Termins “īpašs risks” ir definēts Darba aizsardzības likuma 1. panta 19. punktā: tas ir darba vides risks, kas saistīts ar tādu paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai tādu paaugstinātu risku nodarbinātā drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai līdz pieļaujamam līmenim samazināt ar citiem darba aizsardzības pasākumiem, kā vien saīsinot darba laiku, kurā nodarbinātais pakļauts šim riskam. Tātad uzskatāms, ka īpašs risks ir tāds darba vides risks, kas ir neatņemama veicamā darba sastāvdaļa, piemēram, lidostu, dispečeru darbs u. c.

To, kuri darbinieki ir pakļauti īpašam riskam, nosaka darba aizsardzības speciālists, balstoties uz darba vides riska novērtējuma rezultātiem. Darba devējam ir pienākums informēt nodarbinātos par darba vidē pastāvošajiem riskiem un veicamajiem darba aizsardzības pasākumiem, lai novērstu vai mazinātu darba vidē pastāvošo risku, tai skaitā par darba vidē pastāvošo īpašo risku.

Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 15. panta pirmo daļu amatpersona (darbinieks) saņem speciālās piemaksas par darbu (dienestu), kas saistīts ar īpašu risku, par nosacījumiem, kas saistīti ar amata (dienesta, darba) specifiku, par diplomātisko rangu, izdienu un speciālo dienesta pakāpi. Speciālās piemaksas, to apmērus un piešķiršanas un izmaksas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 15. panta otro daļu par īpašu risku šā likuma izpratnē uzskatāms amats (dienests, darbs), kas atbilstoši darba vides risku novērtējumam ir saistīts ar tik lielā mērā paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai risku darbinieka drošībai un veselībai, ka to nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar darba aizsardzības pasākumiem.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 851 “Noteikumi par zemāko mēnešalgu un speciālo piemaksu veselības aprūpes jomā nodarbinātajiem” ir izdoti saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 12. pantu un 15. panta pirmo daļu. Līdz ar to, pirmšķietami, ja jums atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 851 3. pielikumam “Speciālā piemaksa ārstniecības personai un transportlīdzekļa vadītājam par darbu, kas saistīts ar īpašu risku” izmaksāja noteikto piemaksu, tas netieši norāda, ka jūsu darbs ir saistīts ar īpašo risku, un pirmšķietami jums ir tiesības uz Darba likuma 151. panta pirmās daļas 2. punktā paredzēto ikgadējo papildatvaļinājumu par darbu, kurš saistīts ar īpašu risku, – ne mazāk kā trīs darba dienas.

 Ja jums netiek piešķirts ikgadējais papildatvaļinājums par īpašu risku, tad saskaņā ar Darba likuma 94. pantu jums ir tiesības savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai ar sūdzību vērsties pie darba devēja, pieprasot novērst pārkāpumu un nodrošināt ikgadējā papildatvaļinājuma par darbu īpašā riskā piešķiršanu. Sūdzību darba devējam jāizskata un atbildi par pieņemto lēmumu jāsniedz nekavējoties, bet ne vēlāk kā septiņu dienu laikā pēc sūdzības saņemšanas.

Iesakām sūdzību sagatavot divos eksemplāros un iesniegt darba devējam personīgi, uz darbinieka sūdzības eksemplāra saņemot atzīmi par sūdzības reģistrēšanu uzņēmuma lietvedībā vai tad, ja lietvedības nav, lūdzot darba devēju izdarīt atzīmi par sūdzības saņemšanu, norādot datumu, parakstu un atšifrējumu. Tāpat sūdzību var nosūtīt darba devējam ierakstītā sūtījumā pa pastu uz uzņēmuma juridisko adresi, darbiniekam saglabājot Latvijas pasta kvīti, kas apliecina sūdzības nosūtīšanas faktu.