Sodāmība ir ar noziegumu un tiesas spriedumu saistītas sekas.

Likuma “Par prakses ārstiem” 1. panta pirmajā punktā ir skaidrots termins prakses ārsts. Saskaņā ar minēto normu prakses ārsts ir sertificēts ārsts, kas šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrējis ārsta praksi un nodarbojas ar ārstniecību. Atbilstoši likuma 1. panta otrajam punktam ārsta prakse ir šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta īpaši iekārtota darba vieta, kur prakses ārsts veic ārstniecības darbību.

Likuma 4. pantā ir skaidrots, ka par prakses ārstu nevar strādāt: personas, kas neatbilst šā likuma 3. panta prasībām; par tīšu noziegumu notiesātās vai tiesājamās personas; personas, kas notiesātas par tīša nozieguma izdarīšanu, lai arī tās atbrīvotas no soda izciešanas sakarā ar noilgumu, apžēlošanu vai amnestiju vai arī to sodāmība ir dzēsta vai noņemta; personas, kas atbrīvotas no amata ar tiesas spriedumu krimināllietā; personas, pār kurām nodibināta aizgādnība.

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 26. pantu ārstniecības personām un to darbībai ārstniecībā tiek izvirzītas vairākas prasības, tostarp par reģistrāciju Ārstniecības personu reģistrā un sertifikāciju. Atbilstoši Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība” 5.4. un 5.6. apakšpunktam sertifikāciju var kārtot ārstniecības persona, kurai saskaņā ar tiesas nolēmumu vai prokurora priekšrakstu par sodu krimināllietā nav noteikta tiesību ierobežošana, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību (aizliegums ir attiecināms uz laikposmu, kurā tiesību ierobežojums ir spēkā).

Ievērojot iepriekšminēto, sodāmība pati par sevi neliedz iegūt ārsta sertifikātu vai veikt resertifikāciju, ja vien krimināllietā nav noteikts ierobežojums nodarboties ar ārstniecību.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka Latvijas Ārstu biedrības izstrādātā Latvijas Ārstu ētikas kodeksa 1.5. apakšpunkts cita starpā noteic: “Kā profesionālā darbībā, tā privātā dzīvē ārstam jāatturas no tādas uzvedības vai rīcības, kas var apkaunot viņa profesiju.”