Pētījuma ietvaros Valmieras Attīstības aģentūras eksperti, klātienē apsekojot 30 dievnamus Zemgalē, atklājuši pretrunīgu ainu. No vienas puses, sabiedrības attieksme ir teju vienprātīga – 91% aptaujāto ir pārliecināti, ka vēsturiskās baznīcas ir vērts saglabāt, un 84% tās atzīst par nozīmīgu vietējās identitātes daļu. Taču, no otras puses, šo ēku uzturēšanas nasta gulstas uz nelielo un novecojošo draudžu pleciem. Resursi galvenokārt tiek veltīti ēku uzturēšanai, atstājot novārtā darbu ar cilvēkiem un kopienas attīstību. Laukos, kur dievkalpojumos pulcējas vairs tikai 5–10 cilvēki, draudzēm trūkst gan kapacitātes, gan prasmju, lai pienācīgi apsaimniekotu savu baznīcu. Situāciju sarežģī arī sadrumstalots finansiālais atbalsts, vāja sadarbība ar citām organizācijām un fakts, ka tikai retais dievnams spēj piedāvāt izglītojošu un kvalitatīvu tūrisma pieredzi.
Kā spilgts pretstats pētījumā iezīmētajiem izaicinājumiem kalpo Kaldabruņas (Červonkas) baznīcas atjaunošanas stāsts. Tā veiksmes atslēgu atklāj biedrības “Ūdenszīmes” vadītāja Ieva Jātniece: “Iniciatīva nāca no sabiedrības, nevis no draudzes. Turklāt draudze ir kopienas un sabiedrības daļa – atvērta un atsaucīga.”
Desmit gadu garumā biedrība baznīcas tobrīd tukšajās, bet ar labu akustiku apveltītajās telpās rīkoja augstvērtīgus kultūras pasākumus, izmantojot šo kontrastu. “Tā telpa ir tāda skarba, apkārt nekā nav, bet tas, kas tur notiek, vienmēr bijis ļoti kvalitatīvs,” stāsta I. Jātniece. Šī pieeja raisīja interesi un izveidoja baznīcai unikālu kultūrtelpas tēlu, nostiprinot pārliecību, ka apmeklējums būs īpašs: “Jā, pasākums Kaldabruņas baznīcā, tur būs auksti, tur būs caurvējš, bet tas, ko jūs piedzīvosiet, būs tā visa vērts.”
Aktīvā kultūras dzīve piesaistīja profesionālus māksliniekus un visbeidzot arī Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma uzmanību, kas piedāvāja veikt baznīcas interjera atjaunošanu. Viss atjaunošanas process balstījās tikai uz ziedojumiem un brīvprātīgo darbu. Aicinājums “Ziedojiet Kaldabruņas lepnumam!” apzināti uzrunāja visu kopienu, un vietējie iedzīvotāji atsaucās, ziedojot gan materiālus un transportu, gan gādājot par tehnikuma audzēkņiem, kas veica restaurācijas darbus.
Kaldabruņas pieredze iezīmē būtisku secinājumu, ko precīzi formulē Ieva Jātniece: “Lai atjaunošana būtu iespējama, sakrālajam mantojumam vispirms jāpiešķir vērtība visas sabiedrības acīs: kā spilgtai ainavas iezīmei, kā mūsu vietas, dzimtu un garīgās kultūras mantojumam.”
Tieši šādu ilgtspējīgu un kopienās balstītu risinājumu meklēšana un veicināšana ir projekta “REliHE” mērķis. Kā uzsver Dace Strautkalne, Zemgales plānošanas reģiona projekta vadītāja: “Fokuss jāpārnes no ēkas kā problēmas uz cilvēku un kopienu kā risinājumu. Reliģiskais mantojums ir nozīmīgs resurss lauku attīstībai, ja spējam to atvērt plašākai sabiedrībai, integrēt kultūras un tūrisma apritē”.
Projekts “Lauku teritoriju vietējo kopienu iesaiste reliģiskā mantojuma saglabāšanā” jeb “REliHE” tiek īstenots Interreg Europe programmā 2021.–2027. gadam. Projekta kopējais finansējums ir 1 569 442,00 eiro, tai skaitā Eiropas Savienības (Eiropas Reģionālās attīstības fonda) līdzfinansējums 1 255 553,60 eiro. Plašāk par projektu: https://www.zemgale.lv/lv/projekts/lauku-teritoriju-vietejo-kopienu-iesaiste-religiska-mantojuma-saglabasana-relihe.
Šī publikācija ir sagatavota ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Zemgales plānošanas reģions, un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības oficiālo nostāju.
