Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. panta trešajā daļā noteikts, ka uz kopīpašumā esošas dzīvojamās mājas pārvaldīšanu attiecināmi Civillikumā noteiktie īpašuma aprobežojumi, ciktāl šā panta ceturtā un piektā daļa nenosaka citādi. 

Tā paša panta ceturtajā daļā noteikts, ka lēmumus, kas attiecas uz obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanu kopīpašumā esošā dzīvojamā mājā – pārvaldīšanas uzdevuma uzdošanu, tā atsaukšanu, mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu līgumu slēgšanas noteikumiem, kā arī kārtību, kādā nosakāmi un maksājami obligātie izdevumi un atlīdzība par pārvaldīšanu, – pieņem, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likuma noteikumus par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pieņemšanu, un tie ir saistoši ikvienam dzīvojamās mājas kopīpašniekam. 

Augstākā tiesa minēto tiesību normu pieņemšanas mērķi aplūkojusi 2022. gada 30. jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-59/2022. Sprieduma 10.1. punktā norādīts: “Lai efektivizētu dzīvojamo māju, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, pārvaldīšanu, likumdevējs 2013. gada 19. decembrī izdarīja grozījumus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. pantā, to papildinot ar trešo, ceturto un piekto daļu (spēkā no 2014. gada janvāra). [..] Lai gan dzīvokļa īpašumos nesadalītā dzīvojamā mājā nav dzīvokļa īpašumu, iepriekš minētās tiesību normas ir piemērojamas pēc analoģijas – tiktāl, ciktāl tas iespējams lietas faktiskajos apstākļos un atbilst likuma mērķim. Proti, balsu skaitīšanā ņemami vērā kopīpašnieku lietošanā esoši būvnieciski norobežoti un funkcionāli nošķirti dzīvokļi, neapdzīvojamās telpas vai mākslinieka darbnīcas, kuras kā dzīvojamās vai nedzīvojamās telpu grupas reģistrētas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.” 

Tātad atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5. panta trešās līdz piektās daļas saturam un mērķim, Augstākās tiesas paustajām atziņām dzīvokļa īpašumos nesadalītā dzīvojamajā mājā pēc analoģijas piemērojama Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktā lēmumu pieņemšanas kārtība. 

Jautājumā uzdotais paredzētu lēmuma pieņemšanu par kopīpašumā esošo daļu Dzīvokļa īpašuma likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta izpratnē (atsevišķā īpašuma robežās esošie sildelementi, ja to funkcionālā darbība ir atkarīga no kopīpašumā esošajām inženierkomunikācijām). 

Atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 21. apakšpunktam vienīgi dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga pieņemt lēmumu par atsevišķā īpašuma robežās esošo dzīvojamās mājas kopīpašuma elementu pārbūves un restaurācijas kārtību. 

Tā paša panta trešajā daļā noteikts, ka dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam un ir pieņemts, ja “par” balsojuši dzīvokļu īpašnieki, kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem, izņemot tos gadījumus, kuros šā likuma 17. pantā paredzēts cits lēmuma pieņemšanai nepieciešamais balsu skaits vai lielāku nepieciešamo balsu skaitu noteikusi pati dzīvokļu īpašnieku kopība. 

Dzīvokļa īpašuma likuma 17. pantā nav paredzēta cita kārtība 16. panta otrās daļas 21. apakšpunktā noteiktā lēmuma pieņemšanai. Tātad, lai kopīpašuma nedzīvojamā telpā ierīkotu autonomo apkuri, nepieciešams, lai “par” nobalsotu vairāk nekā puse no kopīpašnieku lietošanā esošu būvnieciski norobežotu un funkcionāli nošķirtu dzīvokļu, neapdzīvojamo telpu vai mākslinieka darbnīcu lietotājiem. 

Piebilstams, ka atbilde sagatavota, neņemot vērā un nevērtējot paredzamās apkures ierīces izbūves iespējamību un likumīgumu atbilstoši būvniecību regulējošajiem normatīvajiem aktiem.