Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo daļu, vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Tātad, likumdevējs nav noteicis precīzu laiku, ar kuru vecākiem beidzas uzturlīdzekļu došanas pienākums, tas ir absolūts, beznosacījuma vecāku pienākums.

Šādu, ar likumu uzliktu pienākumu vecāki nevar interpretēt pēc sava ieskata, piemēram, pārtraukt bērna uzturēšanu līdz ar pilngadības iestāšanos. Uzturlīdzekļu prasības un saņemšanas apmērs ir saistīts vienīgi ar vecāku mantas stāvokli un ar laiku, kad bērns pats sevi spēj apgādāt.

Tomēr informējam Jūs, ka, gadījumā ja Jūsu uzturlīdzekļu došanas pienākums ir bijis noteikts ar tiesas nolēmumu, tad ir jānoskaidro, kādu pienākumu Jums ir uzlikusi tiesa, proti, vai tiesas nolemjošajā daļā Jums ir uzlikts pienākums maksāt uzturlīdzekļus līdz bērna pilngadības sasniegšanai vai līdz brīdim, kad bērns var sevi apgādāt. No šī formulējuma arī ir atkarīgs, kad izbeidzas Jums ar tiesas nolēmumu uzliktais pienākums.

Gadījumā ja tiesas uzliktais pienākums uzturēt bērnu līdz ar bērna pilngadības sasniegšanu ir beidzies, ir jāizvērtē, vai Jūsu pilngadīgais bērns šobrīd spēj vai nespēj pats sevi apgādāt.

Tas nozīmē, ka Jūsu bērns kā pilngadīga un rīcībspējīga persona šobrīd pati var vērsties tiesā ar prasības pieteikumu par uzturlīdzekļu piedziņu gadījumā, ja viņš nespēj sevi apgādāt.

Tiesu prakse rāda, ka par šādu apstākli uzskatāms fakts, ka bērns mācās vispārējās izglītības iestādē vai profesionālās izglītības iestādē. Atbilstoši Civilprocesa likumā ietvertajam sacīkstes principam puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā, proti, prasītājam jāpamato savs prasījums un jāpierāda, ka viņš pats sevi nespēj apgādāt.
 
Tiesa, izskatot lietu par uzturlīdzekļu piedziņu, izvērtē visus apstākļus un pierādījumus lietā un lemj par apmēru, kādā piedzenami uzturlīdzekļi.

Papildu informāciju varat meklēt šajos tiesību aktos un LV portāla sagatavotajos skaidrojumos: