Uzņēmums „Kemira” Latvijā ir labi pazīstams un mūsu valstī darbojas gandrīz 20 gadu. Baltijas jūras rīcības grupas (Baltic Sea Action Group, BSAG) fonds ir dibināts 2007. gadā Somijā (reģistrēts 2008. gadā). Tā nav valstiski veidota organizācija kā, piemēram, HELCOM, bet fonda dibinātāji ir uzņēmējs un politiķis Ilka Herlins, Sāra Kankānrinta un Anna Kostalo–Mustonena. Fonds izveidots, lai palīdzētu risināt Baltijas jūras problēmas, un šajā darbībā HELCOM ir viens no pamatbalstiem. BSAG fonds apvieno uzņēmējus un citus sabiedrības pārstāvjus, tajā skaitā ikvienu Baltijas jūras valstu iedzīvotāju, koordinējot brīvprātīgi sniegto atbalstu jūras veselības uzlabošanai.
Seminārs „Notekūdeņu attīrīšana Latvijā – vecie izaicinājumi un jaunie risinājumi” pulcēja politikas veidotājus no Baltijas jūras reģiona un Latvijas, pašvaldību vadītājus, ūdenssaimniecību speciālistus, zinātniekus, nevalstisko organizāciju pārstāvjus un konsultantus. Diskusiju svarīgākais temats - Baltijas jūras eitrofikācijas problēmu risināšana, tajā skaitā fosfora un slāpekļa samazināšana notekūdeņu attīrīšanas procesos, notekūdeņu dūņu pārstrāde, eitrofikācijas ietekmes uz Baltijas jūru tehnoloģiskie un finanšu aspekti.
Nosarkt, bet rīkoties...
„Baltijas jūra ir viena no pasaules piesārņotākajām jūrām, un par to Eiropas valstis sarkst,” teica Harri Kerminens, uzņēmuma „Kemira Oyj” prezidents un direktors. „Lai jūru atveseļotu, nepieciešams ilgs laiks.”
Kaut arī tieši Rīgas saietā apriežamais temats ir notekūdeņu attīrīšana, šī problēma skar ikkatru valsti. Neviena valsts, neviena organizācija viena pati notekūdeņu attīrīšanas problēmu atrisināt nespēj. Jebkurā gadījumā ir jāsadarbojas, lai pilnveidotu normatīvos aktus, lai veicinātu izpratni, lai novērtētu un – galvenais – atzītu, kāda ir reālā situācija.
„Šajā sakarā mūsu uzņēmums piedāvā reālu risinājumu. Baltijas jūrā ieplūst ļoti daudz barības vielu, kas veicina eitrofikācijas procesu – galvenokārt slāpeklis un fosfors,” skaidroja H. Kerminens. „Tā nav tikai Latvijas problēma, fosforu un slāpekli Baltijas jūrā iepludina visas valstis, kas ar to saistītas. „Kemira Oyj” piedāvā nelielas sistēmas jeb ķīmiskās rūpnīcas, kas higiēniski apstrādā dūņas, atdalot to tām slāpekli un fosforu. Attīrītās dūņas var izmantot lauksaimniecībā kā dabisko mēslojumu, un par to liela interese ir ne tikai Baltijas jūras valstīs, bet arī Viduseiropā un Āzijā.” Šādi dodot ieguldījumu Baltijas jūras rīcības plāna iedzīvināšanā, uzņēmums stratēģiski pievērsies ūdens attīrīšanas problēmas risināšanai.
"Baltijas jūra ir viena no pasaules piesārņotākajām jūrām, un par to Eiropas valstis sarkst. "
BSAG fonda un uzņēmuma „Cargotec Corporation” priekšsēdētājs Ilka Herlins atzīmēja: „Tas ir vispārzināms, ka eitrofikācija ir lielākā Baltijas jūras problēma. Cēloņi ir divi – lauksaimniecība un pašvaldību komunālie notekūdeņi. Lauksaimniecības piesārņojuma novēršana ir daudz sarežģītāka. Pilsētu notekūdeņu attīrīšana ir vieglāk risināma, jo ir iespējams eitrofikāciju veicinošās barības vielas – slāpekli un fosforu – atdalīt. Nozīmīgi ir atdalīto slāpekli un īpaši fosforu arī atkārtoti izmantot ražošanā, jo arī šīs vielas nākotnē būs ierobežotā daudzumā.”
Notekūdeņu attīrīšanas projekts sadarbībā ar „Kemira Oyj” sākotnēji, vēl pirms fonda izveidošanas, realizēts Krievijā, Sanktpēterburgā. Rezultāts izdevies labs, tāpat atzīstami rezultāti bijuši Somijā un citās Baltijas jūras valstī. Baltijas jūras vides uzlabošana galvenokārt ir katras valsts valdības un publiskā sektora atbildība – apzinoties, ka tas ir jādara. Savukārt privātais sektors var sniegt risinājumus. Tieši tādēļ arī ir dibināts BSAG fonds – ar mērķi paātrināt Baltijas jūras attīrīšanas procesu, kas vislabāk iespējams, veidojot privāto un publisko sadarbību.
„Latvija nav tā valsts, kas Baltijas jūru būtu visvairāk sagandējusi – Latvija tam ir pārāk maza, tāpat kā Somija,” bilda Ilka Herlins. „Lielākās Baltijas jūras piesārņotājas ir Krievija un Polija. Bet ko varam izdarīt Latvijā? Uzlabojot situāciju, varam parādīt ļoti labu piemēru pārējām Baltijas jūras valstīm, kā mazā valstī ar tās rīcībā esošiem ierobežotiem resursiem var panākt labus rezultātus. Tas būs labs piemērs Krievijai un Polijai.”
Katrai valstij savi pienākumi
HELCOM profesionālais sekretārs Mihails Durkins atgādināja, ka HELCOM izstrādātais Baltijas jūras rīcības plāns (Baltic Sea Action Plan), ko pieņēma 2007. gadā, ir kopīgs Baltijas jūras valstu redzējums, kādā ceļā samazināt jūras piesārņojumu un līdz 2021. gadam atjaunot labu ekoloģisko stāvokli, vienlaikus nodrošinot jūras ilgtspējību un saudzīgu rūpniecības attīstību. Rīcības plāns ietver modeli sadarbībai ar trešajām valstīm Eiropas Savienības (ES) jūras vides politikas īstenošanā un kalpo arī kā piemērs citiem jūru reģioniem Eiropā un pasaulē.
„Galvenā problēma ir eitrofikācija. Dabīgā jūras ekosistēma ir izjaukta. Jāteic, ka diemžēl Baltijas jūrā caur Latviju ieplūst arī notekūdeņi, kas nāk no iekšzemes valstīm, kuras nav ne ES, ne Baltijas jūras un pat ne Baltijas reģiona valstis,” teica Mihails Durkins.
"Latvija nav tā valsts, kas Baltijas jūru būtu visvairāk sagandējusi – Latvija tam ir pārāk maza."
Apmēram 75% no slāpekļa un vismaz 95% no fosfora piesārņojuma Baltijas jūrā ieplūst no upēm (no tām apmēram 50% piesārņojuma upes atnes no Baltkrievijas un Krievijas). Bet 25% slāpekļa jūrā nonāk ar nokrišņiem. Lai samazinātu upju nelāgo pienesumu, katrai valstij jāsamazina slāpekļa un fosfora daudzums notekūdeņos. Latvijai ir „jāsarūk” par 300 tonnām fosfora un 2561 tonnu slāpekļa, lai iekļautos atvēlētajā šo vielu emisiju kvotā. Baltijas jūras nozīmīga sastāvdaļa ir Rīgas jūras līcis, kurā ieplūst Daugavas ūdens, bet - Daugava nesākas Latvijā...
Vides ministrijas valsts sekretārs Guntis Puķītis uzskaitīja, kas Latvijā paveikts, lai iekļautos Baltijas jūras rīcības plāna norādēs un līdz 2021. gadam Baltijas jūrai nodrošinātu apmierinošu ekoloģisko situāciju. Latvijā ir izveidota nepieciešamā normatīvo aktu bāze – ir Vides aizsardzības likums, likums „Par piesārņojumu” un īpaši – Ūdens apsaimniekošanas likums.
No 1995. līdz 2009. gada beigām ūdenssaimniecībā Latvijā investēts kopumā 531 miljons latu, no kuriem 300 miljoni ir ārvalstu atbalsts, 108 miljoni latu – Latvijas valsts budžeta, bet 126 miljoni latu – pašvaldību un uzņēmumu naudas. Arī Rīgas ūdenssaimniecībā investēti 126 miljoni latu, no kuriem 52 procenti ir ES finansējums.
"Latvija upju piesārņojumā var ietekmēt tikai pusi, jo apmēram tikpat piesārņotā ūdens atnāk no iekšzemes - Baltkrievijas un Krievijas."
Par šiem līdzekļiem Latvijā ir uzbūvētas 26 pilnīgi jaunas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas un 18 rekonstruētas. Ir uzbūvēti jauni kanalizācijas vadi 300 kilometru kopējā garumā, bet 220 kilometri kanalizācijas vadu rekonstruēti.
„Bet jāteic, ka pēdējo nepilnu 10 gadu laikā notekūdeņu apmērs valstī ir samazinājies divas reizes – to veicinājuši arī ūdens taupīšanas pasākumi, jo ļoti paaugstinājās cena par izlietoto ūdeni un iedzīvotāji ierīkoja ūdensskaitītājus,” teica G. Puķītis. „Līdz ar to arī komunālā ūdens piesārņojums krities vairāk nekā divas reizes. Fosfora daudzums notekūdeņos šajā gadsimtā samazinājies par 59 procentiem un slāpekļa – par 71 procentu.”
Kaut neliels, tomēr prieks
Bet, neraugoties uz katras valsts rīcību, Baltijas jūrā arī šovasar ziedēja toksiskās aļģes. Vides sargus priecējot fakts, ka šovasar uzņemtā „Envisat” satelītattēlā redzams: Rīgas jūras līcis un jūras rietumu piekraste ir salīdzinoši tīra – Latvijas izdarītais un investētais notekūdeņu attīrīšanā nesis uzskatāmu rezultātu. Latvija upju piesārņojumā var ietekmēt tikai pusi, jo apmēram tikpat piesārņotā ūdens atnāk no iekšzemes - Baltkrievijas un Krievijas. „Tādēļ joprojām cītīgi jāstrādā ar kaimiņvalstīm, lai samazinātu viņu pienesumu,” ir pārliecināts G. Puķītis.
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis atminas, ka Latvijā Baltijas jūras saudzēšana, uzlabojot notekūdeņu attīrīšanu, sākusies, vēl pirms Latvija iestājās ES. „Pirmais projekts Latvijā tika realizēts Liepājā. Jau toreiz lielās Latvijas pilsētas notekūdeņu attīrīšanu uzskatīja par vissvarīgāko risināmo jautājumu,” atgādināja A. Jaunsleinis. „Toties savu uzdevumu, ko sev izvirzījām pirms pāris gadiem - visās apdzīvotajās vietās pārbūvēt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas – mēs nespēsim izpildīt. Naudas, lai projektus apgūtu, pašlaik ir nepietiekami. Plānus realizēsim, bet ar nobīdi laikā.”
"Galvenā Baltijas jūras problēma ir eitrofikācija."
Sabiedrība ne vienmēr izprot to, ka pašvaldībās prioritāte ir notekūdens attīrīšana, nevis dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošana. Pašvaldības, atsaucoties sabiedrības pieprasījumam, mēģina šiem jautājumiem pieiet kompleksi. Rokrokā ar ūdenssaimniecības rekonstrukciju ir izmaksu pieaugums patērētājiem par ūdens piegādes un kanalizācijas pakalpojumiem, kas vienlaikus veicina arī ūdens resursu uzskaiti un taupīšanu. „Tādēļ ļoti tālredzīgi un precīzi jāprognozē nākotnes patēriņš, lai neizveidojas situācija, ka sistēmas ir uzbūvētas vai rekonstruētas, bet iedzīvotāji pārcēlušies no pilsētas uz piepilsētu, kā tas noticis Rīgā. Varbūt ir jāuzstāda iekārtas ar jaudu, uz pusi mazāku, nekā sākotnēji iecerēts,” teica Pašvaldību savienības priekšsēdētājs. „Latvijas speciālistiem ir šāda pieredze, un to mēs varam „eksportēt” uz kaimiņvalstīm – Baltkrieviju un Krieviju.”
SIA „Liepājas ūdens” un Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Dejus pastāstīja, ka „Liepājas ūdens” jau labu laiku apstrādā dūņas un ražo kompostu: „Dūņas kā tādas nav prece, bet sagatavots komposts ir prece - augstvērtīga un izmantojama. Tādēļ būtu absolūti nepieņemami sadedzināt dūņas, gaisā izkūpinot visas vērtīgās organiskās vielas.”
Bet ko var darīt katrs no mums? Izvēlēties mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļus, kas satur mazāk fosfora. Lai šo procesu veicinātu, Latvijā kopš šā gada jūlija vairs nav atļauts pārdot veļas pulverus, kuros fosfora saturs pārsniedz 0,5 procentus.
