Vides ministrijas (VidM) Vides aizsardzības departamenta direktors Rolands Arturs Bebris uzskata, ka no pašreizējā Latvijas kontinentālā šelfa likuma darbojas, iespējams, tikai kāda piektā daļa: „Izstrādātais jaunais likumprojekts ir daudz plašāks un tematiski bagātāks, un tas, ko regulē pašlaik spēkā esošais likums par kontinentālo šelfu, ir tikai neliela jaunā likumprojekta daļa.”
VidM Vides aizsardzības departamenta Ūdens resursu nodaļas vecākā referente Baiba Zasa piebilst, ka patiesībā Baltijas jūras vides aizsardzības tiesisko regulējumu līdz šim nodrošinājuši galvenokārt starptautisko konvenciju nosacījumi - 1992. gada Helsinku konvencija par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību un vairākas starptautiskās konvencijas jūras vides aizsardzībai un piesārņojuma novēršanai no kuģiem. „Tādēļ pašreizējo Baltijas jūras vides aizsardzības tiesisko regulējumu Latvijā var uzskatīt par nepilnīgu, sadrumstalotu un bez vispārēja jūras vides aizsardzības un ilgtspējīgas izmantošanas juridiskā ietvara. Bet jūras lietas valsts līmenī ir jāskata un jārisina kompleksi. Jābūt vienam un vienotam tvērumam,” ir pārliecināta Baiba Zasa.
Kālab likumprojekts izstrādāts
VidM speciālisti bilst, ka sākotnēji iecerēts rīkoties diezgan vienkāršoti - tieši pārņemot direktīvu. Tomēr dzīve ieviesusi korekcijas, teic R.A. Bebris. Likumprojekta izstrāde izriet no Vides politikas pamatnostādnēm 2009.-2015. gadam, kā arī no Ministru kabineta 2010. gada 9. marta sēdes protokollēmuma, nosakot, ka Vides ministrijai sadarbībā ar Ekonomikas ministriju jāsagatavo un līdz 2010. gada 1. maijam jāiesniedz valdībā likumprojekts, kas nosaka Latvijas tiesības un jurisdikciju, juridisko un fizisko personu darbību, darbības kontroli un atbildību mūsu kontinentālajā šelfā, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un teritoriālajā jūrā.
"Jaunais jūras regulējums, kas Latvijai bija ļoti nepieciešams, nodrošinās jūras resursu ilgstošu un saprātīgu izmantošanu."
Likumprojekts nepieciešams, lai valstī noteiktu vienotu pieeju un prasības jūras ūdeņu aizsardzībai un izmantošanai. „Lai Jūras ūdeņu aizsardzības un pārvaldības likumprojektu, kas pārņems 2008. gada 17. jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/56/EK (Jūras stratēģijas pamatdirektīvu), ar ko rada sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikā, izstrādātu, izveidojām darba grupu,” stāsta VidM Vides aizsardzības departamenta Ūdens resursu nodaļas vadītāja Tatjana Jansone. „Darba grupā darbojās speciālisti no ļoti daudzām ministrijām un citām jūras procesos iesaistītajām iestādēm un organizācijām.”
Darba gaitā līdztekus pārrunāti arī jautājumi, kas skar jūras telpisko plānošanu, jo, līdzīgi kā sauszemei, arī jūrai tiks radīts šāds plānojums, kas palīdzēs sabalansēt dažādās intereses un nodrošināt jūras telpas līdzsvarotu attīstību.
Ko jaunais regulējums dos
„Salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm mēs līdz šim esam bijuši nabagi,” ir pārliecināts R.A. Bebris. „Mums nav bijis jūras likuma kā tāda, jo likums par kontinentālo šelfu bija tikai viens no fragmentiem visā nepieciešamajā kopainā. Tikai Eiropas Komisijas Jūru stratēģija un Direktīva 2008/56/EK ir likusi mums sarosīties un šo tukšumu beidzot aizpildīt.”
Jūras ūdeņu aizsardzības un pārvaldības likums ieviesīs starpvalstu koordināciju visos ar jūras izmantošanu saistītos jautājumos, tajā skaitā – arī praktiskos. Direktīvas pārņemšana šajā likumā palīdzēs risināt situāciju, lai Baltijas jūras Latvijai piederošā ūdens daļā tiešām varētu sākt runāt par labu ūdens kvalitāti, jo Baltijas jūras stāvoklis kopumā neuzlabojas un Rīgas jūras līcis no eitrofikācijas viedokļa joprojām ir riska objekts.
"Par Jūras direktīvas ieviešanu Latvija tieši atskaitīsies EK, bet svarīgajos Baltijas jūras reģionā saskaņotas darbības jautājumos joprojām vadošā koordinētāja būs HELCOM."
„Bet, lai jaunais likums nebūtu pretrunā ar pašlaik spēkā esošo kontinentālā šelfa likumu un lai tas pēc izsludināšanas arī varētu reāli darboties - lai cilvēki varētu arī jūrā nodarboties ar pētniecību un biznesu –, jaunais normatīvais akts kopā ar veselu virkni pavadošo Ministru kabineta noteikumu izveidos vienotu sistēmu teju visām darbībām jūrā,” stāsta departamenta direktors. Vienlaikus likumprojektā netiek ietvertas citus normatīvos aktus dublējošas normas.
Nākamais solis – jūras telpiskā plānošana, ko organizēs Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM), iezīmējot kuģu ceļus, aizsargājamo teritoriju, potenciālā biznesa vietas, piemēram, vēja parkiem, naftas un derīgo izrakteņu ieguvei un tamlīdzīgi. „Lai ņemtu vērā šo un citas jaunās likumdošanas iniciatīvas saistībā ar jūras izmantošanu, darbs pie likumprojekta ievilkās par vienu gadu ilgāk, nekā sākotnēji bijām iecerējuši,” teic T. Jansone. „Jūras praktiskās izmantošanas jautājumi, kā saprotat, interesē ļoti daudzus.”
„Jaunais jūras regulējums, kas Latvijai bija ļoti nepieciešams, nodrošinās jūras resursu ilgstošu un saprātīgu izmantošanu. Tajā skaitā – lai saglabātu jūras vidi,” uzskata B. Zasa.
Kas svarīgāks – HELCOM vai EK?
Liela daļa no likumprojektā skartajiem jautājumiem ir regulēta daudzajās ar jūru saistītajās konvencijās, kam Latvija ir pievienojusies. „Konvencijās daudz kas ir noteikts,” apliecina R.A. Bebris. „Tagad mēs būsim radījuši arī savu normatīvo aktu, kas apvienos un apkopos to, ko mūsu valsts ir apņēmusies starptautiski, un kas regulēs arī valsts iekšējās vajadzības.”
Svarīgu likumprojekta niansi akcentē B. Zasa: „Direktīva, ko ar likumprojektu pārņemam, ir atšķirīga no citām Eiropas Komisijas (EK) direktīvām ar to, ka Jūras stratēģijas direktīvu paredzēts ieviest reģionālā – Baltijas jūras ekoreģiona griezumā. Tādēļ likumprojektā ir paredzēta atsevišķa nodaļa reģionālajai sadarbībai, lai nostiprinātu vienu no vadošajiem principiem - sadarbību. Iecerēts, ka jau pašlaik darbojošās starptautiskās jūras aizsardzības organizācijas, kā Helsinku komisija HELCOM (http://www.lva.gov.lv/helcom/helcom.htm), būs koordinējošās. Tas nozīmē, ka vienlīdz būs jāievēro gan Helsinku komisijas, gan Eiropas Komisijas nosacījumi.”
"Ir ieviests jauns dabas resursu nodokļa objekts – par jūras ūdeņu izmantošanu būvēm."
Kā tas izdarāms? R.A. Bebris skaidro, ka direktīva pieļauj ņemt vērā profesionāļu – šajā gadījumā HELCOM - pieredzi. Jūra no jūras Eiropā ļoti atšķiras, un šīs atšķirības ir iekļautas dokumentos. Tālab juridiski veidojas tā, ka Baltijas jūras jautājumos augstākais kompetentākais vērtējums tomēr pieder HELCOM, kaut gan katra valsts individuāli atskaitās EK par savām programmām un lēmumiem. Tādēļ izveidojusies situācija, ka par Jūras direktīvas ieviešanu Latvija tieši atskaitīsies EK, bet svarīgajos Baltijas jūras reģionā saskaņotas darbības jautājumos, piemēram, monitoringa un novērtējuma metožu, un mērķu ieviešanas jautājumos, joprojām vadošā koordinētāja būs HELCOM, kas cita starpā atrunāts arī direktīvā.
„Eiropas Komisija nevar nerēķināties ar HELCOM, tomēr politiskais līdzsvars Baltijas jūras attīstības jautājumos joprojām ir neskaidrs,” sarežģīto situāciju mēģina skaidrot departamenta direktors. „Mēs lieliski redzam, ka ir jautājumi, kuros Briseles ierēdņi var lūgt padomu mums, Latvijai. Piemēram, Briseles sarunas ar Krieviju bijušas izteikti neveiksmīgas un neveiklas. Krievija Baltijas jūrā dod pusi no kuģu apgrozījuma un arī pusi piesārņojuma. Tādēļ HELCOM ir ļoti vajadzīgs, un tādēļ šīs direktīvas izstrādē ņemta vērā HELCOM pieredze, rīcība un izpratne. Tiesa, direktīvas ieviešanas paralēlisms ir vēl diezgan neskaidrs, un tas var radīt problēmas.”
Tieši šī līdz galam vēl neskaidrā situācija, lavierējot starp EK un HELCOM, ieviesusi jaunajā likumprojektā daudz atsauču uz HELCOM plāniem un dokumentiem.
Svarīgākie jaunievedumi
Likumprojekts ir ne vien visaptverošs, mūsdienīgs, bet arī apjomīgs un apvieno visas iespējamās ar Baltijas jūru saistītās jomas, tajā skaitā arī ekonomisko darbību. Tas izveido sistēmu un nosaka rīcības kārtību Latvijas jurisdikcijā esošajai teritorijai Baltijas jūrā.
„Likumprojekts arī noteic personas tiesības un pienākumus, kā arī to, kādām darbībām jūrā būs nepieciešamas atļaujas vai licences,” teic B. Zasa. „Projekts, nosakot deleģējumu Ministru kabinetam izdot attiecīgos noteikumus, paredz, ka licence būs vajadzīga mākslīgo salu, būvju un iekārtu, tai skaitā platformu un enerģijas ražošanai nepieciešamo iekārtu, būvniecībai, ierīkošanai, tai skaitā ar to saistītajai izpētei un ekspluatācijai (izņemot navigācijas līdzekļu un sistēmu izveide un uzturēšana), kas līdz šim normatīvajos aktos nebija noteikts. Licence būs vajadzīga arī vēja parkiem, kas pašlaik ir aktualitāte.”
T. Jansone papildina: „Bet vēl joprojām nav neviena normatīvā akta, kas regulētu, kā noteikt šo licenču laukumu, kādā veidā var jūrā būvēt, kādas prasības ir būvniecībai un būvju ekspluatācijai utt. Ceram, ka līdz laikam, kamēr šis regulējums taps, nenotiks jūras teritorijas haotiska izmantošana, kas pašlaik varētu būt arī iespējama. Īpaši – kamēr vēl nav jūras telpiskā plānojuma, kura kā nacionāla līmeņa ilgtermiņa plānojuma izstrāde sāksies tikai 2012. gadā. Ja kādam būs interese šajā starplaikā kaut ko jūrā būvēt, katram šādam gadījumam būs nepieciešams valdības rīkojums.”
"Likumprojekts arī noteic, kādām darbībām jūrā būs nepieciešamas atļaujas vai licences."
Jaunais likumprojekts rosinājis arī izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā. Ir ieviests jauns dabas resursu nodokļa objekts – par jūras ūdeņu izmantošanu būvēm. Šis maksājums valstij ir līdzīgs maksājumam par teritorijas apsaimniekošanu sauszemē. Pagaidām likumprojekts paredz, ka licenci jūras teritoriju apsaimniekošanai var iegūt uz 30 gadiem.
„Vēl gan jāizstrādā mūsu jūras ūdeņu sociāli ekonomiskais novērtējums, analizējot tās tautsaimniecības nozares, kuras ir jebkādā saistībā ar jūru un ietekmē tās vidi, tajā skaitās iekšējie ūdeņi. Jānosaka jūras vides kvalitātes mērķi un arī jāizstrādā pasākumu programma, lai šos mērķus sasniegtu,” stāsta T. Jansone. „Tas ir ārkārtīgi darbietilpīgs vērtējums un liels darbs, kas mums jāpaveic saspringtā termiņā.”
Pēc tam kad likums būs pieņemts, sekos vēl vesela virkne Ministru kabineta noteikumu, kas regulēs dažādas jaunajā jūras regulējumā ietvertās jomas. Lielākā daļa nepieciešamo noteikumu jāpieņem līdz šā gada beigām, tādēļ likumprojekta izstrādātāji ļoti cerīgi raugās uz Saeimu, lai šis likums tiktu izskatīts un pieņemts iespējami raiti. „Jūra ir absolūts un unikāls valsts īpašums un mūsu pienākums ir to apsaimniekot godprātīgi un saudzīgi,” piebilst R.A. Bebris.
