Pienākums maksāt uzturlīdzekļus bērnam nav atkarīgs no bērna dzīvesvietas, jo vecāku pienākums ir samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. (skat. Civillikuma 179. panta pirmā un otrā daļa). Tas nozīmē, ka tēvam ir jāturpina maksāt uzturlīdzekļi.  

Savukārt par bērna dzīvesvietas maiņu jānorāda, ka atbilstoši Civillikuma 177. pantā noteiktajam līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vienlīdzīgas abu vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. 

Civillikuma 178. pants paredz, ka kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, tad vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. 

Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību (un dzīvesvietas izvēle ir šāds jautājums), vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Vecāku kopīgā aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķā aizgādība. 

Šeit ir pieejami bāriņtiesu kontakti, kur iespējams vērsties (pēc dzīvesvietas), jo bāriņtiesas kompetencē ietilpst izskatīt iesniegumus un sūdzības, to skaitā iesniegumus un sūdzības par vecāka, aizbildņa, aizgādņa vai audžuģimenes rīcību. 

Ja jums ir kopīgā aizgādība pār bērnu, tad situāciju, kad viens no vecākiem pieņēmis vienpersonisku lēmumu kopā ar bērnu ilgstoši uzturēties citā valstī, būtiski ierobežojot otra vecāka aizgādības un saskarsmes tiesības, juridiski dēvē arī par bērna civiltiesisko nolaupīšanu.  

Gadījumus, kad viens vecāks aizved vai aiztur bērnu citā valstī bez otra vecāka piekrišanas, pārkāpjot otra vecāka aizgādības tiesības, regulē Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (konvencija), kas Latvijā ir spēkā no 2002. gada 1. februāra. Konvencijas izpratnē bērna nolaupīšana notiek tad, ja ir pārkāptas personas tiesības uz aizgādību, kas nodibinātas ar likumu, tiesas lēmumu vai vienošanos, kurai ir juridisks spēks. 

Katrā valstī, kura ratificējusi konvenciju, ir atbildīgā centrālā iestāde, kas palīdz risināt šādus jautājumus. Latvijā centrālās iestādes funkcijas pilda Tieslietu ministrija, kurā aicinām vērsties, lai saņemtu palīdzību, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Tieslietu ministrijas kontaktinformācija pieejama šeit.