Sveiki! Sieviete ir noslēgusi laulību ar vīrieti. Laulātajai no iepriekšējās laulības ir pilngadīgs bērns. Arī laulātajam no iepriekšējās laulības ir pilngadīgs bērns, taču pēc šķiršanās laulātais ar šo bērnu nav uzturējis kontaktu jau kopš bērna agras bērnības. Sākotnēji kontaktus liedza bērna māte, bet vēlāk, bērnam paaugoties, arī pats bērns ar tēvu nevēlējās kontaktēties. Attiecības ietekmēja bērna mātes negatīvā attieksme pret bijušo laulāto un viņas centieni ietekmēt bērna domas par tēvu. Laulības laikā laulātie kopīgi uzcēla māju, kas reģistrēta kā kopīpašums. Šobrīd ģimenē aktuāls ir jautājums par mantas sadali laulātā nāves gadījumā, konkrēti, par to, lai laulātajam piederošā daļa (1/2) kopīpašumā esošajā nekustamajā īpašumā nonāktu laulātās bērna īpašumā. Laulātais bērnu uzskata par savējo un ir viņu pieņēmis kā ģimenes locekli, taču juridiski bērns nav adoptēts. Kā rīkoties vīrietim, lai viņa nāves gadījumā viņam piederošā nekustamā īpašuma daļa (1/2 no laulāto kopīpašumā esošās mantas) nonāktu sievas pilngadīgā bērna, nevis vīrieša bērna īpašumā? Kāds dokuments jāsastāda vai kādas vienošanās jānoslēdz, lai minēto vēlmi īstenotu praksē? Kā nodrošināties pret to, lai vīrieša bērns nevarētu pretendēt uz viņa mantu pēc vīrieša nāves kā neatņemamās daļas tiesīgais mantinieks?
Katrs savas dzīves laikā var brīvi rīkoties ar savu īpašumu, tostarp ir tiesīgs noteikt, kas notiek ar viņam piederošo mantu pēc viņa nāves.
Īpašuma tiesības pāreja var notikt uz dažādu darījumu pamata, taču jāņem vērā, ka darījumam jāatbilst konkrētajai situācijai un abu pušu vēlmēm.
Izklāstītajā situācijas aprakstā vīrietis savu pusi no nekustamā īpašuma var uzdāvināt sievas bērnam. Dāvinājuma līgumā iespējams paredzēt apgrūtinājumus, ka dāvinātājs paliek dzīvot nekustamajā īpašumā un bez viņa piekrišanas apdāvinātajam nav tiesību nekustamo īpašumu atsavināt, ieķīlāt vai kā citādi apgrūtināt.
Ja starp pusēm ir vienošanās, ka sievas bērns apņemas rūpēties par vīrieti, tad viņi savā starpā var noslēgt uztura līgumu.
Ja starp pusēm pastāv vienošanās, ka par nekustamo īpašumu tiks samaksāts naudā, tad būs slēdzams pirkuma līgums.
Dāvinājuma līguma gadījumā jāatceras, ka saskaņā ar Civillikuma 1922. pantu, ja pēdējo piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Prasība rodas no mantojuma atklāšanās brīža un noilgst desmit gadu laikā.
Vienlaikus, ja nav vēlēšanās, lai īpašums pāriet dzīves laikā, var sastādīt testamentu vai noslēgt mantojuma līgumu.
Neatņemamās daļas tiesīgo saskaņā ar Civillikuma 427. pantu var atstumt no mantojuma. Proti, ar atstumšanu no mantojuma jāsaprot rīkojumā nāves gadījumam izteiktā griba, lai tas, kam ir tiesība mantot pēc likuma, nekļūst par mantinieku.
Neatņemamās daļas tiesīgos var atstumt no neatņemamās daļas vienīgi likumā paredzētu un rīkojumā nāves gadījumam (testamentā) tieši norādītu patiesībai atbilstošu iemeslu dēļ. Neatņemamās daļas tiesīgā atstumšana no neatņemamās daļas nesaista atstumtā lejupējos.
Jāatceras, ka atstumšanas iemesliem jābūt nopietniem un pamatotiem. Atbilstoši Civillikuma 428. pantam augšupējie var atstumt lejupējos, ja lejupējais:
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
