Atbilstoši Darba likumā noteiktajam mēnešalga ir viens no laika algas veidiem. Laika algu saskaņā ar Darba likuma 62. panta otro daļu aprēķina atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam neatkarīgi no paveiktā darba daudzuma. Mēnešalga, atšķirībā no citiem laika algas veidiem, nemainās atkarībā no darba dienu, svētku un pirms svētku dienu, kas iekrīt darba dienā, skaita pārskata mēnesī jeb normālā darba laika stundām. Piemēram, ja normālā darba laika darbiniekam nolīgta mēnešalga un viņš ir nostrādājis visas kalendārā mēneša normālā darba laika stundas, tad ir izmaksājama nolīgtā mēnešalga, savukārt, ja šāds darbinieks kāda iemesla dēļ (darbnespēja, atvaļinājums, cita attaisnota prombūtne) nav veicis darba pienākumus, tad mēnešalga izmaksājama proporcionāli faktiski nostrādātajam darba laikam.

Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punkts paredz, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību, ja darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, īpaši gadījumā, kad darbinieks neveic darbu svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā. Saskaņā ar Darba likuma 74. panta trešo daļu, ja darbiniekam ir noteikta laika alga, tad viņam izmaksā noteikto darba samaksu, bet, ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, tad viņam tiek izmaksāta vidējā izpeļņa.

Normas mērķis ir nodrošināt to, lai tajos gadījumos, kad strādājamo darba dienu skaits samazinās valstī noteikto svētku dienu dēļ, darbiniekam netiktu samazināta darba samaksa, proti, darbiniekam tiek kompensētas tās viņa darba dienas, kuras ir iekritušas svētku dienā un tādēļ darbiniekam nav bijusi iespēja veikt darbu, bet viņš to būtu veicis, ja nebūtu noteikta svētku diena.

Minētais nozīmē, ka svētku diena, kurā darbinieks neveic darbu (lai gan parasti šajā kalendāra dienā viņš būtu strādājis), ir uzskatāma par apmaksājamu dienu. Atbilstoši likumā ietvertajam regulējumam darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam darba samaksu arī tad, ja darbinieks neveic pretizpildījumu – nolīgto darbu. Piemērojot Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punktu un šā panta trešo daļu, secināms: ja noteiktā mēneša ietvaros darbiniekam viņa parastajā darba dienā iekrīt kāda svētku diena, kurā viņš neveic darbu, mēnešalgas gadījumā viņam tiek izmaksāta noteiktā darba samaksa, jo viņa darba alga nemainās atkarībā no darba dienu un svētku dienu, kas iekrīt darbdienā, skaita. Ja darbiniekam ir noteikta stundas tarifa likme un viņš darbu neveic svētku dienā, kura iekrīt viņa parastajā darba dienā, tad viņam izmaksājama Darba likuma 74. panta trešajā daļā paredzētā atlīdzība.

Ņemot vērā minēto, var secināt, ka samaksa par darbu svētku dienā, kas iekrīt darbinieka darba dienā (dienā, kurā darbiniekam būtu jāstrādā saskaņā ar darba grafiku vai atbilstoši nolīgtajam), ir iekļauta mēnešalgā. Līdz ar to atkarībā no tā, vai darbinieks šādā svētku dienā nestrādā vai strādā, nolīgtās mēnešalgas proporcionālā daļa uzskatāma par atlīdzību Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punkta un trešās daļas izpratnē (ja nestrādā) vai darba algu Darba likuma 59. panta izpratnē (ja strādā).

Valsts darba inspekcijas ieskatā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu tiesību principa ievērošanu laika darba algas (stundas tarifa likmes, mēnešalgas) gadījumā, situācijās, kad darbiniekam ir nolīgta mēnešalga un viņš ir bijis attaisnotā prombūtnē (mēnešos, kuros ir svētku dienas), ņemot vērā laika algas proporcionalitātes principu, stundas algas likme būtu aprēķināma, ievērojot Darba likuma 75.³ pantā noteikto stundas algas likmes aprēķināšanas kārtību, tas ir, dalot darbiniekam noteikto mēneša darba algu ar darba stundu skaitu attiecīgajā kalendāra mēnesī. Atbilstoši praksei mēnešos, kuros ir svētku dienas, svētku dienu stundas un stundas, par kurām tiek saīsinātas pirms svētku dienas, ne vienmēr tiek ieskaitītas mēneša darba stundu normā. Tomēr ņemams vērā, ka darba stundu skaits attiecīgajā kalendāra mēnesī ietver konkrētā mēneša darba stundu normu, svētku dienu stundas, kad darbinieks neveic darbu svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā, kā arī pirmssvētku darba dienu stundas, par kurām saīsināts darba dienas ilgums saskaņā ar Darba likuma 135. pantu.

Piemēram, darbiniekam nolīgts normālais darba laiks ar piecu dienu darba nedēļu un mēnešalga 1000 eiro. Darbinieks 2023. gada aprīlī nostrādājis 63 stundas, no 17. līdz 30. aprīlim darbiniekam piešķirts ikgadējais apmaksātais atvaļinājums. 2023. gada aprīlī darba stundu norma ir 143 stundas, trīs svētku dienas: 7. aprīlis (piektdiena), 9. aprīlis (svētdiena), 10. aprīlis (pirmdiena) un pirmssvētku darba diena (6. aprīlis) ar saīsinātu darba laiku (aprēķinā izmantots Darba likumā obligāti noteiktais saīsinājums: viena stunda). Darbiniekam, kuram ir nolīgta piecu dienu darba nedēļa, būtu jāizmaksā Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punktā un trešajā daļā noteiktā atlīdzība par 7. aprīli (piektdiena) un 10. aprīli (pirmdiena), jo svētku dienas iekrīt darbinieka parastajās darba dienās, kurās viņš parasti būtu veicis darbu, ja nebūtu iekritusi svētku diena. Aprēķins šādā situācijā, ievērojot Darba likuma 75.³ pantā noteikto kārtību, būtu:

• stundas algas likme = 1000 ÷ 160 (143 mēneša darba stundu norma + 16 stundas, par kurām būtu izmaksājam atlīdzība saskaņā ar Darba likuma 74.panta pirmās daļas 8.punktu un trešo daļu + 1 stunda par pirms svētku dienu saskaņā ar Darba likuma 135. pantu) = 6,25 eiro/stundā;
• 6,25 × 63 (nostrādātās stundas) + 6,25 × 16 (atlīdzība par 7. un 10. aprīli (16 stundām) saskaņā ar Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punktu un trešo daļu) + 6,25 (atlīdzība par saīsināto pirms svētku dienas stundu (6. aprīlī)) = 393,75 + 100 + 6,25 = 500 eiro.

Tādējādi darbiniekam tiek aprēķināta mēnešalga proporcionāli nostrādātajām stundām, atlīdzība par 7. un 10. aprīli saskaņā ar Darba likuma 74. panta pirmās daļas 8. punktu un trešo daļu, atlīdzība par pirmssvētku dienā 6. aprīlī nenostrādāto stundu, kā arī nodrošināta vienlīdzīga darba samaksa ar darbinieku, kas nodarbināts identiskos apstākļos, bet kuram nolīgta laika alga – stundas tarifa likme.

Savukārt par laiku, kad darbinieks atrodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā, saskaņā ar Darba likuma 73., 75. pantu darba devējam ir pienākums aprēķināt un izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu.