Darba strīdu ceļš: no priekšnieka kabineta līdz tiesai

Darba strīds ir jebkuras no darba tiesiskajām attiecībām izrietošas vai ar darba tiesiskajām attiecībām saistītas domstarpības starp darbiniekiem un darba devējiem. Individuāls tiesību strīds Darba strīdu likuma izpratnē ir tādas domstarpības starp darbinieku vai darbiniekiem (darbinieku grupu) un darba devēju, kas rodas, slēdzot, grozot, izbeidzot vai pildot darba līgumu, kā arī piemērojot vai tulkojot normatīvo aktu noteikumus, darba koplīguma vai darba kārtības noteikumus. Šādi strīdi uzņēmumā pēc iespējas izšķirami pārrunās starp darbinieku un darba devēju. Ja tas neizdodas, darbinieks rīkojas – dodas uz Valsts darba inspekciju (VDI), arodbiedrību un tiesu.

Vairāk sūdzību, mazāk sodu

VDI Darba tiesību nodaļas juriskonsults Arnis Saidāns saka: „Paredzu, ka šogad VDI saņemto un izskatīto sūdzību skaits būs vairāk nekā uz pusi lielāks nekā, piemēram, 2007. gadā.” Šā gada pirmajā pusgadā VDI izskatīta 2891 sūdzība, bet 2008. gadā šajā laikā tika izskatītas 2102 sūdzības. Šogad astoņos mēnešos jau saņemtas 3718 darbinieku sūdzības. Lielākā daļa pirmā pusgada iesniegumu (2758) ir par darba tiesību pārkāpumiem, bet 133 - par darba aizsardzību.

"Lai uzliktu sodu, vajadzīgs pamatojums. Ja tāda nav, arī VDI ir bezspēcīga."

VDI ir tiesības par pārkāpumiem darba devējam piemērot sodu. 2008. gada pirmajā pusgadā inspekcija piemēroja 1559 sodus, šogad pirmajā pusgadā – 950. Uzlikto sodu skaita samazinājums skaidrojams ar to, ka ne visi darbinieku iesniegumi tiek apstiprināti. Lai arī darbiniekam šķiet, ka viņš no darba atbrīvots pretlikumīgi, pārbaudot dokumentāciju, izrādās, ka likums pārkāpts nav, līdz ar to darba devēju sodīt nevar. Tāpat nevirza lietu, ja darbinieks nevar pierādīt, ka viņš vispār strādājis, jo algu saņēmis „aploksnē”. Lai uzliktu sodu, vajadzīgs pamatojums. Ja tā nav, arī VDI ir bezspēcīga. Savukārt piedziņa nav iespējama gadījumos, ja darba devējs ir bankrotējis vai vispār nav atrodams. VDI atzīst: tiesu izpildītāju darbs ir efektīvs – viņi bez liekām ceremonijām bloķē darba devēja kontus, un tad jau nauda, lai samaksātu darbiniekam, ātri vien atrodas.

Valstij samaksā, darbiniekam – ne

Ar sodu nomaksu valstij viss skaidrs: ja nemaksā, iesaistās tiesu izpildītājs. Bet kurš gādā par darbinieku, kas bieži vien ir vēl lielāks cietējs nekā valsts? Apkrāptajam darbiniekam no tā, ka negodīgais darba devējs samaksā sodu valstij, patiesībā nav ne silts, ne auksts. Vai vienīgais ceļš ir tiesa?

VDI ir tiesības izteikt brīdinājumus un dot rīkojumus darba devējiem, lai nodrošinātu darba tiesiskās attiecības un darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu. Izmantojot šīs tiesības, inspekcija atsākusi iepriekšējo, bet pārtraukto praksi izdot darba devējiem saistošus rīkojumus par aizkavētās darba algas izmaksu. Savulaik inspekcija šādus rīkojumus jau izdeva, bet acīgie darba devēji tos reizēm apstrīdēja Administratīvajā tiesā, kas atzina: inspekcijai nav tiesību likt darba devējam norēķināties ar darbinieku. Tomēr pašlaik inspekcija šādus rīkojumus atkal izdod. Ja darba devējs tos neievēro, inspekcija sūta brīdinājumu, ka rīkojuma izpilde var tikt nodota tiesu izpildītājam, kā arī tiek dots papildu termiņš rīkojuma izpildei. Ja arī tad rīkojums netiek izpildīts, lietu nodod tiesu izpildītājam, norādot, ka noteiktā summa jāpiedzen nevis par labu valstij, bet darba ņēmējam.

"Ja likumu precizētu, inspekcijai būtu daudz brīvākas rokas, savukārt ieguvēji būtu darba ņēmēji."

Kā skaidro VDI Juridiskās nodaļas vadītājs Guntars Staune, problēmas rada Valsts darba inspekcijas likuma 5. panta otrās daļas 6. punktā neskaidri formulētās VDI tiesības. Tajā gan noteikts, ka inspekcija var izdot rīkojumus darba devējam ar mērķi nodrošināt Darba likuma izpildi, taču nekur tekstā tieši nav teiks, ka inspekcijai ir tiesības no darba devēja par labu darbiniekam piedzīt darba algu, un darba devēji šo normatīvā akta nepilnību izmanto savā labā. Ja likumu precizētu, inspekcijai būtu daudz brīvākas rokas, savukārt ieguvēji būtu darba ņēmēji. „Ņemot vērā pašreizējo situāciju darba tirgū, inspekcija dara visu, lai maksimāli palīdzētu apkrāptajiem darba ņēmējiem. Rīkojumus darba devējiem nesūtām tajos gadījumos, kad runa patiešām ir par darba strīdu, jo tā izšķiršana ir tiesas kompetencē. Ja strīda kā tāda patiesībā nav, jo visi dokumenti liecina, ka darba devējs nav darbiniekam samaksājis to, ko solījis, – inspekcija izdod rīkojumu, un darba devējam tas ir jāizpilda,” skaidro G. Staune.

Darba strīdus izskata lēnāk

Darba strīdu risināšanā aktīvi iesaistās arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) konsultatīvie centri. LBAS jurists Kaspars Rācenājs stāsta, ka līdz augustam Rīgas konsultatīvā centrā uzrakstīti 63 pirmstiesas brīdinājumi darba devējiem un 168 prasības pieteikumi tiesām.

Savukārt Tiesu administrācijas informācija liecina, ka pirmās instances tiesās par atjaunošanu darbā 2009. gada pirmajā pusē saņemtas 166, bet izskatītas 90 lietas, pusgada beigās vēl neizskatītas 128 lietas. Salīdzinājumam: visā 2008. gadā pirmās instances tiesas saņēma 126 prasības par atjaunošanu darbā, un gada laikā tika izskatītas 122 lietas.

Savukārt par darba samaksas piedziņu un citiem darba strīdiem 2009. gada pusgadā pirmās instances tiesās saņemtas 669, bet izskatītas 412 lietas, neizskatītas pusgada beigās vēl bija 813 lietas. 2008. gadā pirmās instances tiesas saņēma 694 prasības par darba samaksas piedziņu un citiem darba strīdiem, un gada laikā izskatīja 450 lietas.

"Darba strīdu atrisināšana Latvijā krietni paātrinātos, ja VDI paspārnē tiktu izveidota neatkarīga koleģiāla institūcija – Darba strīdu komisija."

Pēdējā laikā ir tendence krietni pagarināties arī lietu izskatīšanas termiņam. „2007. un 2008. gadā prasības gan par atjaunošanu darbā, gan par darba samaksas piedziņu un citiem darba strīdiem pārsvarā izskatīja līdz trim mēnešiem vai līdz pusgadam, šogad lietas tiesu spriedumu gaida pusgadu un ilgāk,” stāsta K. Rācenājs.

Būtiskākās problēmas, kas saistītas ar darba strīdu izskatīšanu tiesās, ir prasītāja nespēja formulēt prasības pamatu un laikus iesniegt vajadzīgos pierādījumus. Problēmas rodas tiesu procesos, kur darbinieks grib saņemt neizmaksāto darba algu, bet līdz tam ir saņēmis algu „aploksnē”. Šādas tiesas gandrīz vienmēr beidzas par sliktu darbiniekam, jo trūkst pierādījumu. Tāpat problēmas rada arī pārstāvju aizņemtība citos procesos, neskaidrība par piedzenamajām summām attiecībā uz ieturējumiem.

Kā uzskata K. Rācenājs, darba strīdu atrisināšana Latvijā krietni paātrinātos, ja VDI paspārnē tiktu izveidota neatkarīga koleģiāla institūcija – Darba strīdu komisija, kuras lēmumi būtu saistoši kā darbiniekiem, tā darba devējiem. Labklājības ministrija līdz nākamā gada februārim plāno izstrādāt komisijas izveidošanas koncepciju, bet VDI direktore Rita Elce cer, ka inspekcija komisijas pilotprojektu vēl pirms valsts atbalsta saņemšanas sāks īstenot ar Eiropas Savienības fondu atbalstu. Turklāt jāizvērtē iespēja, sadarbojoties LBAS un Latvijas darba devēju konfederācijai, izveidot šķīrējtiesu kolektīvo darba strīdu izskatīšanai.