Civillikumā ir nostiprināti trīs mantošanas veidi: likumiskā, testamentārā un līgumiskā.

Testamentārā un līgumiskā mantošana paredz mantojuma sadali starp mantiniekiem pirms aizgājēja nāves, tās ir mantojuma atstājēja gribas izteikuma formas. Šādi mantojuma atstājējs testamentā var novēlēt savu mantojumu pēc savas gribas (vairāk par testamentāro mantošanu lasiet šeit). Savukārt līgumiska mantošana paredz, ka mantiniekam ir jāizpilda kāds nosacījums, lai iegūtu mantojumu (piemēram, ir jāsniedz uzturs mantojuma atstājējam līdz tā mūža galam u. c. nosacījumi).

Tātad, ja aizgājējs nav atstājis ne testamentu, ne līgumu, tad spēkā ir likumiskā mantošana (vairāk par likumisko mantošanu lasiet šeit).

Jebkurā gadījumā mantiniekiem ir jāpiesakās pie notāra, uzrādot savu personu apliecinošu dokumentu un aizgājēja miršanas apliecību, ja to iepriekš nav iesniedzis cits mantinieks.

Ja tiek mantots dzīvoklis, tas kļūst par mantinieka īpašumu un tiek nostiprināts zemesgrāmatā.

Dzīvoklis, kas ir iegūts īpašumā, to mantojot, ir mantotāja īpašumā no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums ir reģistrēts zemesgrāmatā kā mantojuma atstājēja īpašums.

No jautājuma nevar saprast, par kādu nodokli ir runa. Mantojuma nodoklis Latvijas likumos nav paredzēts. Lai nemaksātu iedzīvotāju ienākuma nodokli, pārdodot mantotu dzīvokli, tam jābūt īpašumā vismaz 60 mēnešus (šajā laikposmā skaita arī aizgājēja īpašumtiesību laiku) un jūsu dēlam atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. panta trīsdesmit trešajā punktā noteiktajam ir jābūt deklarētam tajā vismaz 12 mēnešus pēc kārtas.