11. marts. Par Padomju Savienības Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāru kļūst Mihails Gorbačovs, kurš sāk režīma liberalizāciju jeb pārbūvi. Par pārbūves „laboratoriju” Gorbačovs izvēlas Baltijas republikas.
1986. gads
15. septembris. Jūrmalā sākas ASV un PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās, kas pazīstama kā Čatokvas konference. ASV prezidenta konsultants Padomju Savienības jautājumos, bijušais Savienoto Valstu vēstnieks PSRS Džeks Metloks latviešu valodā pasaka, ka ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS.
17. oktobris. Laikraksts „Literatūra un Māksla” publicē Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, kurā norāda uz draudiem, ko Latvijas kultūrvēsturiskajam mantojumam un videi var nodarīt plānotās Daugavpils HES būvniecība. Pret to iestājas daudzi sabiedrības pārstāvji; HES projekta apturēšanai tiek savākts ap 300 000 parakstu. HES celtniecību izdodas apturēt. Akcija paver ceļu turpmākai arvien plašākai padomju sistēmas negāciju kritikai, kas sākotnēji balstās uz vides un migrācijas problēmu akcentēšanu.
1987. gads
27. aprīlis. Notiek Vides aizsardzības kluba rīkotā akcija pret metro būvniecību Rīgā. Notiek pirmā masu demonstrācija, kurā piedalās ap 10 000 cilvēku.
14. jūnijs. Cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki 86” organizē ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1941. gada Latvijas pilsoņu deportācijas upuru piemiņai. Šī akcija ievada tā dēvētos kalendāra nemierus – publiskus masu pasākumus saistībā ar Latvijai nozīmīgiem vēstures datumiem.
1988. gads
1.-2. jūnijs. Notiek Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums, kurā piedalās arī citu radošo savienību pārstāvji. Pirmo reizi atklāti tiek runāts par aktuālajām problēmām – latviešu valodas stāvokli, iedzīvotāju migrāciju no PSRS, demogrāfisko situāciju. Politiskais komentētājs Mavriks Vulfsons, izraisīdams visas pasaules uzmanību, paziņo, ka 1940. gadā Latvijā nenotika sociālistiskā revolūcija, bet gan Ribentropa–Molotova pakta inspirēta akcija. Radošās savienības ar laiku kļūst par centru, ap kuru organizējas režīma opozīcijas darbība.
10.-17. jūlijs. Rīgā notiek folkloras festivāls „Baltica”. Gājiena priekšgalā Dainis Stalts pirmo reizi nes sarkanbaltsarkano karogu.
28. jūlijs. Darbu sāk Latvijas PSR Augstākās padomes darba grupa par nacionālo simboliku.
7. oktobris. Rīgā Mežaparkā notiek tautas manifestācija „Par tiesisku valsti” ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kurā piedalās ap 120 000 cilvēku. Iznāk laikraksta „Atmoda” 1. numurs. Latvijas Tautas frontes izdevums „Atmoda” ātri kļūst par populārāko preses izdevumu republikā.
8.-9. oktobris. Notiek Latvijas Tautas frontes (LTF) 1. kongress. Par LTF vadītāju kļūst publicists Dainis Īvāns. Kongresa laikā organizācija apvieno vairāk nekā 100 000 cilvēku. LTF pirmā programma par mērķi izvirza republikas suverenitāti PSRS ietvaros.
1988. gada novembris. PSRS kompartijas vadītāji, jauzdami, ka režīma pārbūve var ieiet viņiem nevēlamās sliedēs, mēģināja mainīt PSRS konstitūciju, atceļot pantu, kas republikām formāli ļāva izstāties no PSRS.
8. novembrī pirmo reizi Baltijas tautas kustību vadība apvienojās vienotā protesta kampaņā pret konstitūcijas labojumiem.
11. novembris. Tautas manifestācija Daugavmalā, atzīmējot Lāčplēša dienu un karoga pacelšanu Rīgas pils Svētā Gara tornī.
18. novembris. Pirmo reizi okupācijas apstākļos plaši tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena.
1989. gads
7.-8. janvāris. Kā pretsvars LTF tiek izveidota Interfronte (Darbaļaužu internacionālā fronte). Interfrontes atbalstītāji ir reformu pretinieki, kompartijas nomenklatūra, republikas autonomijas un neatkarības noliedzēji, lielo rūpniecības uzņēmumu, republikā bāzēto padomju militāro struktūru vadība.
18. februāris. Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pirmais kongress. Kustības programma paredz Latvijas Republikas atjaunošanu.
1989. gada pavasaris. Ar radikālāk noskaņoto organizāciju (LNNK, Helsinki 86) atbalstu sāk veidot Latvijas pilsoņu komitejas, kam jākļūst par Latvijas Republikas pilsoņu interešu pārstāvniecību. Pilsoņu kustība uzskata, ka jautājumu par nacionālo neatkarību ir tiesīgs izlemt vienīgi Pilsoņu kongress, bet ne Augstākā padome kā okupācijas varas institūcija. Par pilsoņiem kustība atzīst personas, kurām Latvijas Republikas pilsonība bija līdz 1940. gada 17. jūnijam un viņu pēcnācējus. Pilsoņu un viņu pēcnācēju reģistrācija Latvijā sākās 1989. gada pavasarī, un jau decembrī reģistrēto skaits pārsniedza 700 000.
26. marts. PSRS tautas deputātu vēlēšanas, kas uzskatāmas par pirmajām relatīvi brīvajām vēlēšanām. LTF atbalstītie kandidāti iegūst 80 procentus no Latvijas PSR piešķirtajiem mandātiem.
14.–15. maijs. Tallinā pirmo reizi sanāk Baltijas asambleja. Asambleja pieņem Deklarāciju par Baltijas nāciju tiesībām, Deklarāciju par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ekonomisko neatkarību, Rezolūciju par staļinisma noziegumiem un Aicinājumu Eiropas drošības un sadarbības konferences valstu vadītājiem, ANO ģenerālsekretāram un PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājam. Turpmākajā ceļā uz valstisko neatkarību nozīmīgus lēmumus Baltijas valstis pieņem saskaņoti.
31. maijs. LTF valdes aicinājums LTF grupām apspriest jautājumu par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību.
28. jūlijs. LPSR Augstākā padome pieņem „Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti”, kurā pasludina, ka „Latvijas PSR attīstība notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šās suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnē”. Pasludina Latvijas PSR likumdošanas prioritāti pār PSRS likumdošanu.
23. augusts. Molotova–Ribentropa pakta 50. gadadienā notiek akcija “Baltijas ceļš” – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas fronšu organizētā demonstrācija pret paktu un tā sekām. Apmēram divi miljoni cilvēku, izraisot apbrīnu visā pasaulē, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā sadevās rokās 600 kilometru garā virknē, pieprasot neatkarības atjaunošanu.
7.-8. oktobris. Notiek LTF 2. kongress, kas izvēlas kursu uz Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidi. Šo mērķi organizācija nolemj sasniegt demokrātiskā, parlamentārā ceļā, kā darbības stratēģiju izvēloties nevardarbīgas pretošanās paņēmienus.
10. decembris. LTF gūst uzvaru LPSR vietējo padomju (pašvaldību) vēlēšanās.
24. decembris. PSRS Tautas deputātu kongress pieņem lēmumu, ar kuru nosoda 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa paktu un tā slepenos protokolus atzīst par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža.
1990. gads
11. janvāris. Augstākā padome no Latvijas PSR Konstitūcijas izslēdz pantu par kompartijas vadošo lomu sabiedrībā, pielīdzinot to tiesībās citām partijām un sabiedriskajām organizācijām.
15. februāris. LPSR Augstākā padome pieņem „Deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību”, kurā nosoda 1940. gada 21. jūlijā Latvijas Saeimas pieņemto „Deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā”, jo tā pieņemta bez visas Latvijas tautas gribas noskaidrošanas un rezultātā novedusi pie Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanas, un „iestājas par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā”.
18. marts. Notiek Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās atbalstu gūst LTF izvirzītie kandidāti.
22.-24. marts. LTF atbalstīto deputātu iniciatīvas grupa sāk darbu pie Neatkarības deklarācijas sagatavošanas. Tiek diskutēts par Neatkarības deklarācijas variantiem. Mērenākais piedāvājums paredzēja tikai paziņot par nostāšanos uz neatkarības atjaunošanas ceļa; radikālākais – tūlītēju neatkarības pasludināšanu. Tiek pieņemts otrais variants, taču nosakot pārejas periodu līdz Saeimas sasaukšanai; šai laikā darbojas Latvijas PSR Konstitūcija un likumi, kas nav pretrunā ar nozīmīgākajiem 1922. gada Latvijas Republikas Satversmes pantiem. Par augstāko varu pārejas periodā nosaka Augstāko padomi.
4. maijs. Latvijas PSR Augstākā padome pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
