Mērķtiecīga funkciju maiņa un dalīta atbildība
Būtisks Nīderlandes panākums ir spēja atrast līdzsvaru starp ēku vēsturiskā sakrālā satura saglabāšanu un mūsdienu funkcijām. Spilgts piemērs ir Groningenas sinagoga, kas fiziski sadalīta divās daļās: viena pārveidota par muzeju ar pastāvīgajām un mainīgajām ekspozīcijām, kamēr otrā ekskluzīvas tiesības saglabātas nelielās vietējās ebreju kopienas dievkalpojumiem.
Apingedamas pilsētā, pašvaldībai uzņemoties starpnieka lomu, pieci vietējie reliģiskie objekti ieguvuši jaunu elpu: Kabzeël komplekss pārtapis par daudzfunkcionālu jauniešu un sabiedrisko centru, reģionā vecākā sinagoga pielāgota izstādēm, bet Nīderlandē vecākā moluku baznīca darbojas kā kultūras un informācijas punkts. Tikmēr vēsturiskajā katoļu baznīcā izveidots mūsdienīgs restorāns un konferenču centrs De Basiliek, savukārt Nikolaja baznīca pielāgota kultūras, izglītības un biznesa pasākumiem. Balstoties uz šo sekmīgo pieredzi, Ēmsdeltas pašvaldība sadarbībā ar vietējo sabiedrību un fondiem izstrādājusi stratēģisku vīziju 68 reģiona dievnamu nākotnei, kopīgi meklējot risinājumus uzturēšanas dārdzības un energoefektivitātes izaicinājumiem.
“Šī pieredzes apmaiņa sniedz iespēju skaidrāk prognozēt, kur Latvija reliģiskā mantojuma kontekstā atradīsies pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem. Nīderlandes piemēri uzskatāmi parāda, kā vienā ēkā spēj veiksmīgi sadzīvot un savas funkcijas nodalīt draudze un ārējs apsaimniekotājs - fonds vai biedrība -, tādējādi izmantojot esošos resursus pilnvērtīgi un atbildīgi saglabājot kultūrvēsturisko mantojumu. Mums ir būtiski mācīties no šīs pieejas, lai nākotnē izvairītos no situācijas, kad dievnami zaudē savu pamatfunkciju, atstājot tikai ēkas čaulu”, uzsver LELB Virsvaldes prezidija loceklis Kārlis Graudiņš.
Jaunā paaudze un lauku ekonomikas dzinējspēks
Īpaša loma reliģiskā mantojuma atdzīvināšanā Nīderlandē ir jaunās paaudze iesaistei. Holwierde ciematā vairs neizmantota baznīca projekta Take me to Church ietvaros nodota 16 līdz 26 gadus vecu jauniešu komitejas pārziņā. Sadarbībā ar Groningenas Vēsturisko baznīcu fondu jauniešiem dota brīvība meklēt inovatīvas funkcijas – jau tagad baznīcas telpās sekmīgi tiek organizēti tirdziņi un tematiski kino vakari, tādējādi ļaujot jauniešiem praktiski apgūt pasākumu rīkošanu un mantojuma pārvaldību.
Vienlaikus lauku reģionos baznīcu daudzfunkcionalitātei ir izšķiroša nozīme vietējās ekonomikas un tūrisma veicināšanā. Wehe-den Hoorn Romas katoļu baznīcas komplekss tiek attīstīts kā pašpietiekams, uz vietējiem resursiem orientēts lauku uzņēmējdarbības modelis, kura funkciju maiņa balstās rūpīgi izstrādātā plānā. Bijušās katoļu skolas telpās šobrīd atvērts reģionālās mākslas muzejs un kafejnīca. Muzeja iekārtojumā izmantoti modulāri elementi, kas sniedz iespēju regulāri mainīt ekspozīciju, savukārt kafejnīcas ēdienkarte ir pielāgota kaimiņos esošajai vietējai ēstuvei, nodrošinot, ka piedāvājumi savstarpēji nepārklājas. Nākotnē kompleksā iecerēts integrēt arī naktsmītnes, lai pagarinātu tūristu uzturēšanās laiku reģionā, kur šāds piedāvājums pašlaik ir nepietiekams.
Papildus tam reģionā attīstīti arī inovatīvi pētniecības virzieni – nelielā Oostum ciema viduslaiku baznīca kalpo kā praktiska izpētes vieta Heritage Lab iniciatīvai, kas apvieno zinātnisko datu ieguvi ar vietējās kopienas iesaisti. Pašlaik šajā dievnamā, kas celts uz mākslīgi veidota paugura, tiek vākti hidroloģiskie dati, lai izprastu gruntsūdeņu un laikapstākļu ietekmi uz pamatu sēšanos. Vienlaikus ēka joprojām ir dzīva un atvērta sabiedrībai – pirmā stāva telpas ir pieejamas tūristu apskatei un pasākumiem, savukārt bēniņus vietējais amatierteātris izmanto savu rekvizītu glabāšanai.
Lēnais tūrisms un brīvprātīgo iesaiste
Sakrālā mantojuma saglabāšanā Nīderlandē liela loma ir sabiedriskajam sektoram – fondiem un NVO, kas pārņem dievnamus, kuri vairs nekalpo savai sākotnējai funkcijai, bet joprojām ir nozīmīgi sabiedrības acīs. Tā, piemēram, bezpeļņas organizācija Monumentenwacht regulāri apseko šos vēsturiskos dievnamus un veic nelielus, akūtus labošanas darbus, novēršot ēku tālāku bojāšanos un sagatavojot ieteikumus turpmākiem uzturēšanas soļiem.
Vienlaikus Nīderlandes pieredze demonstrē, ka salīdzinoši mazapdzīvotos reģionos ir būtiski ne vien nodrošināt baznīcu pieejamību, bet arī piedāvāt vienotus tūrisma maršrutus, kas pielāgoti gan gariem pārgājieniem, gan posmos sadalītām lokveida dienas aktivitātēm. Projektā Het Ziltepad radīts 440 kilometrus garš pārgājienu maršruts gar UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto Vatu jūras piekrasti. Tas orientēts uz "lēno tūrismu", apvienojot 22 posmus un aicinot ceļotājus uz refleksiju, tostarp piedāvājot iespēju pārnakšņot 10 maršruta baznīcās un attīstot citus tūristiem nepieciešamos pakalpojumus. Projektā veiksmīgi integrēts mārketings un stāstniecība – izveidoti reģionālie ceļveži un vietējo iedzīvotāju ierunāti raidieraksti.
Šo vietu ikdienas uzturēšana nav iedomājama bez spēcīga vietējo iedzīvotāju atbalsta. Aptuveni trešdaļu no Groningenas provinces baznīcām šobrīd apsaimnieko Groningenas Vēsturisko baznīcu fonds, kas ciešā sadarbībā ar brīvprātīgo tīkliem nodrošina ēku pieejamību tūristiem un kopienas iniciatīvu norisi. Atkarībā no kapacitātes atšķiras arī dievnamu pieejamība – daļa vietu ir atvērtas tikai uz pasākumiem, kamēr citas pieejamas ikdienā. Tā, piemēram, Mariakerk Oosterwijtwerd baznīca darbojas kā visu diennakti atvērta tikšanās vieta, kur apmeklētājiem vienmēr brīvi pieejama tēja un kafija. Savukārt projektā Heart of Garsthuizen vietējā kopiena pati balsojumā izvēlējās vizuālo tēlu jaunam tornim-piemineklim, ko plānots uzstādīt savulaik nojauktās baznīcas vietā. Tas kā jauna, iedzīvotājiem nozīmīga vietzīme harmoniski iekļausies vēsturisko kapu ainavā, saglabājot piemiņu par zudušo dievnamu.
Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas eksperte Alma Kaurāte norāda, ka Nīderlandē mērķtiecīgs darbs sakrālā mantojuma saglabāšanas politikas veidošanā ir noritējis ilgākā laika periodā, kas šobrīd ļauj izvērtēt, kuras pieejas praksē ir izrādījušās dzīvotspējīgas. “Vērtīgs resurss ir pašvaldības mantojuma atkārtotas izmantošanas speciālists un pieejamie granti ēku izpētei, jo īpaši īpašnieku maiņas procesā. Ja ēkas vēsture ir izpētīta un ir skaidri definētas turpmākās izmantošanas robežas un nosacījumi, vēsturisko objektu ir daudz vieglāk nodot jauniem saimniekiem,” skaidro A. Kaurāte. Kā citu praktisku pieeju eksperte izceļ ziedojumu "abonementu" modeli. Regulāru, kaut nelielu summu piesaiste ir virziens, ko kultūras organizācijām noteikti vērts apsvērt.
Projekta REliHE ietvaros gūtās atziņas un identificētās labās prakses tiks iestrādātas Zemgales plānošanas reģiona attīstības plānos. To mērķis ir sniegt skaidru redzējumu Zemgales pašvaldībām, draudzēm un iedzīvotājiem, lai pāreja no vēsturisko objektu uzturēšanas sloga uz aktīvu kopienas un tūrisma resursu būtu pamatota, jēgpilna un ilgtspējīga.
Projekts “Lauku teritoriju vietējo kopienu iesaiste reliģiskā mantojuma saglabāšanā” jeb “REliHE” tiek īstenots Interreg Europe programmā 2021.-2027. gadam. Projekta kopējais finansējums ir 1 569 442,00 eiro, tai skaitā Eiropas Savienības (Eiropas Reģionālās attīstības fonda) līdzfinansējums 1 255 553,60 eiro. Plašāk par projektu: https://www.zemgale.lv/lv/projekts/lauku-teritoriju-vietejo-kopienu-iesaiste-religiska-mantojuma-saglabasana-relihe
Šī publikācija ir sagatavota ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par tās saturu pilnībā atbild Zemgales plānošanas reģions, un tā var neatspoguļot Eiropas Savienības oficiālo nostāju.
