Civillikuma 422. panta pirmā daļa noteic, ka testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu ar to ierobežojumu, ka viņa neatraidāmiem mantiniekiem atstājamas viņu neatņemamās daļas. Civillikuma 423. panta pirmā daļa paredz mantojuma atstājēja neatņemamās daļas tiesīgos.

Neatņemamās daļas tiesīgajam ir jāpiesaka savas tiesības uz mantojumu līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam (uzaicinājumu publicē notārs, norādot, līdz kuram termiņam uz mantojumu var pieteikties pretendenti un kreditori), pretējā gadījumā atzīst, ka viņš no tām atteicies.

Ievērojot to, ka ar piešķirto legātu tika aizskartas jūsu kā neatņemamās daļas tiesīgās tiesības, jums ir tiesības celt tiesā prasību par mantojuma neatņemamās daļas izdalīšanu un kompensācijas piedziņu.

No Civillikuma 425. panta izriet un to apliecina arī Civillikuma 788. pants, ka neatņemamās daļas tiesīgais drīkst pretendēt tikai uz sev pienākošās daļas vērtību. Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā. Neatņemamo daļu aprēķina no testatora mantas, atskaitot visus viņa parādus.

Neatņemamā daļā ieskaita tiklab to, ko testators atstājis mantiniekam kā mantojumu vai legātu, kā arī to, kas saņemts testatora dzīves laikā, ja uz saņemto attiecas pievienojuma pienākums (757. un turpmākie panti).

Neatņemamo daļu aprēķina no testatora skaidras mantas, atskaitot visus viņa parādus. Neatņemamo daļu aprēķina naudas izteiksmē.