NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
06. novembrī, 2008
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
2
5
2
5

Latvija 1999–2008

Miera laiki bija atgriezušies. Lai gan ļaudis vēl nenojauta, ka tie būs labi laiki un drīz vien beigsies kā viss labais. Jaunajā gadsimtā un tūkstošgadē Latvija iegāja ar neskaidru starptautisko statusu un pēc 1997. – 1998.gada ekonomiskās krīzes cietušu tautsaimniecību, lai jau pēc dažiem gadiem kļūtu par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti ar divciparu ikgadējo kopprodukta pieaugumu.

Kā vienmēr un visos laikos, iestājoties lielajam mieram, latvieši tērēja vairāk, nekā bija nopelnījuši, meklēja praviešus savā tēvu zemē un atrada tos, skatoties mākoņos, devās pēc laimes un pārticības pie citām tautām un no rītiem klanījās pašu un svešzemju kungiem, lai jau ķēķa sarunās vakarā nopeltu tos pēdīgiem vārdiem. Tā bija un tā laikam būs arī turpmāk, un vēsturniekam nav viegli rakstīt to, kas joprojām ir tagadne. Kā teicis dižais krievu 19.gadsimta dzejnieks A.K.Tolstojs:

„Pa slapja akmens malu
Ir staigāt slideni,
Tādēļ par nesenāko
Mēs stāstām paklusi.”

1998.gadā latviešu tautai beidzot bija apnicis ievēlēt par saviem vadoņiem vienkārši patīkamus cilvēkus un tā sāka lūkoties pēc tiem, kas, kā stāstīja, prata arī ko darīt. Nācijas glābēja loma un piektā daļa vietu Saeimā tika piešķirta uzņēmējam Andrim Šķēlem un viņa Tautas partijai (TP). Līdz ar to nākamais – 1999. gads – izrādījās savdabīgs un brīžiem pat komisks, jo savas tēvu zemes politikas virzītāji nebija saskaņojuši savstarpējās attiecības pat privātā līmenī un, izmantojot palīglīdzekļus draudzīgu avīžu un TV interviju formā, apmainījās ar laipnībām, kas mazāk izsmalcinātā sabiedrībā parasti ievada dūru cīņas. Domstarpības starp Šķēles un Lemberga kungiem pieauga, un divi galvenie Latvijas dienas laikraksti norobežojās no lasītājiem, lai veltītu visu uzmanību viens otram un saviem darba devējiem. Nacionālās elites grupējumu nesaskaņas, kas nodrošināja tautai izklaidi šajos joprojām nabadzīgajos gados, sākās 1999.gada martā ar strīdiem Ministru kabineta locekļu starpā, sasniedza maksimālo intensitāti vasarā prezidenta vēlēšanu laikā un nonāca līdz kulminācijai 2000.gada 17.februārī, kad noslēdzās tā saucamā pedofilijas apkarošanas kampaņa.

1999.gada vasarā ievērojamai daļai Latvijas iedzīvotāju paveicās ar televīzijas starpniecību vērot dīvainu izrādi no Saeimas nama, kas sākās kā respektabla parlamentāra procedūra un ātri vien pārtapa TV šovā „Kurš atradīs prezidentu”. Līdz ar katra nākamā kandidāta atsijāšanu cienījamie deputāti sāka izlikties uzvedamies neadekvāti un uzstājās ar savdabīgiem paziņojumiem, ko vainagoja sociāldemokrāta J.Bojāra apgalvojums, ka partija „Latvijas ceļš” mēģinājusi nopirkt viņa balsojumu par 70 tūkstošiem latu. Plašākām aprindām mazpazīstamās Vairas Vīķes - Freibergas ievēlēšana prezidentes amatā galu galā izrādījās ne tas svarīgākais šī notikuma rezultāts. Bija notikusi nākamā pārbīde elites aprindās. Tieši tāpat kā Tautas frontes ideālistus pēc Atmodas nomainīja „Latvijas ceļa” praktiķi, 1999.gadā bija sācies reālpolitiķu laiks, ko vislabāk raksturoja TP. Pirmo neatkarības gadu stihiskā valsts īpašuma nodošana privātās rokās bija beigusies un turpmākiem komerciāli izdevīgiem darījumiem bija vajadzīgs daudz nopietnāks juridisks un politisks pamatojums, it īpaši saistībā ar Latvijas pakāpenisku tuvināšanos Eiropas Savienībai. Lielas naudas pelnīšana no samērā vienkāršas draugu būšanas, ar mutvārdu līgumiem ieejot jaunajā tūkstošgadē, pārtapa par riskantu spēli biznesa džungļos ar katra pieņemtā lēmuma precīzu dokumentēšanu. Politiķi, veikalnieki un juristi, kas nespēja piemēroties un mācīties no saviem ārzemju kolēģiem, bija lemti lēnai un agonizējošai izspiešanai no darba tirgus ar savam bijušajam statusam atbilstošu troksni presē.

"Un atkal, tāpat kā 1938. vai 1988. gadā, latvju tauta stāv krustcelēs, jūtot gaisā klusumu, kas vēsta par gaidāmo viesuli, un cerot pieredzēt neko vairāk par ātri klīstošu miglu."

Jaunievēlētās prezidentes vietā par 1999.gada cilvēku kļuva uzņēmējs Jānis Kaļva, kura vairākos satiksmes negadījumos iekļuvušajam auto tieslietu iestādes piešķīra patstāvīgas saprātīgas būtnes statusu, tādējādi atbrīvojot tās īpašnieku no apsūdzībām iespējamos pāridarījumos. Kādēļ brīnumainā auto atklājēji šodien nav pasaulslaveni un kāpēc minētais braucamrīks, būdams saprātīgs, nekandidēja prezidenta vēlēšanās, joprojām paliek noslēpums. 1999.gadā, gaidot Nostradamus pareģoto pasaules galu un mēģinot atcerēties, ko reiz teicis Finks, ļaudis par to nedomāja.

Pāreju uz visjaunāko Latvijas vēstures posmu 1999.gada augustā iezīmēja pedofilijas skandāla sākums. Ar telekompānijas LNT starpniecību skatītājiem vispirms izskaidroja, ka dažu cilvēku mīlestība pret bērniem ievērojami pārsniedz pieklājības normas. Tam sekoja neskaidras norādes, ka Latvijas gadījumā šie daži varētu būt pazīstami politiķi un sabiedriskie darbinieki. Visbeidzot – jau nākamā gada februārī deputāts Jānis Ādamsons no Saeimas tribīnes apsūdzēja iepriekšminētajā grēkā trīs visai valstij pazīstamus ļaudis. Atbildot uz to, ne mazāk cienījamais deputāts Kārlis Leiškalns raksturoja izveidojušos situāciju ar trim vidēji spēcīgiem izteicieniem, kas līdz ar to acīmredzami tika iekļauti parlamentāri pieļaujamās leksikas sastāvā. Vēl pikantāku notikušo padarīja grēka darbos vainotā tieslietu ministra Valda Birkava solījums sākt bada streiku, tādējādi norādot uz sava goda aizstāvēšanai nepieciešamo tiesisko līdzekļu trūkumu Latvijas likumdošanā. Pēc norises gaitas minētā epopeja ne ar ko neatšķīrās no tobrīd Krievijā izvērstajiem „kompromātu kariem” un beidzās neveiksmīgi tās ierosinātājiem. Neskatoties uz Andra Šķēles sekojošo demisiju, Latvijas politiskā dzīve pamazām iekrāsojās oranžā toņkārtā un paliek tāda vēl šodien.

Atrodoties ārpus Saeimā notikušās „šmuces”, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sāka strauji iekarot popularitāti un politisko svaru, pateicoties ārpolitisko jautājumu nozīmes pieaugumam. 2000.gads Latvijā pagāja viņas zīmē. Kā pierasts Latvijas ikdienā, neveiksmes togad mijās ar krietni retākām veiksmēm. Universālveikalā „Centrs” notika sprādziens ar vienu upuri un 50 ievainotajiem, kas gadu pirms 11.septembra ASV šķita esam šaušalīga traģēdija. Brīvdabas muzejā nodega un tika zaudēta nākamajām paaudzēm senā Kurzemes sēta, ko aizvietoja ar krietni jaunāku ēku. Toties Latvijas izlasei izdevās uzvarēt Krieviju hokejā, bet par pusaudžu elku kļuva afroamerikāņu rečitatīva izpildītājs ar pavārdu Ozols. Katram laikmetam savas paliekošās vērtības.

2001.gada pašvaldību vēlēšanas Rīgu atdeva sociāldemokrātiem un atņēma mūsu tautai cerības apskatāmā nākotnē redzēt latvisku galvaspilsētu. Strādniecības un vienlīdzības partija neizturēja varas pārbaudījumu un turpmākos četrus gadus veltīja lielkapitāla interešu aizstāvībai, izraisot paši savu politisko bojāeju un netīšām apstiprinot sensenās aizdomas, ka visas kreisās partijas kalpo mūsu austrumu kaimiņam. Par ienākšanu politikā togad paziņoja finansists Einārs Repše, vienlaikus pieprasot no potenciālajiem atbalstītājiem priekšapmaksā nodrošināt viņu ar pietiekami lieliem līdzekļiem neatkarīgam valsts darbam. Prasība šokēja daudzus, taču tobrīd Repšes reputācija atradās citiem neaizsniedzamos augstumos un palika neskarta līdz Saeimas vēlēšanām. Smalko aprindu cienītājiem 2001.gads iegāja atmiņā ar „Latvijas dzelzceļa” ģenerāldirektora Andra Zorgevica 50 gadu jubilejas svinībām, ko ievadīja cienījamā jubilāra ierašanās uz balta zirga apģērbā, kas atgādināja kompromisu starp hokeja līdzjutēja un klauna drānām. 90.gadu elite prata aiziet skaļi.

Latvijas politisko dzīvi vienmēr raksturo fakts, ka uzvarētāji ne tikai aizņem ienesīgākās vietas, bet arī bloķē ceļu uz augšu jebkuriem svešiniekiem. Tādēļ jebkurām politiskajām pārbīdēm mūsu zemē ir vairāk vai mazāk eksplozīvs raksturs, jaunajiem un vecajiem grupējumiem uz laiku atrodoties faktiskā karastāvoklī. Tā notika arī 2002.gadā, kas sākās ar partijas „Jaunais laiks” dibināšanu. Šoreiz gan jaunā organizācija pilnā mērā balstījās uz Eināra Repšes subjektīvo lēmumu cīnīties par varu. Partija nospiedošā vairākumā sastāvēja no cilvēkiem, kas netika uzņemti vai nebija vēlami citās, ietekmīgākās domubiedru kopās un redzēja savu vienīgo iespēju kalpošanā par Repšes kunga „skatloga greznojumu”. Tādējādi cīņas spars un apņēmība noturēt varu šeit lielā mērā izpalika, kas arī noteica partijas nespēju izdzīvot sadursmēs ar spēcīgākiem pretiniekiem, neskatoties uz elektorāta atbalstu. Vienlaikus ar Repšes partiju 2002.gadā Latvijas politikā pirmo reizi tās vēsturē ienāca klerikāļi. Latvijas Pirmā partija jeb „mācītāju” partija atklāti deklarēja ne vien dažādu kristietības novirzienu nozīmes saglabāšanu, bet arī to aktīvu atbalstu pretstatā pierastajam sekulārismam, kas faktiski pārkāpa mūsu zemē par paradumu kļuvušo ticības toleranci. Tradicionālais Latvijas politiskais spektrs izrādījās izjaukts ar joprojām neparedzamām sekām.

"Patiesi – latvieša raksturs ir smags un būt par latvju cilts virsaišiem nekad nav bijis vienkārši."

2002.gadā Latvijas liktenis atkal tiek lemts ārpus mūsu zemes robežām. 21.novembrī Latviju uzaicina iestāties NATO un 13.decembrī tiek noslēgtas uzņemšanas sarunas ar Eiropas Savienību. Mūsu valsts atsakās no pilnīgas neatkarības, apsoloties kļūt par ASV un spēcīgāko Rietumeiropas valstu militāro un ekonomisko protektorātu. Tas ir neizbēgams solis jaunās pasaules kārtības apstākļos. Garantēta neatkarība pieejama vienīgi valstīm, kuru rīcībā ir ar kodolieročiem bruņotas raķetes, visiem pārējiem tā vai citādi jāpakļaujas vai jāslēdz līgumi ar šādu ieroču īpašniekiem. Latvijas iestāšanās minētajās organizācijās bija neizbēgams, joprojām notiekošās lielvaru globālo ietekmes sfēru pārdales rezultāts un notika neatkarīgi no valdošo aprindu vēlmēm.Ja mūsu līderi nebūtu pretimnākoši Rietumiem, varas elitē notiktu pēkšņas pārmaiņas, kas liktu mainīt viedokli.

2002.gada oktobra vēlēšanās „Jaunais laiks” ieguva 26 Saeimas deputātu mandātus – mazāk, nekā cerēja partijas līderi, taču pietiekami Repšes vadītas valdības sastādīšanai.Uz jau trešā augošas ekonomikas gada fona Latvijas ļaudis loloja rožainas cerības par godīgu, sakārtotu un ideāliem maksimāli pietuvinātu politisko dzīvi. Tā vietā 2003.gads pagāja, vairāk vai mazāk pazīstamiem ļaudīm pametot savus amatus piespiedu, ne tik piespiedu un brīvprātīgā kārtā. Viņu vidū bija arī Andris Šķēle, kurš 16.februārī nolika deputāta mandātu un kļuva par vienu no retajiem partiju līderiem, kam labpatika dēvēties par „ierindas biedru”. Ne mazums aizgājēju tomēr izrādījās „papīra tīģeri”, kuru ietekme balstījās uz 90.gados sacerētām baumām. Līdz gada beigām Latvijas iedzīvotāji uzzināja, ka viņu jaunais premjers ir cilvēks ar spējām un interesēm, kuru pietiktu desmit mirstīgajiem, taču praktiskā politika to skaitā neietilpst. Galu galā, nepieprotot Latvijas tradicionālo politiskās dzīves etiķeti, 2004.gada februārī „Jaunais laiks” zaudēja dominējošo stāvokli Saeimā un līdz ar valdības krišanu devās pretī lēnam norietam. 2004. gada 1.maijā Latvijas Republika pārtapa par Eiropas Savienības autonomu federatīvo provinci ar visiem šī stāvokļa plusiem un mīnusiem. 2.decembrī TP vadībā tika sastādīta neparasti dzīvotspējīgā Aigara Kalvīša valdība un sākās īslaicīgais, bet tik brīnišķīgais „trekno gadu” laiks.

Starp 2003. un 2006.gadu Latvijas kopprodukta pieauguma tempi palielinājās no 7,5 līdz 11,9 procentiem. Par spīti augstākajai inflācijai Eiropas Savienībā tam sekoja reāls dzīves līmeņa pieaugums, ko gandrīz katrs varēja just savā makā. Bezdarba problēmu, tāpat kā pirms vairāk nekā simts gadiem, atrisināja došanās svešumā, un līdzīgi kā toreiz desmitiem tūkstošu savā zemē cerības zaudējušu latviešu izmantoja pārvietošanās brīvību, lai dotos uz Rietumeiropu bez vēlēšanās atgriezties. To, ka mēs tagad esam Eiropas pierobežas zeme, kas piedalās visās kontinenta intrigās, 2005.gada februārī spilgti apliecināja Anglijas krievu uzņēmēja un, pēc viņa vārdiem, Putina režīma pretinieka Borisa Berezovska slepenā vizīte Rīgā, kurā izrādījās iesaistīta krietna daļa Latvijas varas elites. Kas un kāpēc toreiz notika viesnīcā „Rīdzene”, neskatoties uz žurnālistu klātbūtni, nav skaidrs vēl tagad.

Latvija vienmēr bijusi paradoksu un pretrunu zeme. Neraugoties uz saimniecisko uzplaukumu, cilvēku neapmierinātība tikpat kā nemazinājās un premjers un ministri, kas vadīja valsti faktisko „otro Ulmaņlaiku” gados, izpelnījās vairāk nievu un nosodījuma nekā savulaik bēdīgi slavenais Augusts Voss. Tas netraucēja tiem pašiem ļaudīm 2006.gada Saeimas vēlēšanās atkārtoti atdot varas mandātu tradicionālajai elitei – TP kā galvenajai un ZZS kā otrajai varas partijai, lai tūlīt pēc tam atkal apvainotu savus politiķus visos nāves grēkos un pieļautu jaunievēlētā valsts prezidenta nodevīgu publisku zaimošanu. Patiesi – latvieša raksturs ir smags un būt par latvju cilts virsaišiem nekad nav bijis vienkārši.

2006.gada laikā dzīvokļu cenas Rīgā pieauga par 55 procentiem, izsniegto kredītu apjoms par 60 procentiem un preču imports par 35 procentiem. Aizmirstot, ka tirgus ekonomika vienmēr ir cikliska, sabiedrība mānīja sevi ar ilūziju, ka pārticību un darbavietu ar labu algu var garantēt. 2007.gada vasarā uzplaukuma vilnis apstājās un sāka atplūst. Par pārmaiņu pazīmi kļuva labākā draudīgu politisko vētru pazinēja Ivara Godmaņa atgriešanās premjera amatā. 2008.gads tuvojas beigām krīzes priekšnojautās. Un atkal tāpat kā 1938. vai 1988. gadā latvju tauta stāv krustcelēs jūtot gaisā klusumu, kas vēsta par gaidāmo viesuli, un cerot pieredzēt neko vairāk par ātri klīstošu miglu. Tāpat kā agrāk, mūsu liktenis būs lemts ārpus Latvijas robežām, taču cerība uz latvju Dievu, senču svētību un katra latvieša veselo saprātu paliek vienmēr.

Literatūra

Pasaule 2008.gadā.-Rīga,2007.

Latvijas valsts atjaunošana 1986 – 1993. Rīga,1998.

Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture.= Rīga,1992.

Latvijas PSR strādnieku šķira 1940-1980.- Rīga,1985.

Rīga sociālisma laikmetā 1917-1975.- Rīga,1980.

Latvija – PSRS karabāze 1939-1998.- Rīga,2006.

Latvijas vēsture 20.gadsimts.- Rīga,2005.

Latvija 1985 – 1996. gadā. Notikumu hronika .- Rīga,1996.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU