienācīgu ieguldījumu atdevi. Šīs atdeves lielumu nosaka starpība starp realizētā produkta cenu un tā izgatavošanas izmaksām. Tādēļ, lai palielinātu investoru ieinteresētību, valstī jāveido tāda nodokļu sistēma, kas rada iespēju ražot produktu ar relatīvi zemām izmaksām. Citiem vārdiem, nodokļiem, kas palielina ražošanas izmaksas, jābūt pēc iespējas mazākiem. Tā kā NĪN ietilpst ražošanas izmaksās, tā palielināšana nav vēlama.

Šajā aspektā saista uzmanību Īrijas piemērs. Tajā NĪN (Residential Property Tax) kopš 2006. gada vairs netiek piemērots. Arī iepriekšējos gados tas bija minimāls: 2003.–2005. gadā veidoja vienu simtdaļu procenta no budžetā maksāto nodokļu kopsummas. Acīmredzot šādai pieejai bija nozīmīga loma kapitāla piesaistē un straujajā ekonomikas izaugsmē. Arī Somijā situācija ir līdzīga: NĪN iekļauts ienākuma nodoklī. Personas, kam ir īpašums, bet kurām nav jāmaksā ienākuma nodoklis (2005. gadā aptuveni 131 000), netiek apliktas arī ar nekustamā īpašuma nodokli.

Varam secināt, ka uzņēmēju rosināšanai izvērst valstī komercdarbību svarīgi ir veidot tādu nodokļu sistēmu, kas ļauj samazināt ražošanas izmaksas. NĪN likmju iespējama samazināšana ir viens no faktoriem (ne vienīgais) šādu apstākļu radīšanai. Radušos budžeta ieņēmumu samazinājumu lietderīgi kompensēt ar uzņēmuma ienākuma jeb korporāciju nodokļa (UIN) likmju palielināšanu. Latvijā stāvokli sarežģī iepriekš pieņemtie nepārdomātie lēmumi par UIN likmju samazināšanu. Nodokļu sistēmas pilnveidošanas nepieciešamība ir acīmredzama. Lai to īstenotu, vispirms jāveic nopietna problēmas izpēte.

Iedzīvotāju maksātais NĪN

Pēdējā laikā Latvijā paplašināta nekustamā īpašuma bāze. Līdz 2010. gadam ar šo nodokli neaplika dzīvojamās ēkas un atsevišķus dzīvokļus, taču tagad arī šie objekti ir iekļauti apliekamo skaitā. Līdz ar to radikāli palielināts šā nodokļa maksātāju skaits. Katrs dzīvokļa vai dzīvojamās mājas īpašnieks nu maksā divus NĪN – par māju vai atsevišķu tam piederošu dzīvokli daudzdzīvokļu mājā un zemi, uz kuras atrodas ģimenes māja, vai daudzdzīvokļu mājai piekrītošās (piederošās vai nomātās) zemes attiecīgu daļu. Šis nodoklis īpaši saistībā ar zemes un pašu māju vērtēšanas principu nesakārtotību rada satraukumu iedzīvotājos un sarežģījumus pašvaldību darbībā. Pamatotus iebildumus rada iedibinātā kadastrālās vērtības noteikšanas metode – konkrēta objekta (savrupmājas, atsevišķa dzīvokļa daudzdzīvokļu mājā) kadastrālās vērtības piesaiste līdzīgu objektu tirgus vērtībai. Tā īpaši smagā stāvoklī nostāda to reģionu iedzīvotājus, kuri ir pievilcīgi bagātiem cilvēkiem. To apliecina Jūrmalas vadītāju prasība mainīt to teritorijā lokalizēto objektu (zemes un dzīvojamo māju) kadastrālo vērtību.

Kā nosaka kadastrālo vērtību

Objektu kadastrālās vērtības noteikšanas jautājumu detalizētai analīzei būtu nepieciešama atsevišķa publikācija. Neiedziļinoties detaļās, minēšu tikai pamatprincipus.

1. Kadastrs (analizējamās problēmas gadījumā) ir nekustamo īpašumu oficiāls reģistrs. Tajā norādīta to piederība, apjoms un vērtība konkrētajā reģionā, un tajā fiksēto vērtību izmanto kā bāzi, nosakot nodokli (sk. Webster’s Encyclopedic Unbridged Dictionary of the English Language).
2. Kadastrālo vērtību objektiem nosaka (piešķir) valsts pilnvarota institūcija (resp., tā nav ekonomisko procesu rezultāts vai atspoguļojums).
3. Starpvalstu skatījumā NĪN veidi un apmēri ir atšķirīgi.

No pasaules literatūrā minētajām un internetā aizgūtajām atziņām varam secināt, ka kadastrālās vērtības noteikšanā NĪN ieviešanā un tā likmju noteikšanā nav kādu vispārēju likumsakarību. Katra valsts šajā jomā vadās no saviem apstākļiem un attīstības mērķiem.

"Apgalvojumiem par NĪN zemo līmeni Latvijā salīdzinājumā ar ES attīstītajām valstīm nav pamata."

Latvijas ekonomiskās politikas galveno mērķi jau minējām (iedzīvotāju labklājības būtisks palielinājums). Viens no tā sasniegšanas nosacījumiem ir iedzīvotāju nodrošinājums ar laikmetam atbilstošu dzīvokli. Šķiet, nav jāpierāda, ka cilvēks, kuram Latvijā ir sava dzīvojamā māja ar attiecīgu zemesgabalu, daudz ciešāk saistīts ar šo zemi, nekā tas, kuram šāda īpašuma nav. Lielā mērā tas attiecas arī uz dzīvokļu īpašniekiem daudzdzīvokļu mājās. Tādēļ Latvijas pašreizējā situācijā ļoti svarīgi ir veicināt dzīvokļu un dzīvojamo māju īpašnieku skaita palielināšanu. Katrā ziņā nav pieļaujams ar NĪN palīdzību radīt iespaidu, ka valstij nerūp savu pilsoņu sociālais stāvoklis, ka tai svarīgs ir tikai līdzekļu ieplūdums budžetā.

Pašreizējā metode kadastrālās vērtības noteikšanā, izmantojot galvenokārt reģionā pārdoto atsevišķu objektu tirgus cenu, nevajadzīgi sarežģī problēmu, rada nosacījumus iedzīvotājiem nesaprotamai fantastiskai kadastrālās vērtības un NĪN palielinājumam atsevišķos reģionos un samazinājumam citos.

Kas Latvijai der un kas – ne

Latvijas apstākļos dažu augsti attīstīto valstu prakse kadastrālās vērtības noteikšanai izmantot tirgus darījumu cenu nav pielietojama. Šī metode ir derīga valstīs ar vairāk vai mazāk noslēgtu ekonomiku, galvenokārt lielajās valstīs, kurās ir izveidojusies stabila sabiedrība, un šo objektu pircēju galveno masu veido valsts rezidenti. Latvija, pirmkārt, ir atvērta ne tikai Eiropai, bet arī pārējai pasaulei, kur ir ne mazums turīgu iedzīvotāju, kas gatavi maksāt jebkuru cenu, lai iegūtu īpašumu prestižākajās vietās un, otrkārt, vietējā sabiedrība atrodas veidošanās, kapitāla uzkrāšanas, sabiedrības mantiskās noslāņošanās (“mežonīgā kapitālisma”) stadijā. Turklāt atsevišķās (prestižās) teritorijās pieprasījums pēc apbūves gabaliem un uz tiem novietotām dzīvojamām ēkām jūtami pārsniedz piedāvājumu. Atbilstoši tirgus loģikai (cenu veido piedāvājuma un pieprasījuma attiecības) realizēto objektu cena ir nesamērīgi augsta. Attiecinot ārējo un vietējo naudas maisu samaksāto summu (tirgus cenu) par īpašuma iegādi uz visiem konkrētajā apvidū dislocētajiem objektiem un nosakot attiecīgu nodokli, tiek radīti nosacījumi iedzīvotāju “piespiedu – brīvprātīgai nodzīšanai” no to īpašuma un emigrācijas veicināšanai. Vai šāda birokrātiski ērta metode nav viens no skaidrojumiem tam, ka Latvijas pilsoņi Īrijā atzīst, ka tur viņi jūtas vairāk valstij piederīgi nekā savā senču zemē?

Valsts uzdevums ir rūpēties par iedzīvotāju skaita saglabāšanu, vidusšķiras veidošanu. Neviena cita valsts mūsu vietā to nedarīs.

Teiktais nozīmē, ka valsts ar NĪN palīdzību var veicināt vai arī bremzēt sabiedrības konsolidāciju, iedzīvotāju skaita saglabāšanu un daļēji arī patriotisma, piederības sajūtas šai valstij attīstību. Raugoties no šā viedokļa, var rasties jautājums – vai nebūtu lietderīgi vispār atteikties no nekustamā īpašuma nodokļa?

Ko darīt, lai visiem būtu labi?

Iebildumus pret šādu risinājumu rada tas, ka nekustamais īpašums sabiedrībā sadalīts nevienmērīgi. Turklāt lielai daļai sabiedrības tā vispār nav. Tādēļ ir pieņemami, ka tie, kam šāds īpašums ir (īpaši attiecībā uz zemi), arī maksā speciālu nodokli (kā jau minēts, daļu sava ienākuma). Šis nodoklis rosina racionālāk izmantot šos objektus un sekmē resursu veidošanu sabiedrības kopējo vajadzību apmierināšanai.

"Nodokļa likmju sasaiste ar objekta vērtību ir no sociālisma ideoloģijas pārņemtā pieeja. Tā nav attaisnojama."

Bez nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības noteikšanas diskutējams ir arī jautājums par nodokļa likmēm. Spēkā esošajā likumā zemei, ēkām (izņemot dzīvojamās ēkas) un inženierbūvēm noteikta vienota likme – 1,5% no kadastrālās vērtības. Turpretim dzīvojamām ēkām noteikta diferencēta likme: 0,1, 0,2 un 0,3% atkarībā no objekta vērtības. Valdības iesniegtajā 2011. gada budžeta projektā (likumu grozījumos) paredzēts šīs likmes dubultot. Nevar neredzēt, ka nodokļa likmju sasaiste ar objekta vērtību ir no sociālisma ideoloģijas pārņemtā pieeja. Tā nav attaisnojama. Tā orientē iedzīvotājus neveidot sev labus mājokļus un izvairīties no prestižiem rajoniem, kur zeme un pašu dzīvokļu kadastrālā vērtība automātiski tiek noteikta lielāka, līdz ar to arī nodoklis pie vienādas likmes ir lielāks. Šāds dalījums rāda, ka mūsu valstī iedzīvotāju turības augšana nav vēlama. Šo trūkumu var novērst, paturot nevis trīs likmes, bet ieviest vienotu likmi.

Secinājumi

1. NĪN likmju noteikšanā jāvadās no atziņas, ka šis nodoklis pēc savas ekonomiskās būtības ir attiecīgi uzņēmumu un iedzīvotāju ienākumu nodokļu paveids (tā daļa).
2. Tā kā uzņēmumu nekustamā īpašuma nodoklis ietilpst to ražošanas izmaksās, tā palielināšana no valstī dislocēto objektu konkurētspējas saglabāšanas un valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanas viedokļa nav vēlama.
3.  Jānovērš pašreizējās nepilnības saistībā ar dzīvojamo māju kadastrālā vērtējuma un nodokļu likmju noteikšanu. Risinot šos jautājumus, jāvadās no nepieciešamības radīt Latvijas iedzīvotājiem labvēlīgus dzīves apstākļus, mazināt emigrāciju un ieinteresēt tos sekmēt savas labklājības palielināšanu.