Veicot dāvinājumu, dāvinātājam ir tiesības pievienot sevišķu uzlikumu, tajā skaitā arī par labu trešajām personām (Civllikuma 1928. pants), kas jūsu minētajā gadījumā ir tēva sieva, ņemot vērā, ka viņa nav bijusi konkrētā nekustamā īpašuma īpašniece.

Par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ir ierakstīts zemesgrāmatā (Civillikuma 994. pants). Īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesību pār lietu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem (Civillikuma 1036. pants), kas jūs gadījumā ir iekļauts dāvinājuma līgumā kā uzlikums.

Nekustamais īpašums no lietojuma tiesību apgrūtinājuma tiek atbrīvots tikai līdz ar lietotāja nāvi (ja vien lietotājs labprātīgi neatsakās no šīm tiesībām). Juridiskajā literatūrā ir nostiprināta atziņa, ka, pastāvot šādam apgrūtinājumam, īpašnieka tiesības lietot savu īpašumu ir uzskatāmas par izņēmumu, nevis normu. Piemēram, ja nav pretēju noteikumu, īpašnieks nedrīkst pats izmantot dzīvošanai dzīvokli, kas nodots dzīvokļa tiesības izlietotājam (skat.: Višņakova G., Balodis K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Lietas. Valdījums. Tiesības uz svešu lietu. Rīga: Mans īpašums, 1998, 128. lpp.).

Lai precīzi noteiktu, kādas ir jūsu un jūsu tēva laulātā tiesības un pienākumi, svarīgi ir zināt, kādi noteikumi ir iekļauti dāvinājuma līgumā, proti, ko paredz konkrētās lietošanas tiesības. Tāpēc varu sniegt tikai vispārīgu atbildi.

Civillikuma 1190. pantā ir definēta lietojuma tiesība – lietojums ir kādam piešķirta tiesība saņemt labumu no svešas lietas, to lietojot un dabūjot no tās augļus.

No lietojuma tiesības izrietošās tiesiskās attiecības noteic vispirms katram atsevišķam gadījumam paredzētie noteikumi, tā ka tās nodibinātājs var šo tiesību visādi aprobežot un pārgrozīt, ja vien tas nerunā pretim lietojuma būtībai. Ja tādu atsevišķu noteikumu nav, tad piemērojami Civillikuma pantu noteikumi (skat. Civillikuma 1195.–1224. pantus), piemēram:

• lietotājam ir tiesība uz visiem augļiem, ienākumiem un labumiem, kādus var dot lietojumā nodotā lieta. Šās tiesības apmērs nav nosakāms pēc lietotāja vajadzībām, bet viņš var izlietot lietu arī peļņai;
• nekustamā īpašuma lietojums attiecas uz tā pieaugumiem tikai tad, kad tie tieši saistīti ar galveno lietu;
• lietotājs nevar prasīt sev apslēptu mantu, ko atrod viņa lietojamā zemesgabalā;
• zemes lietojums aptver arī tās piederumus, servitūtus, inventāru, akmeņu lauztuves, kaļķu un smilšu bedres, kā arī dažādus izrakteņus, medības un zveju;
• ja pie lietojamās zemes pieder mežs, tad lietotājs var cirst tajā kokus tikai tādā daudzumā, kāds vajadzīgs saimniecībai, bet, ja lietojums tieši attiecas uz mežu, tad lietotājs var cirst tajā kokus, ievērojot visus mežkopības noteikumus, ne vien apkurināšanai un būvēm, bet arī pārdošanai;
• ja lietojamā zemesgabala mežs nav nolemts ciršanai, tad lietotājs var izcirst no tā tikai saimniecībai nepieciešamo materiālu sētas mietiem, maikstēm u. tml., turklāt izlietojot šim nolūkam tikai jaunākās audzes, bet ne lielus kokus;
• no kritušiem un vētras lauztiem kokiem meža lietotājs var ņemt tikai tos, kurus viņš būtu drīkstējis nocirst, kamēr tie stāvēja uz celma;
• ja kritušie un vētras lauztie koki pieder īpašniekam, tad viņam tie laikā jānovāc, lai tie nekavētu lietošanu;
• tālāk dot lietojuma tiesības izlietošanu uz zināmu laiku vai kādā daļā citai personai var tikai ar īpašnieka piekrišanu;
• lietotājs nevar lietojuma tiesību atsavināt kādam citam, izņemot īpašnieku;
• lietotājs nevar apgrūtināt lietojamo lietu ar lietu tiesībām;
• lietotājs var ne vien saņemt augļus no lietas, bet arī to visādi izlietot, tikai nekaitējot tās būtībai;
• lietotājs nevar darīt neko tādu, ar ko pasliktinās īpašnieka stāvoklis, ne iznīcinot ko derīgu, ne arī izlietojot kalpojošo lietu neatbilstoši tās uzdevumam;
• lietotājs nevar pilnīgi pārveidot un pārtaisīt lietojamo lietu, pat ja ar to varētu padarīt lietu labāku vai pavairot tās ienesību;
• ja lietotājs kalpojošo lietu patvarīgi pārtaisījis, tad viņam pēc īpašnieka pieprasījuma vēl pa lietojuma tiesības laiku uz savu paša rēķinu jāatjauno agrākais stāvoklis, bet, ja tas nav iespējams, jāatlīdzina visi zaudējumi;
• lauku nekustamā īpašuma lietotājs var izdarīt tajā visādus uzlabojumus, ja vien ar to nepārgrozās tā raksturs un nesamazinās tā uzdevumam atbilstošais ienākums. Ievērojot šo nosacījumu, viņš var ierīkot arī jaunas ietaises un atvērt jaunus ienākuma avotus;
• ēkas lietotājs var arī izdarīt tajā visādus uzlabojumus, ja vien ēka paliek kā visumā, tā atsevišķās daļās, pēc sava veida un pirmējā rakstura tāda pati, kā bijusi. Tādēļ šiem uzlabojumiem jāaprobežojas vienīgi ar pastāvošā uzturēšanu un tādiem izdaiļojumiem, kas nekļūst par pašas ēkas daļu un ko arvien var no tās atkal atdalīt;
• ja lietotājs uz kalpojošās zemes uzceļ kādu ēku, tad pēc lietojuma izbeigšanās ne viņš, ne viņa mantinieki nevar to nojaukt, ja vien viņš nav noteikti sev pielīdzis tādu tiesību;
• lietotājam jāuztur un jālieto kalpojošā lieta atbilstoši tās uzdevumam, ar čakla un kārtīga saimnieka rūpību;
• ja lietotājs šādu rūpību ievēro, tad viņš neatbild ne par lietas bojāšanos, ne pār tās bojā eju, ja tā notikusi, lietu pareizi lietojot;
• ēkas, kas sabrūk no vecuma, lietotājam nav jāatjauno; bet viņš arī nevar prasīt, lai īpašnieks tās izlabo;
• īpašnieks nevar nekādā ziņā kavēt lietotāju viņa tiesību kārtīgā izlietošanā, un tādēļ, nezaudējot tiesību visās pārējās attiecībās rīkoties ar savu īpašumu, viņš nevar darīt neko tādu, kas ierobežotu lietotāja tiesības vai kā citādi viņam kaitētu.