Jā, sievietes dēls būs savas mātes neatraidāmais mantinieks. Turklāt, slēdzot mantojuma līgumu, ir jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, ja vien tas, kam tā pienākas, pats neatsakās no savām tiesībām uz neatņemamo mantojuma daļu tieši (piemēram, pie notāra) vai piedaloties mantojuma līguma slēgšanā.

Ja tas nav ievērots, tad pēc mantojuma atstājēja nāves neatņemamās daļas tiesīgie var pieprasīt izdot viņu neatņemamo daļu (Civillikuma 642. pants).

Pieteikšanās termiņš uz mantojumu var būt atkarīgs no konkrētās mantojuma lietas. Proti, no Civillikuma 693. panta izriet, ka mantiniekam jāizsaka griba pieņemt mantojumu:

• termiņā, ko ieceltam mantiniekam noteicis mantojuma atstājējs (testamentā vai mantojuma līgumā);
• līdz uzaicinājumā noliktam termiņam (pēc mantojuma lietas atklāšanas zvērināts notārs nosaka termiņu, kurā mantiniekiem jāizsaka griba pieņemt mantojumu);
• ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā ( panta2. daļa), bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.

Vēl jānorāda, ka gadījumā, ja mantinieks kādu iemeslu dēļ palaiž garām pieteikšanās uz mantojumu termiņu, notārs mantojuma apliecību izdod mantiniekiem, kuri uz mantojumu noteiktajā termiņā ir pieteikušies, bet saskaņā ar Civillikuma 685. pantu attiecīgais mantinieks vēl ir tiesīgs piecu gadu laikā celt tiesā mantojuma prasību. Šādā gadījumā strīds par mantojumu būtu jārisina tiesā.