Kā minēts jūsu norādītajā e-konsultācijā, Latvijas Republikas Civillikuma 188. pantā ir noteikts: “Visu bērnu pienākums samērā ar savām spējām ir uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli.”

Civillikuma 188. panta pirmā daļa noteic, ka pienākums apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās. Tātad vecākiem un bērniem ir savstarpējs uztura došanas pienākums.

Gan vecākiem, gan bērniem savstarpējais uztura došanas pienākums ir jāpilda labprātīgi. Ja kāda no pusēm izvairās šo pienākumu pildīt vai rodas strīds par uztura došanas pienākumu, tas risināms tiesas ceļā.

Civillikuma 188. panta trešā daļa nosaka: “Bērnu var atbrīvot no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus.” Tātad bērnus no uztura došanas pienākuma pret vecākiem var atbrīvot vienīgi tiesa un tikai tādā gadījumā, ja vecāki nepamatoti izvairījušies apgādāt bērnus.

To, vai vecāki objektīvu iemeslu dēļ nav spējuši apgādāt savus bērnus, piemēram, invaliditātes, bezdarba u. c. no vecāku gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, vai arī vecāki bez objektīva iemesla izvairījušies no bērnu uzturēšanas pienākuma, katrā individuālā gadījumā vērtēs tiesa.

Tiesu prakse liecina, ka pienākums bērniem apgādāt vecākus nepastāv vienmēr, bet rodas tikai vajadzības gadījumā. Civillikuma 188. panta izpratnē ar vajadzības gadījumu jāsaprot vecāku nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem tādu iemeslu dēļ, ka viņi paši nespēj sevi nodrošināt un apgādāt. Fakts, ka vecākiem vajadzīga bērna apgādība, jāpamato prasītājam, tādējādi pierādīšanas pienākums, prasot uzturlīdzekļus no bērniem, gulstas uz vecākiem.

Jāatceras, ka Civillikums paredz vecvecāku pienākumu uzturēt bērnu, ja to nespēj bērna vecāki vai arī ja vecāku bērnam nav. Līdz ar to likumā ir paredzēts arī mazbērnu pienākums apgādāt katru no vecvecākiem, ja to nespēj vecvecāka laulātais vai bērni.

Likums neparedz izņēmumus no šī pienākuma vai iespēju izvairīties no tā saistībā ar vecvecāka nepienācīgu rūpēšanos par bērnu. Tomēr strīda gadījumā tiesai (tāpat kā iepriekš minētajos gadījumos) ir jāvērtē: pušu mantiskais stāvoklis, iespēja vecvecāka laulātajam vai bērniem uzturēt konkrēto personu, jānosaka uztura apmērs un tas jāsadala starp visiem mazbērniem.

Runājot par mantojumu, neatraidāmos mantiniekus atstumt no mantojuma var tikai likumā paredzētajos gadījumos (Civillikuma 427. panta otrās daļas pirmais teikums). Testators savu laulāto no mantojuma var atstumt, ja:

• izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupējā dzīvību, veselību, brīvību vai godu;
• ierosinājis apzināti nepatiesu apsūdzību pret kādu no 1. punktā minētajām personām par noziedzīgu nodarījumu;
• atstājis testatoru bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt;
• dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi;
• nav izpildījis viņam ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto;
• mēģinājis kavēt testatoru taisīt testamentu;
• mantojuma atstājējam dzīvam esot, bez viņa ziņas un piekrišanas noslēdzis ar kādu personu līgumu par viņa nākamo mantojumu.