Iedzīvotāju gaļas patēriņš tiek uzskatīts par vienu no labklājības rādītājiem. Nesen portāls „Delfi” Lietuvā publicēja aptaujas rezultātus, kuri atklāja: 11 procenti respondentu lieto gaļu vairākās ēdienreizēs dienā, gandrīz 40 procenti gaļu ēd vismaz vienreiz dienā. Spriežam aptuveni tā: ja ēdam gaļu - labi dzīvojam. Pavasaris (it īpaši sievietēm) nāk vēl ar vienu problēmu. Bieži izrādās, ka pavasara un vasaras brunči tā „sarāvušies”, ka grūti pogas sapogāt... Un tas viss pavasarī, gavēņa laikā.
Bet vai mūsu ēšanas ieradumi ir tie labākie un pareizākie? Nav runas par visādām fantastiskām dietām un ieteikumiem. Ir jau jauki un aizkustinoši Lietuvas iedzīvotājam ieteikt Vidusjūras diētu, būtu brīnišķīgi iekost tikko noplūktā apelsīnā, apēst gabaliņu kazas sieru (kaza ganījusies kalnu pļavās) utt. Tikai - dietologam vajadzētu izrakstīt arī Vidusjūras klimatu, tā teikt, pavilkt saulīti uz mūsu pusi, lai arī Lietuvā ienāktos kivi un apelsīni.
Pēdējā laikā jau skaļāk dzirdams, ka visveselīgākā un piemērotākā tomēr ir vietējā pārtika - tā, kas izaugusi pašu zemē. Bija, protams, ārsti un zinātnieki, kas par to runāja arī agrāk, bet viņu balsis pazuda dietologu, kas sludināja eksotiskas un pat ekscentriskas diētas, korī.
Senči ēda mazāk
Senāk Lietuvā svešzemju ēdieni un garšvielas uz galda bija tikai svētkos. Etnoloģe Lietuvas Kulinārā mantojuma fonda direktore Biruta Imbrasiene uzskata, ka mums nenāk par labu tas, ka XXI gadsimtā ēdam krietni vairāk nekā mūsu senči. Agrāk nekādu diētu nevajadzēja, tās bija dabiskas. Cilvēki, piemēram, neēda vairāk kā 100 gramu gaļas. Turklāt gaļa uz galda bija tikai pāris dienu nedēļā. Tagad - jo vairāk nopelnām, jo vairāk izdodam naudu par pārtiku. Bet vairāk nebūt nenozīmē, ka veselīgāk!
"Visveselīgākā tomēr ir vietējā pārtika - tā, kas izaugusi pašu zemē."
Kulinārā mantojuma direktore teic: mums pietiek laika painteresēties par jaunām modes tendencēm, bet laika trūkstot, lai noskaidrotu, kas īsti burbuļo mūsu katlā, ko nopērkam lielveikalā. Tradicionāla tendence: dzīves apstākļiem pasliktinoties, visvairāk cieš pārtikas kvalitāte.
Vienkārši nebija, un - neēda
Senāk cilvēku ēdienkarte dabiski bija saistīta ar sezonalitāti. Mēs no gadalaiku ievērošanas nepamatoti esam atteikušies. Ēdam daudz, trekni un vienveidīgi visu gadu. Atgriezties pagātnē nav iespējams un nez vai arī vajadzētu, bet mēs varētu ievērot un nelietot uzturā visa gada garumā vienus un tos pašus ēdienus. Bieži vienveidību pieprasām no sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. B.Imbrasienes kundze ar nožēlu atzīst, ka šī iemesla dēļ Kulinārā mantojuma restorāniem ēdienkartē neizdodas ievērot sezonalitāti: klients saniknosies, ja jūnijā nevarēs pasūtīt, piemēram, cepelīnus un janvārī - auksto zupu.
Jau klāt pavasaris
Dienas kļūst garākas, un mēs vairāk kustamies. Gavēņa laikā, kas ilgst līdz Lieldienām, ir savi ēdieni un ēšanas ieradumi. Gaļa jau ēsta ziemā, un pavasarī, kad gaļas krājumi bija izsīkuši, ļaudis senāk ēda citus produktus. Nebija tā, kā tagad, kad mēs pat vasarā ēdam treknas zupas un karbonādes.
Gavēņa laikā netika ēsts arī piens un piena produkti, jo to vienkārši nebija. Piena produkti nenoliedzami ir vērtīgi, bet - visam savs laiks. Un pavasaris – tas ir olu ēšanas laiks.
Vasaras sākumā senāk aptrūkās kartupeļu, bet jaunie parādījās tikai ap Sv. Onas (Sv. Annas) dienu. Tad arī sākās kartupeļu ēšana.
Gavēņa laika galdā bija pietiekami daudz zivju ēdienu. Zvejoja upēs un ezeros. Ja ūdeņus klāja ledus, gan lieli, gan mazi, neviena īpaši nemudināti, cirta āliņģus un glāba zivis, lai tās nenoslāptu.
"Gavēņa ēdieni gatavoti garšīgi un daudzveidīgi, neesot bijuši nekādi „garlaicīgie”."
Līdz ar pavasara atnākšanu vairāk gribas dzert. Mūsu senči pavasarī dzēra bērzu sulu - veselīgu dzērienu bez kādiem „saldinātājiem” un „garšas un krāsas uzlabotājiem” - dzēra vai spaiņiem. Labāku organisma attīrītāju ne par kādu naudu nenopirkt! Vasarā šo sulu dzēra raudzētu. Lietuvā populārs dzēriens bija arī rasals - raudzētu biešu šķidrums.
Gavēņa laika viens no populārākajiem ēdieniem - pankūkas. Katrā Lietuvas reģionā tās cepa citādākas: Aukštaitijā pankūkas bieži cepa no zirņu, Dzūkijā - no griķu miltiem. Pankūkas papildināja ar krāsnī ceptiem āboliem vai brūkleņu aizdaru.
Putras vārīja un ēda dažādi - gan ar saldu sulu, gan ar siļķi. Žemaitijā siļķi esot likuši putrā, putrā tā nedaudz „izkausēta”, esot bijis garšīgs un sātīgs ēdiens. Pavasarī vairāk vārītas rudzu un miežu putras, bet vasarā tādas gan vairs netika ēstas, stāsta B.Imbrasiene.
Gatavojās pirms gada
Vecās saimnieces atminas, ka gavēņa ēdieni gatavoti garšīgi un daudzveidīgi, neesot bijuši nekādi „garlaicīgie”. Gavēņa laikā saimnieces no plauktiem cēla kaltētus augļus un ogas. Šie labumi bija īpaši populāri Suvalkijā, kur tos bēra saldajās klimpu zupās - vienu dienu ķiršus, citu – mellenes, meža zemes vai avenes. Šādas zupas liktas galdā launagā un vakariņās. Kaltētas sēnes tika izmantotas, vārot zupas un putras. Cienījama vecuma saimnieces stāsta, ka zupas vārītas gan brokastīs, gan pusdienās, gan vakariņās. Vienmēr atšķirīgas. Cik gadā dienu, tik dažādu zupu, ņemot vērā gadalaikus, kas bija noteicošie gan katlā liekamo pamatproduktu, gan piedevu izvēlē.
"Ja jau mēs esam dabas daļa, vai mums neklātos vairāk ieklausīties dabā, gadalaikos?"
„Mums pavisam nevajag veikalos tirgotos tā sauktos svaigos gurķus, tomātus un sīpollokus. Tie jālieto tad, kad tie ienākas dabīgos apstākļos. Agrāk visas sētmales bija pilnas ar nātrēm arī oktobrī un novembrī, bet nevienam nenāca ne prātā to lapas tad lietot uzturā. Pavasarī šķina tikai pirmās lapiņas. Pēc nātrēm nāca skābenes, bet arī tās izmantoja tikai pavasarī, ne visu vasaru. Pavasarī, kad parādījās pirmie zaļumi, saimnieces saimei galdā vairs necēla visu ziemu ēstos skābētos kāpostu, un, ja mucas dibenā vēl bija palikuši kāposti, tos izgāza un mucu izmazgāja, saulītē izžāvēja – lai gaida rudeni”, stāsta B.Imbrasiene.
Lietuvas Kulinārā mantojuma fonda direktore Biruta Imbrasiene visiem liek pie sirds, ka noteikti jāēd siltas brokastis. Agrāk saimnieces rītos saimi barojušas ar dažādām zupām, ņemot vērā gada laikus. Tagad visu gadu mums ir iespēja no veikala atnest tos pašus produktus, tādēļ arī gatavojam visu gadu vienus un tos pašus ēdienus.
Ja jau mēs esam dabas daļa, vai mums neklātos vairāk ieklausīties dabā, tās ritumā? Mēs esam daudz ko aizmirsuši, bet varbūt ir vērts kaut daļu seno baltu dzīves gudrību, tostarp arī ēšanas ieražas, atdzīvināt? Varbūt krīze un gavēnis palīdzēs mums atsvaidzināt atmiņu?
