Kādos gadījumos personai ir tiesības pieprasīt izdevumu kompensāciju, atlīdzību par juridiskās palīdzības izmaksām gan pirmstiesas procesā, gan tiesvedības laikā? Vai kompensācijas pieprasīšanas kārtība atšķiras atkarībā no tā, vai izdevumi tiek piedzīti no privātpersonas, juridiskās personas vai valsts iestādes? Tāpat interesē, vai to ietekmē lietas veids, piemēram, kriminālprocess vai administratīvais process. Vai arī tas ir atkarīgs no summas un laika, ar ko jārēķinās tiesā, kad vienkārši kļūst neizdevīgi turpināt tiesāties, lai pieprasītu kompensēt juridisko palīdzību, piemēram, administratīvajā lietā pret valsts iestādi?
Tiesību sistēmu veido vairākas tiesību nozares, tostarp kriminālprocesuālās tiesības, civilprocesuālās tiesības un administratīvi procesuālās tiesības. Tādējādi juridiskās palīdzības atlīdzināšanas kārtība katrā procesā skatāma atsevišķi.
Kriminālprocesa tiesības ir procesuālo tiesību nozare, kas nosaka noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un krimināllietu iztiesāšanas kārtību.1 Amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums atbilstoši savai kompetencei uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.
Civilprocesa tiesības ir procesuālo tiesību nozare, kas regulē civillietu izskatīšanas kārtību tiesā un tiesas spriedumu izpildīšanu. Civilprocesa tiesību normas nosaka procesuālo kārtību, kādā realizējama civiltiesību kā materiālo tiesību aizsardzība. Civilprocesa normas ir pieskaitāmas publiskajām tiesībām, jo tās noteic civiltiesību aizsargāšanas un atjaunošanas kārtību ar publiskās varas starpniecību. Civilprocesa uzdevums ir nodrošināt civillietu pareizu un ātru izskatīšanu. Civilprocesā tiek izskatīti dažādi civiltiesiskie strīdi, kas rodas no ģimenes tiesiskajām attiecībām (piemēram, par uzturlīdzekļu piedziņu, paternitātes noteikšanu, laulības šķiršanu un neesamību), mantojuma tiesību jomā (piemēram, par mantojuma dalīšanu), saistību tiesību jomā (piemēram, par līgumu atcelšanu, kādas naudas summas piedziņu u. c.), darba tiesisko attiecību jomā (piemēram, par laikus neizmaksātas darba samaksas piedziņu, darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un darbinieka atjaunošanu darbā u. c.) utt.2 Civilprocesa likums noteic, ka jebkurai pilngadīgai un rīcībspējīgai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību aizsardzību tiesā.
Administratīvā procesa tiesības ir procesuālo tiesību nozare, kura reglamentē attiecības, kas rodas, valsts pārvaldes iestādēm pildot valsts pārvaldes funkcijas un tiesai īstenojot administratīvo tiesvedību. Administratīvā procesa tiesības nosaka, kādā veidā valsts pārvalde konkrētā gadījumā drīkst rīkoties pret indivīdu un kādas ir indivīda tiesības neatkarīgā tiesā pārbaudīt šīs rīcības tiesiskumu. Tādējādi ar administratīvo procesu visbiežāk saprot administratīvo aktu izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.3
Atbilstoši Kriminālprocesa likuma (KPL) 22. pantam personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālās un materiālās kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai.
Kompensāciju par cietušajam radīto kaitējumu paredz KPL 350. pants. Kompensācija ir krimināltiesisko attiecību noregulējuma elements, ko apsūdzētais samaksā brīvprātīgi vai uz tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu pamata. Ja cietušais uzskata, ka ar kompensāciju nav atlīdzināts viss radītais kaitējums, viņam ir tiesības prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likumā (CPL) noteiktajā kārtībā. Nosakot atlīdzības apmēru, jāņem vērā kriminālprocesā saņemtā kompensācija.
Pieprasot atlīdzību civiltiesiskā kārtībā, cietušais ir atbrīvots no valsts nodevas. Nolēmums kriminālprocesā par personas vainu ir saistošs civillietu izspriešanā.
Cita starpā valsts kompensāciju cietušajam izmaksā atbilstoši likumam “Par valsts kompensāciju cietušajiem”, kas paredz nodrošināt fiziskajai personai, kura KPL noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu.
Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2024. gada 26. jūnija spriedumā lietā Nr. C69373520, SKC‑6/2024 skaidrots:
“Ja cietušais kriminālprocesa ietvaros nav pieteicis kompensāciju par radušos advokāta izdevumu atlīdzināšanu, viņš ir tiesīgs prasīt šī kaitējuma atlīdzināšanu civilprocesuālajā prasības tiesvedības kārtībā saskaņā ar CPL noteikumiem.
Cietušā izdevumi par juridisko palīdzību kriminālprocesā, ciktāl tie nav procesuālie izdevumi KPL 367. panta izpratnē, uzskatāmi par zaudējumiem, un uz šo zaudējumu apmēru nav attiecināmas CPL tiesību normas par ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu. Izskatot prasību par advokāta izdevumu atlīdzināšanu, kuru iesniedzis kriminālprocesā cietušais, ir pārbaudāma zaudējumu esība, to apmērs un cēloniskais sakars starp zaudējumiem un atbildētāja izdarīto noziedzīgo nodarījumu.
Kriminālprocesā cietušajam ir tiesības tikai uz tādu advokāta izdevumu atlīdzināšanu, kas viņam radušies par tādu darbību veikšanu kriminālprocesā, kuras, izvērtējot attiecīgo kriminālprocesu, tostarp no tā juridiskās sarežģītības un apjoma skatpunkta, ir atzīstamas par nepieciešamām cietušā kriminālprocesuālo tiesību īstenošanai. Tiesai ir pienākums sniegt vērtējumu tam, vai attiecīgā procesuālā darbība, kas veikta cietušā labā, bija pamatota un lietderīga cietušā tiesību īstenošanai, un tikai tad, ja tiek konstatēts, ka attiecīgās procesuālās darbības veikšana atbilda pamatotības un lietderīguma kritērijam, attiecīgie izdevumi, kas radušies saistībā ar attiecīgās darbības veikšanu, ir uzliekami atbildētājam to faktiskajā apmērā.”
Saskaņā ar CPL 41. pantu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram, bet atbildētājam – proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta. Valsts nodeva par pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu un lietas jaunu izskatīšanu lietā, kurā taisīts aizmugurisks spriedums, netiek atlīdzināta.
Ja prasītājs atsakās no prasības, viņš atlīdzina atbildētājam radušos tiesas izdevumus. Prasītāja samaksātos tiesas izdevumus šajā gadījumā atbildētājs neatlīdzina. Tomēr, ja prasītājs neuztur savus prasījumus tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis, tiesa pēc prasītāja lūguma piespriež no atbildētāja prasītāja samaksātos tiesas izdevumus.
Ja prasība atstāta bez izskatīšanas, tiesa pēc atbildētāja lūguma piespriež no prasītāja atbildētāja samaksātos tiesas izdevumus, izņemot šā likuma 219. panta pirmās daļas 2. punktā norādīto gadījumu.
CPL 33. pantā noteikts, ka tiesāšanās izdevumi ir tiesas izdevumi, drošības nauda un ar lietas vešanu saistītie izdevumi.
Tiesas izdevumi ir valsts nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.
Ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir izdevumi par advokāta palīdzību, izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm, ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi, izdevumi par valsts nodrošināto juridisko palīdzību, izdevumi par tulka palīdzību tiesas sēdē.
Vienlaikus CPL 44. pants paredz, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi šādos apmēros:
Norādām, ka par minēto atlīdzināmo izdevumu faktisko apmēru uzskata gan izdevumus, kuri jau ir samaksāti, gan izdevumus, par kuriem saskaņā ar advokāta un puses vienošanos par juridiskās palīdzības sniegšanu ir izrakstīts rēķins.
Ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis.
Ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam.
Ja prasība ir izskatīta tikai pirmās instances tiesā, atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai nedrīkst pārsniegt 50% no iepriekš minētā noteiktā maksimālā atlīdzības apmēra.
Tiesa var noteikt mazāku atlīdzināmo izdevumu apmēru advokāta palīdzības samaksai, ievērojot taisnīguma un samērīguma principu, kā arī izvērtējot objektīvos ar lietu saistītos apstākļus, it īpaši lietas sarežģītības un apjomīguma pakāpi, tiesas sēžu skaitu lietas izskatīšanas laikā un tiesu instanci, kurā prasība tiek izskatīta.
Tiesa var atteikt atlīdzināt tulka izdevumus, ja puse, kurai par labu šie izdevumi piespriežami, pārvalda tiesvedības valodu.
Visbeidzot atbilstoši Administratīvā procesa likuma (APL) 18. pantam administratīvais process iestādē privātpersonai ir bez maksas, ja likumā nav noteikts citādi.
Par administratīvo procesu tiesā maksā valsts nodevu un drošības naudu šā likuma 13. nodaļā noteiktajā kārtībā un apmērā.
Ministru kabinets nosaka, kādā kārtībā un apmērā administratīvajā procesā tiesā no valsts budžeta izmaksā atlīdzību lieciniekiem, tulkiem un ekspertiem.
Ja iestādē izskatāmā administratīvā lieta ir sarežģīta, iestāde pēc fiziskās personas lūguma, ievērojot šīs personas mantisko stāvokli, lemj par atlīdzību tās pārstāvim. Par pārstāvi šādos gadījumos var būt persona, kura ir tiesīga būt par juridiskās palīdzības sniedzēju Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma izpratnē. Atlīdzību izmaksā iestāde. Pārstāvim izmaksājamās atlīdzības apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ievērojot lietas sarežģītību un fiziskās personas mantisko stāvokli, pēc personas lūguma piešķir, pamatojoties uz tiesas (tiesneša) lēmumu, pēc pieteikuma saņemšanas tiesā līdz galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Tiesa (tiesnesis) lēmumu par lūgumu piešķirt juridisko palīdzību pieņem mēneša laikā pēc lūguma izteikšanas dienas.
Juridiskās palīdzības administrācija valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzēju norīko septiņu dienu laikā pēc tiesas (tiesneša) lēmuma saņemšanas. Juridiskās palīdzības apjomu un atlīdzības apmēru nosaka saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to samaksas kārtību.
Ja zudis pamats valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanai vai tiek konstatēti apstākļi juridiskās palīdzības pārtraukšanai, tiesa (tiesnesis) pieņem lēmumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pārtraukšanu un triju dienu laikā to nosūta Juridiskās palīdzības administrācijai.
Vienlaikus APL 92. pants paredz, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tiesības administratīvā procesa kārtībā prasīt atlīdzinājumu attiecināmas arī uz gadījumiem, kad zaudējumi vai kaitējums nodarīts ar iestādes vai izpildiestādes (izņemot gadījumu, kad izpildiestāde ir tiesu izpildītājs) nepamatotu rīcību administratīvā procesa izpildes stadijā.
Atbilstoši APL 93. pantam, iesniedzot iesniegumu par administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu, vienlaikus var prasīt atlīdzinājumu.
Ja atlīdzinājums nav prasīts vienlaikus ar administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu, iesniegumu par atlīdzinājumu var iesniegt iestādei, kas nodarījusi zaudējumus vai kaitējumu. Atlīdzinājumu iestādei var prasīt, ja ir pabeigta attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības (ir stājies spēkā augstākas iestādes lēmums, un tas nav pārsūdzēts, ir stājies spēkā tiesas spriedums, vai arī tiesvedība lietā ir izbeigta, pamatojoties uz šā likuma 282. panta 7. punktu). Uz iesniegumu par atlīdzinājuma izskatīšanu attiecināmi APL noteikumi par administratīvo aktu.
Atlīdzinājumu par zaudējumiem vai kaitējumu, kas nodarīts administratīvā akta vai tiesas nolēmuma izpildes stadijā, var prasīt atsevišķi pēc tam, kad tiesa izskatījusi sūdzību par iestādes vai izpildiestādes rīcību (358. panta piektā un sestā daļa, 363. panta pirmā daļa, 376. panta otrā daļa). Prasījumu izskata tādā pašā kārtībā, kādā tiesā izskata pieteikumu par attiecīgo administratīvo aktu, kura izpildes stadijā nodarīti zaudējumi vai kaitējums.
Saskaņā ar APL 94. pantu atlīdzinājumu prasa no:
Vienlaikus iesniedzējam ir pienākums savu zināšanu un praktisko iespēju robežās darīt visu iespējamo, lai samazinātu savus zaudējumus vai kaitējumu, kā arī darīt iestādei zināmus apstākļus, kurus tai nepieciešams zināt, lai konstatētu attiecīgā publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un nodarīto zaudējumu vai kaitējuma apmēru. Ja iesniedzējs šo pienākumu nepamatoti nepilda, vēlāk, apstrīdot iestādes lēmumu augstākā iestādē vai pārsūdzot to tiesā, viņš uz attiecīgajiem apstākļiem nevar atsaukties (skat. APL 96. pantu).
Atbilstoši APL 97. pantam, nosakot mantiskā zaudējuma un nemantiskā kaitējuma priekšnosacījumus un atlīdzinājuma apmēru, piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikts citādi.
Arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – ZAL) 7. pantā noteikts, ka zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies ar iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ.
Aprēķinot zaudējumu, ņem vērā arī neiegūto peļņu, ja cietušais spēj pierādīt, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta.
Zaudējums ir arī tāds mantiski novērtējams pametums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu. Zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību.
Par zaudējumu neuzskata laiku un pūles, ko privātpersona veltījusi konkrētās lietas risināšanai.
Vienlaikus norādām, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 6. maija spriedumā lietā Nr. A42554406 SKA–155/2011 ietverts šāds skaidrojums:
“APL 18. panta ceturtā daļa, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu sarežģītās lietās tikai fiziskajai personai, turklāt jau procesa laikā un neatkarīgi no tā, kāds būs lietas iznākums. Šajā gadījumā valsts (plašākā nozīmē) administratīvajā procesā ir nevis atbildētāja, bet, piešķirot pieteicēja pārstāvim atlīdzību no valsts budžeta, palīdzības sniedzēja.
ZAL 7. panta trešā daļa attiecas uz jebkuru privātpersonu un pamatā paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu pēc tam, kad tiesvedības procesā ir konstatēts administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības prettiesiskums. Šajā gadījumā, vēršoties tiesā ar prasījumu par zaudējumu atlīdzību saistībā ar izmaksām par saņemto juridisko palīdzību, persona lūdz atlīdzināt no atbildētāja jau radušos zaudējumus, nevis lūdz valsts palīdzību. APL 18. panta ceturtās daļas piemērošana neizslēdz ZAL 7. panta trešās daļas piemērošanu.
Izdevumi, kas radušies tieši tādēļ, ka bija nepieciešams saņemt juridisko palīdzību iestādes prettiesiska administratīvā akta vai faktiskās rīcības seku novēršanai, ir zaudējumi, kas nodarīti ar šo administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Tas, vai tiešām juridiskā palīdzība tās faktiskajā apjomā bija nepieciešama konkrētā administratīvā procesa ietvaros, ir izšķirams, ņemot vērā apstākli, ka administratīvajā procesā tiesa lietu izskata, ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu, un tādējādi samazina personai nepieciešamību pēc juridiskās palīdzības.”
1 Džugleja, T. Tiesību pamati: mācību līdzeklis. Rīga, Rīgas Tirdzniecības tehnikums, 2011, 150. lpp.
2 Turpat, 129. lpp.
3 Turpat, 85. lpp.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
