Tātad jautājums ir par to, vai privātpersonai būtu pieļaujams būvēt tās īpašumā esošās mākslīgās ūdenstilpes (dīķa) krastā.

Kā izriet no Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmās daļas, virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko darbību applūstošajās teritorijās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu.

Minētā panta otrās daļas 3. punkts noteic, ka minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi mākslīgam ūdensobjektam (izņemot tādam, kas kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas), kura platība ir lielāka par 0,1 hektāru, – teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā 10 metru plata josla katrā krastā.

Aizsargjoslu likuma regulējums nešķiro, vai ūdenstilpes atrodas vienas vai vairāku privātpersonu īpašumā vai valsts īpašumā, līdz ar to tas attiecas uz visām ūdenstilpēm, kas atbilst šī regulējuma prasībām, proti, tām ūdenstilpēm, kas lielākas par 0,1 hektāru, jo no šiem apstākļiem nemainās aizsargjoslu noteikšanas mērķis (Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmā daļa).

Ņemot vērā minēto, spēkā esošais Aizsargjoslu likuma regulējums paredz vispārīgos aprobežojumus (Aizsargjoslu likuma 35. pants) un papildu aprobežojumus virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās (Aizsargjoslu likuma 37. pants), kas būtu jāievēro arī konkrētajai privātpersonai, kuras īpašumā ir attiecīgā ūdenstilpe, tai skaitā būvēt un izvietot jebkādas ēkas un būves (Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 5. punkta b) apakšpunkts).