Īpašums, kas iegādāts laulības laikā, tiek uzskatīts par abu laulāto kopīgo mantu, ja netiek pierādīts pretējais.

Ja laulātie kopīgo mantu dala, tiek ņemta vērā visa laulāto manta, kas nav atzīstama par viena laulātā atsevišķo mantu: kustamās un nekustamās lietas ar visiem piederumiem, kā arī laulāto prasījumi un saistības. Strīdus laulības šķiršanas lietā izšķir tiesa.

Par nekustamā īpašuma (dzīvojamās mājas) īpašnieku tiek atzīts tikai tas, kura īpašumtiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatās atbilstoši Latvijas Republikas Civillikuma 994. pantam. Ja laulāto kopīgais nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda, pieņemams, ka otrs laulātais savu daļu šajā īpašumā nodevis viņa pārvaldībā.

Laulības laikā laulātie pārvalda un rīkojas ar kopīgo mantu kopā, savstarpēji vienojoties. Viena laulātā rīcībai ar šo mantu ir nepieciešama otra laulātā piekrišana.

Tas ir noteikts Latvijas Republikas Civillikuma 77., 89., 90., 91., 109. pantā.

Lai nekustamais īpašums tiktu uzskatīts par atsevišķu mantu, nepietiek tikai ar īpašumtiesību reģistrāciju, bet, reģistrējot īpašumtiesības zemesgrāmatā, nepieciešams veikt atzīmi, ka minētais īpašums ir atsevišķa manta.

Savukārt runājot par likumisko mantošanu, likums skaidri nosaka mantošanas kārtību. Mantošanas kārtība ir noteikta četrās mantinieku šķirās. Pirmajā šķirā manto pēc pakāpes tuvākie mantojuma atstājējam. Tātad tie ir bērni, mazbērni. Otrajā šķirā manto vecāki, brāļi, māsas un šo (mirušo) brāļu un māsu bērni. Trešajā šķirā – pusmāsas, pusbrāļi un viņu bērni. Ceturtajā šķirā – visi pārējie sānu līnijas radinieki, ņemot vērā pakāpi. Šķirās neiekļaujas laulātā manta. Tas skatāms atsevišķi –, ja mantojuma atstājējs ir bijis reģistrētā laulībā, tad laulātajam pienākas noteikta likumiskā daļa.