Darba likuma 14. pantā noteikts, ka “darbinieka nosūtīšana” Darba likuma izpratnē ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:

• darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;
• darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
• darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.

Turklāt šī panta otrajā daļā noteikts, ka “nosūtītais darbinieks” Darba likuma izpratnē ir darbinieks, kurš noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu.

Darba devēja pienākumi, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas, noteikti Darba likuma 14.² pantā. Saskaņā ar Darba likuma 14.² panta pirmo un otro daļu darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma, ir pienākums šim darbiniekam nodrošināt tādus nodarbinātības noteikumus un darba apstākļus, kādi atbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem.

Tādējādi Latvijas darba devējiem, nosūtot darbiniekus veikt darbu citā Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, ir pienākums (nevis tiesība) nosūtītajam darbiniekam nodrošināt tādus nodarbinātības noteikumus, tai skaitā darba samaksu un darba apstākļus, kas atbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem.

Tā kā darbinieku nosūtīšana būtībā ir komandējums, atbilstoši Darba likuma 14.² panta ceturtajā daļā noteiktajam Latvijas darba devējam, nosūtot darbiniekus uz citu Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valsti, jāpiemēro arī MK noteikumi Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”, kas regulē ar komandējumiem saistīto izdevumu atlīdzināšanu, t. sk. atlīdzinot izdevumus par viesnīcu (naktsmītni), ieskaitot brokastu izdevumus viesnīcā (ja ir iesniegti attiecīgos izdevumus apliecinoši attaisnojuma dokumenti), kā arī izmaksājot darbiniekam komandējuma dienas naudu, ciktāl Darba likumā nav noteikts citādi.

Ņemot vērā, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt nosūtītajam darbiniekam tādu samaksu, kāda ir uzņemošajā valstī, komandējuma dienas naudas izmaksa pilnā apmērā radītu papildu finansiālo slogu. Līdz ar to Darba likuma 14.² panta piektajā daļā ir ietverts noteikums, ka darba devējam ir pienākums nosūtītajam darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas, kas noteikta MK noteikumos Nr. 969. Vienlaikus Darba likuma 14.² panta sestajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi, darba devējam nav pienākuma darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas, ja darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā vai darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru konkrētais darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.

Apkopojot norādīto, atbilstoši vispārīgajiem noteikumiem nosūtīšanas gadījumā komandējuma dienas nauda izmaksājama 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas. Atkāpjoties no vispārīgajiem noteikumiem un iestājoties apstākļiem, ka:

• darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā

vai

• darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru konkrētais darbinieks ir nosūtīts veikt darbu (paskaidrojam, ka “darba samaksa tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam” ne vienmēr atbildīs uzņemošās valsts attiecīgās nozares darbiniekam noteiktajai minimālajai darba algai; jāvērtē arī uzņemošās valsts uzņēmuma (darba devēja, kura labā un vadībā tiks veikts darbs) salīdzināmam darbiniekam noteiktā darba alga),

komandējuma dienas naudu darba devējs nosūtīšanas gadījumā ir tiesīgs neizmaksāt.

Savukārt, ja kāds no diviem iepriekš minētajiem nosacījumiem netiek izpildīts, tad darba devējam jāizmaksā darbiniekam komandējuma dienas nauda 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas.

Vēršam uzmanību, ka Darba likumā ir noteiktas minimālās prasības, līdz ar to darba devējs var uzlabot darbinieka tiesisko stāvokli un nosūtīšanas gadījumā izmaksāt komandējuma dienas naudu, kas ir lielākā apmērā par 30 procentiem. Tomēr norādām, ka saskaņā ar Darba likuma 14.² panta septīto daļu, ja darba devējs atbilstoši likumam, darba līgumam vai koplīgumam izmaksā darbiniekam komandējuma dienas naudu, tā jebkurā gadījumā uzskatāma par izdevumu kompensāciju, nevis darba samaksas daļu. Turklāt norādāms –, ja darba devējs nosūtīšanas gadījumā izmaksā komandējuma dienas naudu, kas ir lielākā apmērā par 30 procentiem, tas neietekmē darba devēja pienākumu atbilstoši MK noteikumiem Nr. 969 segt ar komandējumu saistīto izdevumu atlīdzināšanu, t. sk. atlīdzināt izdevumus par naktsmītni.

Ja ir radušies jautājumi par nodokļu piemērošanu, aicinām vērsties Valsts ieņēmumu dienestā.