Atbilstoši Darba aizsardzības likuma 27. panta pirmajai daļai darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darbā. Novērtējot darba vides riskus atbilstoši normatīvajiem aktiem par darba vides iekšējās uzraudzības kārtību, ir jānosaka tie darba vides riska faktori, kuru novēršanai vai samazināšanai lietojami aizsardzības līdzekļi. Pamatojoties uz darba vides riska novērtēšanas rezultātiem un darba vietu pārbaudē iegūto informāciju, darba devējs nosaka darba vietas un darba veidus, kuros pastāv darba vides risks un ir nepieciešams veikt darba aizsardzības pasākumus riska novēršanai vai samazināšanai. Ja konkrēto darba vides riska faktoru samazināšana vai novēršana darba vidē nav iespējama ar tehnoloģiskiem līdzekļiem vai kolektīvajiem aizsardzības līdzekļiem, darba devējam ir nepieciešams izvēlēties un nodrošināt atbilstošus individuālos aizsardzības līdzekļus.

Tādējādi norādāms, ka darba devējs ir atbildīgs, lai darba vidē tiktu ieviesti darba aizsardzības pasākumi, tai skaitā individuālo aizsardzības līdzekļu izsniegšana, kuru mērķis ir izveidot drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi, kā arī novērst nelaimes gadījumus darbā un arodslimības.

Saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 17. panta piekto daļu nodarbinātajam darba aizsardzības jomā ir pienākums nekavējoties ziņot darba devējam, tiešajam vadītājam vai darba aizsardzības speciālistam par jebkuriem darba vides faktoriem, kuri rada vai var radīt risku personu drošībai un veselībai.

Savukārt, kā noteikts Darba aizsardzības likuma 18. panta pirmajā daļā, nodarbinātajam ir tiesības atteikties no darba veikšanas, ja attiecīgā darba veikšana rada vai var radīt risku nodarbinātā vai citu personu drošībai un veselībai un ja šāds risks nav novēršams citādā veidā, vai ja lietojamais darba aprīkojums vai darba vieta nav apgādāta ar nepieciešamajām drošības ierīcēm, vai ja nodarbinātā rīcībā nav nodoti nepieciešamie individuālie aizsardzības līdzekļi.

Paskaidrojam, ka par atteikšanos no darba veikšanas nodarbinātajam nekavējoties jāpaziņo tiešajam darba vadītājam vai darba aizsardzības speciālistam, vai darba devējam. Pēc minētā paziņojuma darba devējam jāveic atbilstoši pasākumi darba aizsardzības jomā. Ja darbinieks uzskata, ka darba devēja veiktie darba aizsardzības pasākumi, kā arī piešķirtie un izmantotie līdzekļi nav pietiekami, lai nodrošinātu nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā, nodarbinātajam ir tiesības ar iesniegumu vērsties Valsts darba inspekcijā.

Norādām, ka Darba likuma 19. pantā paredzētas nodarbinātā tiesības uz atlīdzību, vienpusēji izbeidzot darba attiecības saistībā ar būtisku drošības un veselības apdraudējumu, ja to apliecina Valsts darba inspekcija. Proti, saskaņā ar minēto normu, ja nodarbinātais ir ziņojis darba devējam par darba vides faktoriem, kuri rada vai var radīt risku personu drošībai un veselībai, bet darba devējs neveic Valsts darba inspekcijas norādītos darba aizsardzības pasākumus tiešu draudu novēršanai, tādējādi apdraudot nodarbinātā drošību un veselību darbā, un nodarbinātais minētā iemesla dēļ vienpusēji izbeidz darba tiesiskās attiecības, darba devējam ir pienākums izmaksāt nodarbinātajam atlīdzību, kas nav mazāka par sešu mēnešu vidējo izpeļņu.

Minētā norma vērsta, lai tiesības vienpusēji izbeigt darba tiesiskās attiecības un saņemt atlīdzību nodarbinātais varētu izmantot tikai ārkārtējās situācijās, kad tiek nopietni apdraudēta viņa drošība un veselība un kad tam ir pietiekami objektīvs pamatojums. Šādas tiesības ir paredzētas tad, ja nodarbinātais iepriekš ir ziņojis darba devējam par risku nodarbinātā drošībai vai veselībai un darba devējs neveic Valsts darba inspekcijas norādītos darba aizsardzības pasākumus tiešu draudu novēršanai.  Valsts darba inspekcija var apmeklēt uzņēmumu gan pēc nodarbinātā iesnieguma, gan pamatojoties uz jebkuru citu iemeslu, kas Valsts darba inspekcijai dod tiesības apmeklēt uzņēmumu.