Lai mantotu mirušā mantu, ir jākārto mantojuma lieta. Mantojuma lietu kārtošana ir nodota zvērinātu notāru pārziņā. Mantošanas kārtība ir noteikta Civillikumā.

Civillikums noteic, ka testamentārai mantošanai ir priekšroka pret likumisko. Līdz ar to, ja mirušais ir atstājis testamentu, tad zvērināts notārs paziņo testamenta nolasīšanas laiku un vietu un aicina testamentāro mantinieku izteikt gribu mantojumu pieņemt. Gadījumā, ja testamentārais mantinieks mantojumu atraida vai noteiktajā termiņā gribu mantot neizsaka, mantojums piekrīt likumiskajiem mantiniekiem.

Civillikuma 782. pantā ir noteikts, ka pēc tam, kad mantinieks atraidījis viņam piekritušo mantojumu, viņa vietā iestājas tas, kas pēc mantojuma atstājēja gribas vai, ja tāda nav izteikta, pēc likuma aicināts mantot kā tuvākais pēc mantojuma atstājēja.

Savas tiesības mantot pēc testamenta testamentārais mantinieks citai personai nevar nodot. Vienīgi pats testators (mantojuma atstājējs) testamentā varēja norādīt, kam jāmanto, ja testamentārais mantinieks negribētu vai nevarētu mantojumu pieņemt.

Savukārt likumisko mantinieku lokā ir laulātais un radinieki, kas manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota daļēji uz radniecības veidu, daļēji uz tās pakāpju tuvumu (Civillikuma 403. pants). Pirmajā likumisko mantinieku šķirā manto (bez pakāpju tuvuma izšķirības) visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem, no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kam būtu tiesība mantot (Civillikuma 404. panta 1. punkts). Tas nozīmē, ka pirmajā mantinieku šķirā pirmie uz mantojumu var pieteikties mantojuma atstājēja bērni, bet mirušo bērnu vietā – viņu bērni (mantojuma atstājēja mazbērni).

Vēl jāņem vērā Civillikuma 693. pantā noteiktais attiecībā uz mantojuma pieņemšanas termiņiem:

• ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltajam mantiniekam tas jāievēro;
• ja termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātājam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam;
• ja nav bijis uzaicinājuma, mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskajā valdījumā (692. panta otrā daļa), bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.

Ja laikā, kad aicina mantot, mantojums atrodas aicinātā faktiskā valdījumā (692. p. 2. d.) vai ja šādu valdījumu viņš iegūst vēlāk, un ja viņš līdz augšā norādīto termiņu (693. p.) notecējumam nedod par mantojuma pieņemšanu noteiktu atsauksmi, tad atzīstams, ka viņš to pieņēmis. Bet, ja mantot aicinātais, kura faktiskā valdījumā mantojums neatrodas, palaiž garām nolikto termiņu, noteikti neizsakot savu gribu, tad atzīstams, ka viņš mantojumu atraidījis (Civillikuma 694. pants).

Mantojuma lieta jākārto pie zvērināta notāra, kurš praktizē tajā apgabaltiesas darbības teritorijā, kur bija mantojuma atstājēja pēdējā deklarētā dzīvesvieta, bet, ja tā nav zināma, – pēc mantojamās mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vietas.

Kārtojot mantojuma lietu, vecmāmiņas pilsonībai nozīmes nebūs. Diemžēl jautājumā nav norādīta cita svarīga informācija, kas var ietekmēt mantojuma lietas kārtošanas procesu, līdz ar to sniegtā atbilde ir vispārīga.

Lai nokārtotu mantojuma lietu, jums jāvēršas pie zvērināta notāra.