Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums (8. pants) noteic, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Ja pilnīgi visus izdevumus par atrašanos aprūpes centrā sedz pats klients (90% no pensijas, citi klienta ienākumi) un piederīgo maksājumi, tad neatkarīgi no aprūpes institūcijas statusa (valsts, pašvaldības, privātais sociālās aprūpes centrs) nevar būt runa par pilnu valsts apgādību, jo šajā gadījumā visus izdevumus sedz klients (nav ne valsts, ne pašvaldības finansējuma).

Par „pilnu valsts apgādību” var būt runa tikai tai gadījumā, ja klienta un viņa piederīgo maksājumi pilnībā nesedz izdevumus par pakalpojuma nodrošināšanu un no valsts vai pašvaldības budžeta par sociālo pakalpojumu institūcijā tiek maksāts pilnībā vai daļēji (starpība starp pakalpojuma cenu un klienta un viņa piederīgo iemaksāto summu).

Papildus var piebilst, ka valsts pērk ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem arī no privātajiem uzņēmējiem - tātad, arī atrazdamies privātā aprūpes centrā, persona var būt valsts apgādībā.