Ministru kabineta noteikumi Nr. 359 “Darba aizsardzības prasības darba vietās” nosaka nodarbināto drošības un veselības aizsardzības prasības darba vietās. Par minēto noteikumu ievērošanu ir atbildīgs darba devējs. Attiecībā uz darba vietām, kuras izveidotas līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai (tas ir, līdz 01.01.2010.), šo noteikumu 1., 2. un 3. pielikumā minētajām prasībām ir ieteikuma raksturs.

MK noteikumu Nr. 359 13. punkts nosaka prasības slēgtu darba telpu vēdināšanai, savukārt 15. punktā ir noteiktas prasības telpu mikroklimatam: darba telpās jānodrošina darba raksturam un nodarbināto fiziskajai slodzei atbilstošs mikroklimats (gaisa temperatūra, gaisa relatīvais mitrums, gaisa kustības ātrums), ņemot vērā fizisko slodzi, kas nepieciešama attiecīgā darba veikšanai (1. pielikums). Saskaņā ar minēto noteikumu 1. pielikumu (“Darba telpu mikroklimatam noteiktās prasības atkarībā no fiziskās slodzes”) gada siltajā periodā gaisa temperatūrai iekštelpās jābūt no 20^o C līdz 28^o C, ja darbs prasa nelielu fizisku piepūli; no 16^o C līdz 27^o C, ja darbs saistīts ar lielu fizisku piepūli; no 15^o C līdz 26^o C, ja tiek veikts smags darbs.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 660 “Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” 1. pielikuma “Darba vietas vai darba veida pārbaude un tajā esošo darba vides faktoru noteikšana un to novērtēšana” 1. punktā pie riska faktora “Fizikālie faktori” norādīts mikroklimats. Tas nozīmē, ka, veicot darba vides riska faktoru noteikšanu un novērtēšanu konkrētajā darba vietā, darba devējam ir jāņem vērā temperatūra (^oC), gaisa kustības ātrums (m/s), gaisa relatīvais mitrums (%) darba vietās, ja nepieciešams, veicot laboratoriskos mērījumus. Minētie noteikumi arī nosaka prasību darba vides riska faktoru novērtēšanas laikā pieaicināt nodarbināto, kurš strādā attiecīgajā darba vietā (MK noteikumu Nr. 660 20. punkts).

Pēc risku novērtēšanas ir jāparedz pasākumi noteikto un novērtēto darba vides riska faktoru novēršanai vai samazināšanai, lai pasargātu nodarbināto drošību un veselību. Katrā uzņēmumā ir jābūt atbilstoši apmācītam darba aizsardzības speciālistam, kura pienākumos ietilpst, piemēram, darba vides riska faktoru noteikšana, novērtēšana, pasākumu plānošana riska samazināšanai, tai skaitā attiecībā uz mikroklimatu darba telpās gada siltajā periodā.

Darba devējam ir jāveic pasākumi paaugstinātas gaisa temperatūras riska samazināšanai darbiniekiem. Tie var būt dažāda veida organizatoriskie pasākumi (piemēram, darba devējs un darbinieks vienojas par darba laiku, nosakot papildu darba pārtraukumus vai, ja tas ir iespējams, nobīdot darba stundas uz vēsāko diennakts laiku, proti, no rīta vai vakarā, nodarbinātajiem nodrošinot dzeramo ūdeni u. c.) vai tehniskie līdzekļi, piemēram, ierīkojot gaisa kondicionēšanas vai ventilācijas sistēmu u. c. Darba devējs lemj par darba organizāciju un nepieciešamajiem pasākumiem, kā arī darba pārtraukšanu. Turklāt darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darbā, kā to nosaka Darba aizsardzības likuma 27. panta pirmā daļa.

Saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 17. pantu nodarbinātajam darba aizsardzības jomā cita starpā ir pienākums nekavējoties ziņot darba devējam, tiešajam darba vadītājam vai darba aizsardzības speciālistam par jebkuriem darba vides faktoriem, kuri rada vai var radīt risku personu drošībai un veselībai, arī par trūkumiem uzņēmuma darba aizsardzības sistēmā.

Jānorāda, ka Darba aizsardzības likuma 18. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka nodarbinātajam ir tiesības atteikties no darba veikšanas, ja attiecīgā darba veikšana rada vai var radīt risku nodarbinātā vai citu personu drošībai un veselībai un šāds risks nav novēršams citā veidā. Par atteikšanos no darba veikšanas nodarbinātais nekavējoties paziņo tiešajam darba vadītājam vai darba aizsardzības speciālistam, vai darba devējam.

Papildus informējam, ka atbilstoši Darba aizsardzības likuma 18. panta trešajai daļai nav pieļaujama nekādu nelabvēlīgu seku radīšana nodarbinātajiem par Darba aizsardzības likuma 18. pantā minēto tiesību izmantošanu, izņemot rupju neuzmanību vai gadījumus, kad darbinieki rīkojušies ar ļaunu nolūku.

Tā kā darba devēja pienākums ir nodrošināt veselībai nekaitīgu darba vidi, t. sk. veicot darba aizsardzības pasākumus darba vides faktoru iedarbības mazināšanai, gadījumā, ja jūs darba devēju par darba vidē pastāvošo situāciju neesat informējis rakstveidā, atbilstoši Darba likuma 94. panta pirmajai daļai jums savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai ir tiesības vērsties ar rakstveida sūdzību pie darba devēja. Sūdzībā jāietver prasījums risināt darbā radušos situāciju starp jums un tiešo vadītāju. Sūdzība darba devējam jāizskata un atbilde par pieņemto lēmumu jāsniedz nekavējoties, bet ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas.

Iesakām sūdzību sagatavot divos eksemplāros un iesniegt darba devējam personīgi, uz darbinieka sūdzības eksemplāra saņemot atzīmi par sūdzības reģistrēšanu uzņēmuma lietvedībā, vai, ja lietvedības nav, lūdzot darba devēju izdarīt atzīmi par sūdzības saņemšanu, norādot datumu, parakstu un atšifrējumu. Tāpat sūdzību var nosūtīt darba devējam ierakstītā sūtījumā pa pastu uz uzņēmuma juridisko adresi, darbiniekam saglabājot Latvijas Pasta kvīti, kas apliecina sūdzības nosūtīšanas faktu.

Ja darba devējs neveic nekādus pasākumus mikroklimata uzlabošanai, iesakām vērsties Valsts darba inspekcijā ar rakstveida iesniegumu.

Darba likumā ir ietverts regulējums situācijās, kad darbiniekam nodrošināma atlīdzības izmaksa, ja darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ. Viens no Darba likuma 74. pantā ietvertajiem gadījumiem, kad šāda atlīdzība ir izmaksājama, saistīts ar dīkstāvi. Dīkstāve ir situācija, kad darba devējs darbinieku nenodarbina vai neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības. Likums nenosaka dīkstāves noteikšanas iemeslus, tādējādi tās ir visas situācijas, kad darba devējs objektīvu apstākļu dēļ nevar nodarbināt darbinieku vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības. Darbiniekam par dīkstāves laiku ir izmaksājama noteiktā darba samaksa, akorda algas gadījumā ir izmaksājama vidējā izpeļņa (Darba likuma 74. panta otrā, trešā daļa). Par dīkstāvi, kas radusies darbinieka vainas dēļ, viņš šo atlīdzību nesaņem. Strīda situācijās jautājums par dīkstāves apstākļiem –, vai dīkstāve ir situācija, kad darba devējs darbinieku nenodarbina vai neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības, vai dīkstāve, kas radusies darbinieka vainas dēļ, – risināms tiesā.