Attālinātā darba definīcija ir iekļauta Darba aizsardzības likumā (ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2020. gada 1. jūlijā). Tā noteic, ka attālinātais darbs ir tāds darba izpildes veids, ka darbs, kuru nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tai skaitā darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Nedaudz vēlāk attālinātā darba regulējums ir nostiprināts arī Darba likuma 76. panta ceturtajā daļā, nosakot, ka darbinieks un darba devējs var vienoties par darba veikšanu attālināti. Šādas izmaiņas atbilstoši Darba likuma 97. pantam tiek noformētas kā grozījumi darba līgumā. Likums paredz, ka darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, sedz darba devējs, ja darba līgumā vai darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nav noteikts citādi un ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis. Jāņem vērā, ka, veicot darbu attālināti, darba devējs ir tiesīgs darba līgumā noteikt periodisku darbinieka atrašanos darbavietā, ja tā ir nepieciešama uzņēmuma darbības nodrošināšanai.