Jautājums par atvaļinājuma naudas un vidējās izpeļņas pareizu aprēķinu projektu darba gadījumā akadēmiskajam personālam augstskolā. Lai labāk paskaidrotu jautājuma būtību, atainošu to ar vienkāršotu skaitlisku piemēru. Darbinieks strādā pētnieka amatā pamatdarbā sešus mēnešus uz darba līguma pamata ar mēnešalgu 1000 eiro un pēdējos trīs mēnešus arī papildu darbā (arī pētnieka amatā) uz vienošanās pamata ar mēnešalgu 500 eiro. Pavisam šajā periodā nopelnīti 7500 eiro, tātad vidējā izpeļņa mēnesī ir apmēram 1250 eiro. Pēc minēto sešu mēnešu perioda, izmantojot atvaļinājumu 20 dienas (no kopējā gada atvaļinājuma 40 dienas, kā jau akadēmiskajam personālam), atvaļinājuma naudai jābūt aptuveni līdzvērtīgai mēneša vidējai izpeļņai (1250 eiro). Taču darba devējs uzskata, ka pamatdarbā ir uzkrātas 20 atvaļinājuma dienas (jo nostrādāti seši mēneši), bet papildu darbā tikai 10 dienas (jo tajā nostrādāti trīs mēneši). Rezultātā atvaļinājuma naudu veido 1000 eiro no darba līguma + 250 eiro : 2 = 125 eiro no vienošanās par papildu darbu, kas kopā ir 1125 eiro un neatbilst faktiskajai vidējai izpeļņai šajā periodā (1250 eiro). Vai šāda darba devēja interpretācija ir tiesiska un atbilstoša Darba likumam?
Darba likuma 28. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu. Darbinieks ar darba līgumu uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Atbilstoši Darba likuma regulējumam pie viena darba devēja darba tiesiskās attiecības ir dibināmas uz viena darba līguma pamata, tajā ietverot Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteikto informāciju, t. sk. darbinieka profesiju atbilstoši Profesiju klasifikatoram un vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu, nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku, nolīgtās darba samaksas apmēru.
Darba likuma regulējums neaizliedz ar vienu darba devēju noslēgt darba līgumu, kura noteikumi paredz divu amatu pienākumu veikšanu, nodalot katrā amatā nolīgto darba laiku. Papildus vēršam uzmanību: ja darbinieks nodarbināts vairākos amatos, pusēm darba līgumā (tostarp vienošanās par grozījumiem darba līgumā) aizliegts vienoties par tādu nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku, kas pārsniedz Darba likuma 131. panta pirmajā daļā noteikto normālo dienas darba laiku (astoņas stundas) un normālo nedēļas darba laiku (40 stundas).
Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgums noteikts Darba likuma 149. panta pirmajā daļā, Izglītības likuma 52. pantā, Augstskolu likuma 42. panta pirmajā daļā, nosakot to attiecīgi četras kalendāra nedēļas, neskaitot svētku dienas, vai pedagoga un augstskolu akadēmiskajos amatos nodarbinātajiem – astoņas kalendāra nedēļas.
Tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu rodas darbinieka individuālā darba gada sākumā (proti, tā gada, par kuru atvaļinājums viņam piešķirams) un atbilstoši Darba likuma 152. pantā noteiktajam laikam, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kārtējā (tekošajā) individuālā gada laikā veido tā saucamo ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma uzkrājumu, ko darbinieks kārtējā (tekošajā) gadā ir tiesīgs izmantot.
Ņemot vērā minēto, ikvienam darbiniekam, neatkarīgi no nolīgtā darba laika un tā, cik amatos pie viena darba devēja ir nodarbināts, ik gadu ir tiesības uz četru kalendāra nedēļu, neskaitot svētku dienas, vai pedagoga un augstskolu akadēmiskajos amatos nodarbinātajiem – uz astoņu kalendāra nedēļu – ilgu atvaļinājumu. Līdz ar to, ja darbinieks pie viena darba devēja nodarbināts vairākos amatos un katrs no amatiem dod tiesības uz vienāda ilguma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu (piemēram, gan pamatdarbā, gan papildu darbā darbinieks nodarbināts tādā amatā, kas dod tiesības uz vienādu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu –astoņas kalendāra nedēļas), katrā amatā uzkrātās atvaļinājuma dienas nav atsevišķi uzskaitāmas (tās nesummējas).
Par laiku, kad darbinieks atrodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu, dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā. Vidējā izpeļņa aprēķināma, ievērojot Darba likuma 75. pantā noteikto kārtību, bet Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) subjektiem – minētā likuma 3.1 pantā noteikto kārtību. Vispārējā gadījumā vidējā izpeļņa aprēķināma no darba samaksas par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem, proti, ja darbinieks nodarbināts vairākos amatos, – no visu amatu darba samaksas kopsummas pēdējos sešos kalendāra mēnešos. Dienas vai stundas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu vai stundu skaitu.
Ja darbinieks pie viena darba devēja nodarbināts vairākos amatos un katrs no tiem dod tiesības uz atšķirīga ilguma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu (piemēram, pamatdarbā darbinieks nodarbināts tādā amatā, kas dod tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu astoņas kalendāra nedēļas, bet papildu darbā nodarbināts tādā amatā, kas dod tiesības uz ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu četras kalendāra nedēļas), tad katrā amatā uzkrātās atvaļinājuma dienas ieteicams uzskaitīt atsevišķi, jo tādā situācijā nodrošināms Atlīdzības likuma 2. panta astotajā daļā noteiktais.
Saskaņā ar Atlīdzības likuma 2. panta astoto daļu, ja darbinieks valsts vai pašvaldības institūcijā (pie viena darba devēja) vienlaikus pilda arī šā panta trešajā vai piektajā daļā minēto darbinieku pienākumus (tai skaitā pedagoga, zinātnisko institūtu akadēmiskajos amatos nodarbināto pienākumus) un ja šādai amatpersonai (darbiniekam) ir tiesības uz atšķirīga ilguma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu vai papildatvaļinājumu, tiek nodrošināta iespēja izmantot ilgāko atvaļinājumu, taču par ilgākā atvaļinājuma daļu izmaksā tikai to vidējo izpeļņu, kas nopelnīta amatā (darbā), kas dod tiesības uz ilgāku atvaļinājumu, nekā noteikts šajā likumā.
Valsts darba inspekcijas ieskatā minētā panta regulējums attiecināms uz situācijām, kad darbinieks pie viena darba devēja savieno vairākus amatus, no kuriem viens ir pedagoga vai zinātnisko institūtu akadēmiskais amats, kurā strādājošajiem atbilstoši izglītības jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem ir tiesības uz astoņas kalendāra nedēļas ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, bet otrs amats ir tāds, kurā strādājošajam atbilstoši Darba likumam ir tiesības uz četras kalendāra nedēļas ilgu (neskaitot svētku dienas) ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, ja pie darba devēja gan pamatdarbā, gan papildu darbā darbinieks nodarbināts tādā amatā, kas dod tiesības uz vienādu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu (astoņas kalendāra nedēļas), tad konkrētais gadījums Valsts darba inspekcijas ieskatā neatbilst Atlīdzības likuma 2. panta astotajā daļā minētajiem apstākļiem, tātad nav piemērojams Atlīdzības likuma 2. panta astotās daļas regulējums.
Proti, ja pie darba devēja gan pamatdarbā, gan papildu darbā darbinieks nodarbināts tādā amatā, kas dod tiesības uz vienādu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu (astoņas kalendāra nedēļas), tad, aizejot atvaļinājumā, darbiniekam aprēķināma un izmaksājama vidējā izpeļņa par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem no šajā periodā abos amatos (darbos) izmaksātās darba samaksas (mēnešalgas, piemaksām un prēmijām), attiecīgi dienas (vai stundas) vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu (vai stundu) skaitu atvaļinājuma laikā.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
