NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
29. decembrī, 2009
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Būvniecība
1
10
1
10

Būvnieku ķēdes, samaksa un... savējie

Viktors Puriņš: nereti arī apakšuzņēmēji paši ir vainīgi, ka nesaņem samaksu, jo darbi nav veikti kvalitatīvi.

FOTO: barbeku.perm.ru

Apakšuzņēmēju ķēdes būvniecībā turpina darīt raizes gan strādniekiem, gan komersantiem. Īpaši tiem, kas atrodas ķēdes tālākajā galā, līdz kuram nauda var nenonākt... Kurš spētu pasargāt no šādām situācijām - valsts, likumi, vai jāuzmanās pašiem?

Decembra sākumā plašsaziņas līdzekļos izskanēja informācija par būvniecības apakšuzņēmēja ceturtajā līmenī problēmām Ādažos, kurš nesaņēma visu samaksu par veiktajiem darbiem. Inženiertehnisko komunikāciju ierīkotājs SIA „Mite” nevarēja samaksāt piegādātājam, jo firma „A.G. Group” ar to pilnībā nenorēķinājās. Izrādās, arī „A.G. Group” bija apakšuzņēmējs vēl citam apakšuzņēmējam…

Rīgas sinagogas būvnieki, kas bijuši galvenā būvnieka padotības trešajā pakāpē, arī šoruden sūdzējās, ka par izpildītajiem darbiem nav saņēmuši lielas naudas summas.

No malas skatoties, šķiet, ka šajās „ķēdītēs” ģenerāluzņēmējs samaksājis pirmajam apakšuzņēmējam visu summu, pirmais otrajam – daļēji, trešajam ticis tikai čiks... Nevarētu taču būt, ka pirmā apakšuzņēmēja uzdevums ir pārējiem naudu nesamaksāt.

Līgumu slēdz divas puses, nevis viena

Internets ir pilns ar bēdu stāstiem par to, kādās sprukās viens aiz otra nonāk dažāda līmeņa apakšuzņēmēji būvniecībā. Savulaik apakšuzņēmēju dusmas asi skāra slaveno ģenerāluzņēmēju „Kalnozols celtniecība”. Būvnieki stāstīja, ka Valdim Kalnozolam, gādājot tikai par to, kā „iegriezt” apakšuzņēmējiem, lai nebūtu jāmaksā visa summa vai nebūtu jāmaksā nemaz, strādājis vesels juridiskais birojs. Ja tā, tad juristi strādāja godam: tas tiešām bieži izdevās.

Apakšuzņēmēji, nesaucot nevienu vārdā, stāsta, ka, piemēram, ir situācijas, kad galvenais uzņēmējs apzināti rada šķēršļus darbu sākšanai un tad tiek kavēti termiņi. Ja paredzēts samaksāt 60 dienu laikā, norēķināšanās ievelkas 120 dienu laikā vai tiek prasīts, lai summu „nolaiž” par desmit, divdesmit tūkstošiem, tad naudu dabūs… Turklāt nesamaksātās summas allaž mērāmas desmitos, pat simtos tūkstošos latu.

„Ar noslēgto līgumu paši sev ir izrakuši bedri 90-95 procenti apakšuzņēmēju,” ir pārliecināts Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš. „Tādu gadījumu ir daudz, un man kā asociācijas vadītājam iznāk ar šīm lietām nodarboties nemitīgi. Bet pārsvarā gadījumu saruna norisinās vienādi: „Vai esi parakstījis līgumu? Vai līgumā paredzēta soda nauda, ko maksāsi, ja neiekļausies grafikā vai darbus izpildīsi nekvalitatīvi?”

Jā, to viņš ir parakstījis. Izrādās, jāmaksā noteikts procents (piemēram, 0,5%) par katru nokavēto dienu. Bet ko apakšuzņēmējs ir iekļāvis līgumā, lai aizstāvētu savas intereses? Piemēram, kādas sankcijas paredzētas galvenajam būvuzņēmējam, ja tas apakšuzņēmējam nesamaksā laikā? Vai tur arī ir kavējums par katru dienu 0,5 procenti?

"Ar noslēgto līgumu paši sev ir izrakuši bedri 90-95 procenti apakšuzņēmēju."

Viktors Puriņš

Nē, tas viņam nav ienācis prātā!!! Tāpēc man patīk anekdote par čigānu baronu, kurš ar kuģu būves vadību nolīga nokrāsot kuģi. Kad viņa ļaudis vienu pusi bija nokrāsojuši, barons pieprasīja samaksu. „Kā?” brīnījās pasūtītājs, „nokrāsota ir viena puse...” „Bet līgumā bija rakstīts, ka es no vienas puses, tu – no otras...”

Tāpēc arī es bieži lietoju šo teicienu: no vienas puses un no otras puses. Viena puse ļaujas, es atvainojos, sevi čakarēt, kamēr otra tikai pasmejas. Līgumā ir jābūt uzrakstītam, kādus darbus par kādu summu, pēc kāda grafika izpildīs un kādas būs sankcijas par kavējumiem, neizpildi, nekvalitatīvu darbu, par dīkstāvi, kas rodas galvenā būvuzņēmēja vainas dēļ.

Apakšuzņēmējs žēlojas - ja nebūtu neizdevīgam līgumam piekritis, tad attiecīgajā objektā darbu nedabūtu. Bet vai tad par velti strādāt ir labāk? Tas ir apmēram tāpat kā strādāt nelegāli un mutiski vienoties par atlīdzību, bet nesaņemt neko... Kur ir rakstīts, ka jāmaksā? Nekur!” – nikns par apakšuzņēmēju lētticību ir V.Puriņš.

Ja kāds nemaksā, jāmeklē cēlonis

Naudas plūsmas bremzēšana notiek arī valsts pasūtījumos. „Ļoti daudz ir gadījumu, kad valsts nemaksā ilgstoši,” atceras V.Puriņš. „Bija konkurss lidostas otrajai kārtai, kurā piedalījās vairākas firmas, bet kādam no pretendentiem par vienu citu objektu valsts bija parādā 30 tūkstošus. Lai pieteiktos konkursā, viņam bija jāsaņem Valsts ieņēmumu dienesta (VID) izziņa, ka visi nodokļi nomaksāti, bet naudas, lai nodokļus samaksātu, nebija.

Uzņēmējs sacēla kājās visus ierēdņus un dienu pirms dokumentu nodošanas naudu saņēma. Ne reizi vien valsts ir parādā tikai kādus 20 tūkstošus, bet galvenais būvuzņēmums krīzes laikā nevar lepoties ar spožu situāciju, un šobrīd nav tādu rezervju, kā senāk. Arī tāpēc reizēm ar apakšuzņēmējiem nevar norēķināties. Tādēļ, „pirms mest otram ar akmeni”, katrā ziņā jānoskaidro, kāds ir nemaksāšanas cēlonis.

Bet, runājot par garajām ķēdēm, prātā nāk „izcils” gadījums. Savulaik Liepājā kāda degvielas uzpildes stacija ar veikalu pretendēja uz gada labāko būvi. Tur komersanti bija strādājuši septiņās pakāpēs: galvenais būvuzņēmējs, pēc tam viens apakšuzņēmējs, kuram divi apakšuzņēmēji, un tā tālāk. Tad arī izcīnījām, lai Publisko iepirkumu likumā būtu ierakstīts, ka apakšuzņēmējam drīkst nodot ne vairāk kā 70 procentu no kopējā būvdarbu apjoma.”

V.Puriņš stāsta, ka nereti arī apakšuzņēmēji paši ir vainīgi, ka nesaņem samaksu, jo darbi nav veikti kvalitatīvi. „Problēma ir plānošanā - kaut kas vēl nav pabeigts, vēl nav apmetuma, bet vīri jau grib krāsot... Vai arī – uztaisa vēl vienu betonējamu mezglu, bet saskaņā ar būvnormatīviem vispirms ir jāsastāda slēpto darbu akts. Taču nereti visu aizbetonē un šo aktu nesastāda. Citreiz šos slēpto darbu aktus paraksta kabinetā neatkarīgi no tā, kas bijis īstenībā. Tas ir viens no piemēriem par brāķi.”

Ģenerāluzņēmējam jāatbild par katru apakšuzņēmēju

Latvijā ir lieli būvuzņēmumi, kas visus darbus veic gandrīz simtprocentīgi paši, bet ir arī tādi, ko drīzāk varētu dēvēt par projektu vadības firmām. Ko darīt, lai uzņēmēju „ķēdes” nebūtu tik bezgala garas un visu uzņēmēju attiecības iespējami sakārtotu? Arī tajā nozīmē, lai apakšuzņēmēji nebūtu „melnās” firmas, kas nemaksā nodokļus un strādniekus nodarbina bez darba līguma.

Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas uzliek par pienākumu pārbaudīt apakšuzņēmēju, stājās spēkā 2009. gada 13. augustā. Ja galvenais uzņēmējs apakšuzņēmējam uztic 70% darbu, tad viņš piesakās konkursā kā vienota komanda, pilnībā atbildot arī par apakšuzņēmēju.

Publisko iepirkumu likuma 20. pants nosaka:

  1. „Pasūtītājs iepirkuma procedūras dokumentos var pieprasīt, lai pretendents savā piedāvājumā norāda tās līguma daļas, kuras nodos izpildei apakšuzņēmējiem, kā arī visus paredzamos apakšuzņēmējus.
  2. Publiska būvdarbu līguma gadījumā pasūtītājs no pretendenta pieprasa šā panta pirmajā daļā noteikto informāciju. Apakšuzņēmējiem drīkst nodot ne vairāk kā 70 procentus no kopējā veicamo būvdarbu apjoma.”

Vispirms ir jāuzrāda visi apakšuzņēmēji, tad jāpārbauda, kāda par viņiem ir informācija Valsts darba inspekcijā, vai nav kādi pārkāpumi, nodokļu parādu, negatīvas informācijas saistībā ar aizliegtām vienošanām, ko uzrauga Konkurences padome, un cita informācija. To darbu daļu, kur vajadzīgi sertificēti speciālisti, var uzticēt apakšuzņēmējam, kam ir šie sertificētie speciālisti, piemēram, elektroinstalācijas, apkures, ūdensapgādes un kanalizācijas darbu veikšanai.

Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja vietniece, Metodoloģijas departamenta direktore Dace Gaile skaidro, ka uz apakšuzņēmējiem, tāpat kā uz galveno uzņēmēju, atteicas Publisko iepirkumu likuma 39. pants, kas nosaka, ka pasūtītājs izslēdz kandidātu vai pretendentu no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā, kā arī neizskata pretendenta piedāvājumu jebkurā no šādiem gadījumiem:

  1. kandidāts vai pretendents ar spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīts par vainīgu koruptīva rakstura noziedzīgos nodarījumos, krāpnieciskās darbībās finanšu jomā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā vai līdzdalībā noziedzīgā organizācijā;
  2. kandidāts vai pretendents ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai citas kompetentas institūcijas spēkā stājušos lēmumu atzīts par vainīgu normatīvo aktu būtiskā pārkāpumā, tajā skaitā vides aizsardzības, konkurences un darba tiesību būtiskā pārkāpumā, kas saistīts ar personu nodarbināšanu bez rakstveida darba līguma noslēgšanas;
  3. kandidāts vai pretendents tiek likvidēts, pasludināts par maksātnespējīgu, tā saimnieciskā darbība ir apturēta vai pārtraukta, vai ir uzsākta tiesvedība par kandidāta vai pretendenta bankrotu;
  4. kandidātam vai pretendentam ir nodokļu vai valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu parādi Latvijā vai valstī, kurā tas reģistrēts;
  5. kandidāts vai pretendents ir sniedzis nepatiesu informāciju savas kvalifikācijas novērtēšanai vai vispār nav sniedzis pieprasīto informāciju.

Būvfirmas „Merks” tehniskā direktore Vineta Verika stāsta, ka šī firma arī līdz šim ir uzmanīgi sekojusi izvēlēto apakšuzņēmēju reputācijai. „Vienmēr esam interesējušies par nodokļu nomaksu, par to, vai kādam speciālistam nav beidzies sertifikāts, kas jāpagarina. Neslēdzam līgumu ar apakšuzņēmēju, kam nav kārtībā kādi dokumenti, vai ja mums ir šaubas par viņa godprātīgumu – tas ir mūsu pašu drošības dēļ.”

D.Gaile uzskata, ka Publisko iepirkumu likumā ir jāapsver norma par minimālo nodokļu nomaksu, kas ir diezgan sarežģīti, jo tad būtu jānosaka vidējā darba alga nozarē. „Jautājums, kā to vispār iekļaut likumā?” prāto D.Gaile.

„Mūs uztrauc šī situācija, jo arī tad, ja cilvēki ir nodarbināti legāli, viņiem maksā it kā ļoti zemas algas. Skaidrs, ka līdztekus oficiālajai algai pastāv „aploksnes”, un mēs esam ieinteresēti, lai uzņēmumi, kuri godprātīgi nemaksā visus nodokļus, konkursos uz valsts pasūtījumiem nepretendētu.”

Konkursa nolikumi ar knifiņiem

Būvniecības konkursiem gadu no gada visu laiku velkas līdzi ēna... Skaļi neviens nerunā, bet zina, ka tiek strādāts pie tā, lai pasūtījumu dabūtu „savējais”, tad tas atmetīs kādu procentu no pasūtījuma naudas. To, ka šāda sistēma pastāv, netieši liek saprast arī V.Puriņš: „Būvniecībā visu laiku pasūtītājs atrod kaut kādas nišiņas, kā tendenciozi izdomāt mākslīgus kritērijus, kas veicina noteiktu firmu lobēšanu, un tā arī šīs firmas vinnē. Desmitiem reižu esmu piedalījies komisijās, situācija ir uzlabojusies, bet vēl arvien tiek meklēti visādi ceļi kritērijos, lai varētu piesaistīt kādu noteiktu firmu. Mums, latviešiem, ir daudz radošu cilvēku ne tikai mākslā, bet arī būvniecībā...”

V.Verika norāda, ka valsts iestāžu un pašvaldību izsludinātajos konkursos vēl arvien ir milzu spiediens, lai uzvarētu viena noteikta firma. „Godīga uzvara konkursā jau kļūst par retumu. Piemēram, kādai pašvaldībai ārpus Rīgas ir nodoms uzbūvēt pilsētā peldbaseinu, bet konkursā var piedalīties tikai tāds pretendents, kas ir būvējis precīzi tieši tādu pašu peldbaseinu, pat baseina dziļumam jābūt tādam pašam... Cita pieredze peldbaseinu izbūvē neder.

"Vēl arvien tiek meklēti visādi ceļi kritērijos, lai varētu piesaistīt kādu noteiktu firmu. Mums, latviešiem, ir daudz radošu cilvēku ne tikai mākslā, bet arī būvniecībā."

Medijos jau izskanējis piemērs – „VSIA „Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” inženierkomunikāciju pārnešana un ēku demontāžas jaunā (A) korpusa būvlaukuma sagatavošanai būvprojekta izstrāde, būvdarbu veikšanas pirmā kārta un autoruzraudzība”.

Nolikumā bija teikts, ka konkursā drīkst piedalīties tikai tas uzņēmējs, kurš demontējis tik un tik būves... Tas likās absurds nosacījums. Kad septembrī to apstrīdējām, slimnīca apgalvoja, ka, lūk, firmai X, kas arī pieteikusies, esot tieši tāda pieredze. Mūsu sūdzība bija pamatota, un līgumu slēgt aizliedza. Lai iepirkumu nolikumu izstrādātājiem nešķistu, ka viņu viltības nav pamanāmas, cik vien iespējams, apstrīdam konkursus.”

SIA „Merks” un SIA „PBLC” apstrīdēja arī nu jau „slaveno” SIA „Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” rīkoto atklāto konkursu „Daudzfunkcionālā korpusa II, III, IV kārtu būvdarbi” – apstrīdētāju pretenzijas tolaik gan tika noraidītas.

Apstrīdēšana un nosacījums, ka nav jābūt noteikti zemākajai cenai, bet var būt saimnieciski izdevīgākais piedāvājums, rada situāciju, ka līdz pašai objekta būvēšanai neizdodas tikt, jo visu laiku cits citu apstrīd.

Lai mazinātu šo apstrīdēšanas „apetīti”, ir izstrādāti „Noteikumi par iepirkuma procedūras pārkāpumu iesnieguma nodrošinājuma apmēru, tā samaksas un atmaksas kārtību un kārtību, kādā atbrīvo no nodrošinājuma samaksas”. Tie stājās spēkā 16. septembrī un pieklusināja sūdzību vilni. Apstrīdētājam jāiemaksā, piemēram, 1000 latu, kad līgumcena ir starp 250 un 500 tūkstošiem, vai 2000 latu, ja līgumcena ir starp 500 tūkstošiem un miljonu latu – nodrošinājuma apmērs ir saistīts ar līgumcenu. Ja iesniegums nav pamatots, šo summu neatgūst.

Tāpēc uzņēmēji ar sūdzībām vairs neaizraujas, jo nereti tas viņiem ir pārāk liels risks. Savukārt valsts un pašvaldību pasūtītāji var cerēt, ka ātrāk tiks pie jaunām būvēm. Vienīgi jautājums par apakšuzņēmēju ķēdēm un knifiem konkursos joprojām paliek atklāts.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU