Tā kā mantojuma lieta pēc X nāves nav kārtota un privatizētais dzīvoklis vēl arvien ir reģistrēts zemesgrāmatā uz X vārda (cita starpā, informācija par mantojuma lietu un īpašuma tiesības nostiprināšanu zemesgrāmatā ir pieejama, jo: 1) pastāv mantojuma lietu reģistrs, un personas var iegūt informāciju, vai mantojuma lieta pēc kādas konkrētas personas ir uzsākta, un, ja ir uzsākta, tad pie kura notāra, un 2) zemesgrāmata ir publisks reģistrs), jāsakārto mantojuma un īpašuma lietas, tāpēc:

1. Ir jāvēršas pie zvērināta notāra pēc mirušā pēdējās deklarētās dzīvesvietas un jāuzsāk mantojuma lietas, turklāt to var izdarīt gan pēc X, gan pēc Y mantinieku lūguma. Tiesība uz X mantojumu ir X laulātajam, Y un X meitai (ja viņa ir vienīgais bērns), bet uz mirušā Y mantojumu - viņa bērniem, to, kas Y pienācās pēc X.
2. Civillikumā mantojuma pieņemšanai ir noteikts termiņs. Mantiniekam savu gribu pieņemt mantojumu jāizsaka gada laikā, skaitot no mantojuma atklāšanās dienas, ja vien mantojuma atklāšanās nav tikusi izsludināta un nav bijis uzaicinājums mantiniekiem pieteikties līdz konkrētam termiņam. Ja gada termiņš ir nokavēts (bet mantojuma lieta nav uzsākta), mantinieks ir tiesīgs vērsties pie notāra un parakstīt mantošanas iesniegumu, apliecinot, ka mantojumu ir pieņēmis likumā noteiktajā termiņā un mantojums atrodas viņa, mantinieka, faktiskā valdījumā (notārs brīdina mantinieku par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu). Šādu apliecinājumu par X atstāto mantojumu var sniegt X meita un būtu varējis sniegt X laulātais Y (ja vien būtu dzīvs), bet Y bērni nevar apliecināt, ka Y ir pieņēmis X atstāto mantojumu - to var tikai pati persona, tāpēc Y mantiniekiem būs jāsniedz tiesā pieteikums par šī juridiskā fakta konstatēšanu; pieteikums jāiesniedz tiesā pēc pieteicēja deklarētās dzīvesvietas.
3. Zvērināts notārs, kurš pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas ir uzsācis mantojuma lietas un uzrauga tās, pēc iesniegto dokumentu izvērtēšanas un atzīstot mantošanas iesniegumus par pamatotiem, uzraksta notariālo aktu par apstiprināšanu mantojuma tiesībās pēc likuma (mantojuma apliecību), kurā norāda, kas ir mantinieki un kādu domājamo daļu katrs no tiem manto, un kas ir mantojamā manta. X mantinieki vienādās daļās ir X meita un Y mantojuma masa (jo mirušu cilvēku mantojuma tiesībās neapstiprina), bet uz Y atstāto mantojumu mantojuma tiesībā varētu tikt apstiprināti Y bērni, kuri tādā veidā iegūtu to, kas pienācās viņu tēvam Y.
4. Tas nozīmē, ka ½ domājamo daļu no dzīvokļa īpašumā iegūst X meita un ½ domājamo daļu no dzīvokļa īpašumā saņem Y bērni, un neviens netiek apiets.

Apkopojot pieejamo informāciju un iepriekš norādīto, var secināt, ka situācijā, kad ne X meita, ne Y bērni nav sakārtojuši savas mantojuma tiesības un dzīvoklis nevienam no viņiem nepieder, bet, ņemot vērā to, ka, pienācīgi savedot lietas kārtībā, visi viņi varētu būt dzīvokļa domājamo daļu īpašnieki, šobrīd uz šo dzīvokli vienlīdzīgas tiesības ir gan X meitai, gan Y bērniem un neviens no viņiem nav “vairāk vai mazāk tiesīgs dzīvoklī iemitināties vai kādu no tā izlikt”. Tomēr, lai X meitai un Y bērniem būtu likumīgas tiesības pieņemt lēmumu par dzīvokli un ar to rīkoties, obligāti nepieciešams apstiprināties mantojuma tiesībās un nostiprināt savu īpašuma tiesību zemesgrāmatā, jo, kamēr persona nav ieguvusi īpašuma tiesību un nostiprinājusi to  zemesgrāmatā, šī persona nevar izlietot nevienu no priekšrocībām konkrētam īpašumam, šajā gadījumā strīdīgo dzīvokli. Lai gan īpašuma tiesības nostiprināšana zemesgrāmatā nekādi negarantē, ka personu starpā šā dzīvokļa dēļ arī turpmāk nepastāvēs strīds, tomēr, ja neizdodas vienoties, strīdu varēs risināt, iesniedzot prasību  tiesā.