Augstākās tiesas apkopojumā “Tiesu prakse mantojuma lietās (2013. gads – 2021. gada aprīlis)” norādīts: “Mantojuma atstājējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar savu mantu, tostarp noteikt testamentā kādu ierobežojumu (Civillikuma 418. un 600. pants), tomēr šādas testatora tiesības nav absolūtas un Civillikumā pastāv noteikti izņēmumi. Proti, fiziski vai tiesiski neiespējami, kā arī nepareizi, netikumīgi un citādi neatļauti nosacījumi – pēdējie tomēr tikai tad, ja tie izteikti apstiprinošā formā, – nav jāievēro, bet pats rīkojums ir spēkā (587. pants). Pretlikumīgi pēdējās gribas rīkojumi nav spēkā, un viss, kas testamentā ir pretlikumīgs, jāsaskaņo ar likumu (785. pants). Katru testamentu, kas neatbilst kādam likuma noteikumam, ieinteresētās personas var apstrīdēt (636. pants). Tātad ar pēdējās gribas rīkojumu mantiniekam var uzlikt pienākumu ievērot testamentā noteikto tiktāl, ciktāl tas ir faktiski un tiesiski iespējams, respektīvi, testatora griba ir ievērojama tiktāl, ciktāl testamenta nosacījumi atbilst likuma prasībām.”1

1 Senāta 2019. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-277/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1021.C31280716.5.S) 6. punkts.